Rudens ir ražas laiks. Bļodās, uz palodzēm un galda rindojas ogas un augļi. Ilgi nav jāgaida – klāt mazās mušiņas. Klāt viņu dzīru laiks! Nepieļauj to un vienkārši pārtrauc viņām ballīti, izvārot zapti no visa, ko sīkās neģēles iekārojušas.

Runājot par ievārījumiem, man ir divi pašas izdomāti likumi, ko ievēroju. Pirmais, taisnības labad jāsaka, ka to esmu aizņēmusies no pērnās vīra mātes: "Vasara ir pārāk īsa, lai stāvētu pie zaptes katla," tādēļ es bez sirdsapziņas pārmetumiem visu ražu sašķūrēju saldētavā un vāru zaptes rudenī un ziemā, dažkārt pat pavasarī. Otrais likums skan: "Ja virtuvē savairojušās drozofilas (mazās riebīgās mušiņas, kas pārtiek no augļu sulas un meklē katru vismazāko bojājumu auglī), tad jāpārskata krājumi un jāvāra zapte! "

Pateicoties drozofilām, esmu radījusi ne vienu vien gardu ievārījumu. Diemžēl, bet precīzas receptes nav. Parasti tas notiek tā – savācu visus augļus un ogas, ko iekārojušas mušiņas, noskaloju, atkauloju, nosveru, lai zinātu, cik cukura pielikt, un katlā iekšā! Tad vēl nedaudz kādu garšvielu – krustnagliņu, ingveru, kanēli – kāds nu tajā dienā noskaņojums. Tā radies ne viens vien pasakains ievārījums, ko visi slavē, smērējot uz maizes, pankūkām vai siera gabaliņiem.

Šogad drozofilu ballītes beigas tika apvienotas ar vīnogu lasīšanas talku. Nolēmu, – ja nu gadījumā no vīna nekas nesanāks, tad vismaz būs vīnogu ievārījums. Taču, ieraugot, ka virtuvē vientuļi, drozofilu aplidots skumst nektarīns, bojāties sācis ābols, pārgatavojies bumbieris un vīģe, kas nopirkta uz atlaidi, sapratu, ka vīnogām katlā būs draugi.

Augļus noskalo, nomizo, izgriez serdes, izņem kauliņu un sagriež mazos gabaliņos.

Vīnogas pārgriež uz pusēm un izņem sēklas.

Liek visu katlā, pielej ūdeni, karsē – līdz parādās tvaiks.

Pieber ievārījuma cukuru, vāra 15-20 minūtes, ja nepieciešams, noputo.

Karstu salej burkās un aizvāko.

Šis ievārījums īpaši labi garšo kopā ar sieru!