Ar 'Latvijām' uz Vladivostoku: Kā tas ir – braukt ar auto pa Krieviju?
Foto: Mihails Nikolajevs

Maija beigās pie Rīgas Motormuzeja tika dots svinīgs starts mikroautobusu "Latvija" ekspedīcijai uz Vladivostoku. Ceļā devās trīs ekipāžas no Latvijas un viena no Krievijas. Pašlaik jau ekspedīcijas dalībnieki atrodas Habarovskā un gandrīz sasnieguši savu galamērķi Vladivostoku. Vai velns tiešām ir tik melns, kā to mālē? Lūk, sestā reportāža no šī brauciena par iespaidiem un autoceļošanu Krievijā. Arī turpmāk ik nedēļu ziņosim, kā "Latvijām" veicas Krievijas plašumos.

Pirmo reportāžu var izlasīt šeit, otro šeit, bet trešo – šajā rakstā. Par pirmajiem iespaidiem Sibīrijā lasiet šeit.

Lūk, ekspedīcijas dalībnieka Ivara Šenberga piektā vēstule no Krievijas:

"Esam sasnieguši Habarovsku, pēdējo lielo pilsētu pirms mūsu ceļa mērķa – Vladivostokas. Nupat noskatījāmies grandiozu strūklaku, gaismas un mūzikas šovu stundas garumā vienā no pilsētas parkiem. Neviļus prātā iešāvās doma, kāpēc nekā tāda nav Rīgā. Tā kā līdz Vladivostokai vēl gandrīz 800 kilometru, kopā ceļojumā būs nobraukti jau 13000 kilometri.

Ar 'Latvijām' uz Vladivostoku: Kā tas ir – braukt ar auto pa Krieviju?
Foto: Mihails Nikolajevs

Nav bijis viegli, ir lūzušas mašīnas, bijis gan neraksturīgi auksti, gan arī ļoti karsti. Cerams, ka pēdējā posmā mūs nekas slikts vairs negaida.

Kad draugiem pateicu, ka esmu sataisījies šādā ceļojumā, tie sadalījās divās daļās. Vieni bija sajūsmā, bet citi atklāti vai "caur puķēm" mēģināja noskaidrot, vai neesmu nedaudz sajucis, jo Krievija taču ir bīstama zeme, tur nemīl Latviju un latviešus, nav ceļu, ir piekasīgi ceļu policisti, ir pilns ar dzērājiem, vietām nav benzīna, un, protams, gar tiem ceļiem, kas ir, staigā lāči utt...

Jāpiebilst, ka otrajā grupā, tie piesardzīgākie, bija vīrieši. Interesanti, par ko tas liecina? Netaisos idealizēt Krieviju, tur tiešām uz katra soļa ir dīvainības, vismaz no mūsu viedokļa. Ir briesmīgi sabiedriskā transporta autobusi, ko kopā tur tikai stieples, daudz tāda paša izskata vieglo automašīnu, jo tehniskās apskates mūsu izpratnē te nav, tramvaji, kuri pēc vecuma varētu būt veduši karavīrus uz fronti. Jūs nekad nevarēsiet iepildīt pilnu bāku ar benzīnu un pēc tam samaksāt, gāzes uzpildes stacijas ir reti un izskatās tā, ka ir bail tajās pildīties, jums mierīgi atnesīs otro ēdienu, bet zupu pēc tam, ja kaut kas būs beidzies, neko jums nejautājot, paši izlems, ko jums vajadzētu ēst. Pilsētās ielas ir briesmīgā stāvoklī, atskaitot Tjumeņu. Autovadītāji mierīgi var no trešās joslas nogriezties pa labi vai apdzīt pa ceļa nomali, kur, mūsuprāt, braukt vispār nevar. Sargi sargā visu, pat to, kur sen vairs nav ko sargāt, uz laba, pat lieliska ceļa pēkšņi var būt vulkānam līdzīgs uzkalniņš, par ko jūs nekas nebrīdina, un varat tikai ļaunākajā murgā iedomāties, kas notiktu, ja jūs tam trāpītu ar riteni vai karteru... Īpaši tumsā. Bet, ceru, ka piekritīsiet, tas nav tik briesmīgi, kā sākumā šķita.

Ar 'Latvijām' uz Vladivostoku: Kā tas ir – braukt ar auto pa Krieviju?
Foto: Mihails Nikolajevs

Domāju, ka šie 12000 kilometri un 33 dienas, braucot cauri visai valstij, ļauj man lielāko daļu šo brīdinājumu nosaukt par mītiem.

Par to, ka par Latviju un latviešiem neesmu dzirdējis neviena slikta vārda, jau rakstīju iepriekš. Nekas nav mainījies arī tagad. Federālie ceļi ir normāli, vietām pat ļoti labi, ar pārdomātām apdzīšanas joslām, kuru sākumā ir norādīts to garums, lai varat izvērtēt savu iespēju apdzīt, ar solārajām baterijām aprīkotām apgaismotām gājēju pārejām. Ceļu policisti neizskatās jauki, kādas piecas reizes esam apturēti, bet neesam sodīti pat tad, kad formāli bija iemesls. Arī cilvēki viņus nemīl, kam, acīmredzot, ir iemesls. Tomēr ne reizi visa ceļa garumā neesam redzējuši nevienu, kurš slēptos krūmos, un, riskējot ar savu dzīvību vai satiksmes drošību, lēktu ārā, lai jūs apturētu. Pamēģiniet šķērsot Latviju 25 reizes, un tādu neieraudzīt pie mums. Krievijā ir daudz radaru, gan stacionāro, gan pārvietojamo, un nav mums raksturīgo "lidotāju". Vai arī mums nevajadzētu to pārņemt? Lētāk un nekādas korupcijas.

Jā, par dzērājiem. Skumji, bet, aizejot no Centrālās stacijas līdz autoostai, Rīgā jūs tos redzēsiet vairāk, nekā es šī brauciena laikā. Arī tā saucamos "bomžus".

Ar 'Latvijām' uz Vladivostoku: Kā tas ir – braukt ar auto pa Krieviju?
Foto: Mihails Nikolajevs

Arī lāčus redzējis neesmu. Brīdinājumus par viņiem gan. Vispār dzīvniekus gar ceļiem esmu redzējis mazāk nekā parasti, braucot uz saviem laukiem 200 kilometrus no Rīgas.

Ko es ar to gribu teikt? To, ka mūsu gadījumā Krievija ir izrādījusies draudzīga, atsaucīga un droša valsts, uz kuru varat braukt droši. To apliecina arī citi ceļotāji, gan motociklisti, gan autobraucēji no dažādām valstīm, kurus esam satikuši ceļā."

Ceļš līdz Vladivostokai ir aptuveni 13 000 kilometru pa maršrutu: SanktpēterburgaMaskava – Ņižņijnovgoroda – Kazaņa – Naberežnije Čelni – Ufa – Čeļabinska – Petropavlovska – Omska – Novosibirska – Irkutska – Baikaļska – Ulan Ude – Čita, Habarovska – Vladivostoka. Atšķirībā no 1977. gada, kad daļu maršruta mašīnas bija spiestas veikt uz dzelzceļa vagonu platformām, šoreiz plānots pašiem nobraukt visu ceļu.

Toreiz, 1977. gada maija beigās, no Liepājas uz Vladivostoku devās trīs mikroautobusi "RAF 2203″ autovadītāja izmēģinātāja Valda Branta vadībā. Braucienā piedalījās arī Rīgas kinostudijas dokumentālo filmu radošā komanda, divi žurnālisti un ārsts.

Par godu šīs ekspedīcijas 40 gadu jubilejai un Latvijas Antīko automobiļu kluba (AAK) 45 gadu jubilejai šogad leģendārā ekspedīcija līdz Vladivostokai tiek atkārtota, ar trim restaurētiem "RAF 2203" mikroautobusiem veicot šo pašu maršrutu.

Tags

Ar mikroautobusiem RAF uz Vladivostoku Krievija Krievija Eiropa

Comment Form