Reiz, sensenos laikos (patiesībā pirms vairāk nekā desmit gadiem), kad vēl Latvijā tropiskas naktis un tveices pilnas dienas bija tik retas kā vienradža asaras, es devos ceļojumā uz Grieķiju, kur +30 un vēl vairāk grādu ir ikdiena. Santorini salā man dzīvoja draudzene, kura uz tūrisma sezonas laiku bija nolēmusi piepelnīties tūristu pieprasītajā salā. Grēks neapciemot draugu, kurš piedāvā naktsmājas un gatavs parādīt labākās vīndarītavas un vietējo dzīvi.
Atēnas sagaida ar pamatīgu svelmi, tādu, ka liekas – jāmetas plikam un jāatrod daudz ūdens. Vienīgais, ko gribas ir dzert, daudz, daudz dzert! Atēnu ielās gan vairāk var dabūt stipru kafiju, nekā ūdens krūku ar ledus gabaliņiem. Tā ir ļoti smalka maluma kafija, ko uzvāra traukā ar garu rokturi (mpriki) un nāk komplektā ar milzu ūdens glāzi. Sava gudrība tur laikam ir – kafija ir ļoti stipra, un ātri parādās zaudētā enerģija.
Savukārt uz prāmja, kas ved uz Santorini, iepazīstu grieķu kafiju – desertnašķi– frappe. Ak, jel, kur es biju agrāk! Tik laba!
Helēnas šeptes
Pateicoties tam, ka draudzene Ieva dzīvo pie savas darba devējas Helēnas, kam pieder suvenīru bodīte, es ar saviem ceļojuma biedriem – vīru un dēlu – tieku pie autentiska grieķu ēdiena. Helēna, ieraudzījusi abus džekus, izsauc talkā kaimiņieni, lai pagatavotu gaļas bumbiņas – keftedes, jo "vīriešiem ir jāēd gaļa" !
Taisnību sakot, nespēju iedomāties, kā šajā karstumā lai ieēd gaļu, bet apetīte rodas ēdot. Un ir sajūta, ka ēdot ķermenis pieslēdzas pārtikas pārstrādei un aizmirst par to, ka jākarsē. Helēnas maltīte izsit sviedrus un tie atdziestot patīkami atvēsina.
Ēdiens, ko galīgi nesaprotu, ir viņu nacionālais lepnums – rīsu piena zupa ar vistas gaļu ("No klosterī svētītām vistām", steidz palielīties Helēna) un ... citrona sulu. Ēdama kā auksta, tā karsta. Nojaušu, ka zupai Grieķijā ir līdzīgs statuss kā mums skābeņu vai aukstajai zupai, taču nevaru paust tik lielu sajūsmu kā par augšminētajām kotletītēm. Domāju, ka, ja sāk garšot šī zupa, tad var dabūt grieķu pilsonību.
Tavernu un ielu ēdiens
Neba tikai Helēnas gatavotos gardumus baudījām, inspicējām arī tavernas Atēnās, kur nebija pieejams Helēnas serviss, un ielu ēdienu Santorini.
Ielu ēdiens – suflaki– maizē ietīta gaļa ar salātiem, faktiski ir vienīgais, ko mēs varam atļauties šajā tūristu salā. Helēna arī parāda, kur jāiet, lai dabūtu labāko, tādu, kas tālāk no tūristu takām un kur ieturas vietējie.
Savukārt Atēnās brokastis līgani pārvēršas vakariņās, jo gribas nogaršot visu, visu un vēl mazliet. Un organisms, šķiet, pieradis pie karstuma, signalizē par izsalkumu.
Recepte, ko atvedu mājās un gatavoju joprojām, ir grieķu salāti– un tas nenozīmē gabaliņos sagrieztu sieru, kā biju pieradusi redzēt dzimtenē. Te uz liela šķīvja pasniedz tomātus, gurķus, sīpolus un pa vidū ir uztupināts klucis fetaki siera. Tā teikt – ar vērienu, lai maz neliekas! Vēl viena atkārtošanas vērta recepte ir šo pašu sieru apliet ar olīveļļu, apbērt ar garšaugiem un garšvielām, tad likt cepeškrāsnī un pasniegt karstu. Tālāk jau katrs rīkojas pēc saviem ieskatiem – smērē uz maizes, liek salātos vai pie pamatēdiena.
Un pamatēdieni grieķiem ir – ak vai, cik labi! Sātīgais baklažānu sacepums, ko mans dēls nodēvēja par grieķu lazanju! Apēd vienu tādu un esi laimīgs! Vai jērs pergamentā, gaļa, kas izkūst mutē!
Nevar nepieminēt grieķu mērču–mērci tsaziki, kas, šķiet, piedien visiem grieķu ēdieniem un uzkodām!
Nezinu, kā tavernās ir tagad, bet tolaik, pasūtot ēdienus, viesmīlis atnesa lielu krūku ūdens un milzu paplāti ar maizi un dažādām tapenādēm un olīvām.
Pēdējais ir atsevišķs stāsts – tiekot grieķu tirgū, es negausīgi sapirkos visu toņu un veidu treknās ogas olīvas, ko vakarā baudīju ar grieķu vīnu un citām uzkodām. Tik svaigas, gaļīgas un gardas! Kā tādas plūmes! Maltītes noslēgumā parasti tika atnesta bļoda ar biezu jogurtu, kas bagātināts ar medu vai žāvēto plūmju ievārījumu un tik karotītēm, cik pie galda ēdāju.
Dēmetras un Dionīsa bizness
Tie, kas draugos ar sengrieķu mitoloģiju, zina, ka Dēmetra ir ražas dieviete, bet Dionīss – vīna dievs. Saprotams, ka abi ir grieķi, jo to augļu, ogu un dārzeņu pārpilnību, ko iespējams dabūt Grieķijā, nemaz vienā ceļojumā nevar nomēģināt! Un to, ka karstā laikā daudz jāēd dārzeņi un augļi, apgalvo ne viens vien uztura speciālists. Faktiski, visi grieķi tādi ir, jo šo tikumu piekopj jau gadsimtiem ilgi!
Un vīns, kā nu bez tā! Santorini salā baudītais ir deserta vīns, kas izpogā visus citus baudītos deserta vīnus. "Vinsanto" – tā garšo saule! Santorini salas vīna dārzos ievāktās vīnogas, kas izkaltētas saulē. Vārdu sakot, rozīņu vīns!
Neaizmirsīsim arī anīsa šņabi ouzo, kas baudāms ar aukstu ūdeni vai ledu. To pievienojot klāt, anīsa dzira pārvēršas pienbaltā šķidrumā, atraisa mēli un sniedz sajūtu, ka Grieķija ir paradīze zemes virsū, bet pati dzīve viens vienīgs rožu lauks. Un man ir pamatotas aizdomas, ka grieķu sirtaki radies tieši pēc ouzo lietošanas! Jamas! Tā grieķi saka "prozit"!
Salds, vēl saldāks!
Lielais karstums grieķiem netraucē baudīt saldumus – tie viņiem ir kategorijā "salds, vēl saldāks" –sākot ar svaigiem un žāvētiem augļiem, beidzot ar konditoreju, kur nav žēlots ne glutēns, nedz laktoze! Dienā, kad atvados no Atēnām un sēžos lidmašīnā, kopā ar savējiem uzrīkojam atvadu brokastis kādā beķerejā, kur izskatīgs grieķis ar filo mīklas palagu sataisa tādu vēju, ka vēsmu jūt pat pie galdiņiem. Absolūta baudas švīkstoņa. Izvēdināto mīklas palagu bagātīgi saziež ar vārīto krēmu, uzber virsū cukuru, sarullē un brīdī, kad izņem no krāsns, to vēl pārlej ar siltu šokolādi! Kad jau, tad jau!
Iespējams, ka tieši šis – dzīves un ēdiena baudīšana uz maksimālo – ir tas, kas palīdz grieķiem tveici un +30 izturēt cieņpilni un ar baudu!
Nu, ko, pamēģinām arī mēs grieķu baudas latviešu virtuvē? "Tasty" apcirkņos ir ne viena vien ideja!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
