Atceros kādu padomju laiku filmu ar slaveno, šķiet, gruzīnu aktieri, nu to, kurš vienmēr izskatās mazliet skumjš, tas tipāžs, pret kuru sievietēm bieži plaukst mātišķas jūtas: paņemt opā, sasildīt, samīļot un pabarot. Tad lūk, filmā viņš spēlēja nelaimes putnu, kas aiziet no sievas, protams, krietnas un kārtīgas padomju sievietes, pie mīļākās, pilnīgas svilpastes. Mīļākā cenšas cik spēka lutināt pieklīdušo runčuku un katru dienu ceļ priekšā vienu par otru neparastāku un sarežģītāku gastronomijas meistardarbu pēc jaunākās modes – cepeti tādu, sautējumu šitādu, gaļas to un gaļas šo, vārdu sakot, Mišelina zvaigznes dziest un bālē.
Ko runčuks? Laimīgs ēd. Beidzot prom no apnikušās sievas, garlaicīgās ikdienas un vispār! Beidzot novērtēts! Saulītē celts! Katra diena kā salūts un svētki, un dzīves vilcienā viņš traucas uz priekšu restorānvagonā!
Ēd, ēd tos fazānu šmorējumus, bet... Kļūst arvien bēdīgāks, arvien nervozāks, līdz beidzot, pie kārtējā vakariņu meistardarba ar gaļas nezin ko, visām iespējamām tomātu rozītēm un visu pārējo ciku caku garnējumu, sarīko skandālu, ko vainago ar sirdi plosošu kliedzienu: "Es gribu vienkāršu, cilvēcīgu kotleti par 42 kapeikām!"
Mīļākā asarās un dziļā neizpratnē: es taču centos! Es taču esmu citādāka, nekā viņa vecā, garlaicīgā sieva! Stundām ilgi plosījos visās vietās, kur sievietei jāplosās, virtuvi ieskaitot!
Filmas beigas ir paredzamas un būtībā nav svarīgas. (Skaidrs, ka uz ceļiem aizrāpoja pie sievas, nolūdzās un tika pieņemts atpakaļ vecajā kotlešu paradīzē).
Ko no šī var mācīties? Neko jau. Katram jau tā ikdiena apnīk citādāk. Arī virtuvē. Un nav jau slikta tāda gastronomiska izlaušanās. Pat vajadzīga! Gan dzīvē, gan virtuvē ir vajadzīgi eksperimenti, jaunas receptes, jaunas garšas, jauni atklājumi, pasaules elpa! Kā gan bez tā visa! Ja vien...
Ja vien ir drošības sajūta par to, ka visi būs laimīgi arī tajos parastajos, steidzīgo darbdienu vakaros, kad vakariņās būs sacepti vakar vārītie kartupeļi, sīpoli ripiņās un liela bļoda ar kotletēm. Tā ir tā īstā laime.
Un galu galā – ja cepti, taukumiņā maigi savilguši kartupeļi ar kraukšķīgām maliņām, zeltainas sīpolu ripiņas, šur tur plānākajās vietās jau tumšbrūnas un kraukšķīgas, un kotletes – sulīgas un maigas iekšpusē, un zeltaini brūnas ārpusē – ja tā nav karaliska maltīte, tad kas vēl ir?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
