Satraukums par radiāciju un iztraucētā tautasdeja: ainiņas no kaimiņu būšanas

"No nepazīstamiem cilvēkiem, kas bija kaimiņi, esam tā sadraudzējušies, ka kopā ir vannoti gan savi, gan kaimiņu bērni, ir pieskatīti viņu bērni, kopā svinēti svētki un apmeklēti pasākumi," atklāj Aija. "Diemžēl kaimiņi (nu jau draugi) vairs nedzīvo vienā mājā ar mums, toties ik pa laikam braucam ciemos viens pie otra un uzturam saikni."

"Rīga jau nav Černobiļa, bet radiācijas bažas arī šeit mēdz uzvirmot," stāsta Juris, kurš dzīvo daudzdzīvokļu ēkā. Viņam ar kaimiņiem ir izveidots kopējs čats sociālajos tīklos, kas ir salīdzināms ar skolēnu vecāku čatu "Whatsapp", proti, problēma ir problēmas galā. Čatā pavīdējusi ideja uzlikt interneta pakalpojuma sniedzēja antenu uz mājas jumta, lai visiem būtu labāks signāls mājvietā, bet ir uzradušies kaimiņi, kas ļoti sākuši satraukties par iespējamo radiāciju no antenas. Kaimiņi nobažījušies, ka radiācija ietekmēs augšējo stāvu iedzīvotājus, kā arī tuvumā esošo rotaļu laukumu. "Iespējams, ka šie kaimiņi domā, ka banānos šļircē asinis vai to, ka lidmašīnas izdala ķīmiskās trases debesīs," joko Juris.

Reizēm kaimiņus gadās iepazīt nelaimes gadījumos. Šādu notikumu piedzīvoja arī Viesturs, kurš savā privātmājas pagalmā vasarā bija palaidis pastaigāt bruņurupuci, tiesa, neuzmanības dēļ tas pazudis no viņa redzesloka, kā rezultātā pazudis bez pēdām. Blakusmājas kaimiņi vienmēr bruņurupuci atnes atpakaļ, bet vienu reizi gadījies tā, ka viņš devies pastaigā pie tālākajiem kaimiņiem, kuriem nebija ne jausmas par bruņurupuča esamību. Viesturs bruņurupuci izmeklējies savā dārzā, bet bez rezultātiem. Nolēmis pāris dienas nogaidīt – varbūt izlīdīs pats, bet tā tomēr nenotika. Tad bruņurupuča īpašnieks devās reidā pie kaimiņiem, lai vaicātu, vai gadījumā savos pagalmos nav redzējuši bruņurupuci. Izrādās, ka to bija pamanījuši tālākie kaimiņi, kuri bijuši šokā par sastapto radību pagalmā, tāpēc piezvanījuši zooloģiskajam dārzam, kuri to paņēmuši pie sevis. Jāteic, ka stāsts beidzās laimīgi – klejojošais bruņurupucis nokļuva atpakaļ pie saimnieka.

Kā stāsta Uldis, tad šis ir atgadījums, kuru viņš atcerēsies visu mūžu. Studiju laikos visi dzīvojuši "komunaļņika dzīvoklī", kur bijušas četras istabiņas. Reiz piektdienā bijusi pamatīga ballīte, kas rezultējusies ar grādīgās dziras lietošanu un skaļāku uzvedību, kas traucējis istabiņas biedrenei, kura dzīvojusi aiz sienas. "Viņai nākamajā dienā bija agrais rīts – pulksten 6 bija jābūt darbā, ko viņa mums piekodināja, tāpēc ap pulksten 4 aizgājām uz bāru, lai speciāli gaidītu pulksten 6, kad varēsim pārvākties uz dzīvokli, jo mūsu dzīvokļa biedrenes taču tur nebūs. Domāts – darīts," stāsta Uldis. "Atnācām dzīvoklī, iedomājāmies, ka sešos no rīta būtu piemērotākais laiks, lai dejotu slaveno latviešu tautasdeju "Prūšu zeme"." Deja noritēja pilnā sparā, kad Ulda istabiņas durvis atvēra dzīvokļa biedrene, kurai bija jābūt darbā. Kā izrādās, viņa vēl bija naktskreklā. "Tālāko scenāriju noteikti nojaušat paši, bet nākamajās dienās centos no viņas izvairīties, jo pašam bija kauns par notikušo. Beigās metu kaunu pie malas, atvainojos par notikušo," atzīst Uldis.

Kristīne dzīvo daudzdzīvokļu ēkā, stāvu virs viņas mīt kāds pensionārs, kuram ir grūtības uzkāpt pa kāpnēm, tāpēc kāpņu telpā ir viņš ir novietojis soliņu, kur apsēsties un atpūsties. Tomēr reiz krēsliņam "pieaugušas kājas", kā rezultātā onkulītis palicis bez krēsla. "Viņš bija uzrakstījis zīmīti, kurā lūdza atgriezt krēslu, jo viņš citādāk nevar uzkāpt augšā līdz savam dzīvoklim," norāda Kristīne. "Mums ar vīru vecā vīra kļuva tik žēl, ka mēs ziedojām savu krēslu. To pierakstījām arī viņam kā atbildi uz lapiņas. Jāteic, ka pēc kāda laika arī mūsu krēsls bija pazudis – nezinām līdz šim brīdim, kur tas atrodas," atzīst Kristīne.

Piekritīsiet, ka reizēm dzīvokļos ir īpaši plānas sienas, kā rezultātā var dzirdēt visu, kas notiek kaimiņa dzīvesvietā. Tā gadījās arī Robertam. Viņš stāsta, ka 1. septembra rītā ļoti agri taisījies uz darbu, bet tad klusumu pārtraukusi kaimiņienes aurošana no blakus dzīvokļa, skaļi kliedzot uz vīru: "Kāpēc tu piečurāji bērnu kurpes, viņiem jāiet uz skolu!" Kā stāsta Roberts, kaimiņš reizēm mēdz būt žvingulī, tāpēc, iespējams, kurpju piečurāšana ir skaidrojama ar šo faktu.

Izklausās pazīstamas situācijas? Šajā rakstā varēsi izlasīt vērtīgus padomus, kā sadraudzēties un sadzīvot ar kaimiņiem, bet šis padomu raksts noderēs cilvēkiem, kuri mājokļos mīl klausīties skaļu mūziku un reizēm skaļāk uzvesties.

Ja arī tev ir kāds stāsts par kaimiņiem un attiecībām ar tiem, tad padalies ar to komentāru sadaļā vai e-pastā: maja@delfi.lv.