Ceļojuma stāsts: kā Ilona ar mugursomu plecos trīs nedēļās iepazina Filipīnas  (1)

Ilonas ceļojumu pieredze pirms vairāk nekā 15 gadiem sākās ar kūrortu baudīšanu un kārtīgu atpūtu, savukārt nesen Ilona sapratusi, ka tas viņu vairs neaizrauj. "Esmu pārgājusi uz tādu ceļošanas veidu, kur varu salikt mugursomā visu trim nedēļām vajadzīgo un doties projām. Tagad labprāt izbaudu valsti, cilvēkus, dabu, kultūru bez visām ekstrām – nakšņošanām luksusa viesnīcās un pārvietošanos tūristu autobusos. Manuprāt, tieši tā var labāk iepazīt to valsti, uz kuru esi devies. Cilvēki atpūšas dažādi. Es apbrīnoju tos, kas strādā, bet nedēļas nogalē pilnībā restartējas un atkal var būt iekšā darbos. Kad es strādāju, es strādāju ar pilnu atdevi, un tad man pienāk brīdis, kad baterija ir nosēdusies un es saprotu – man noteikti ir jādodas ceļojumā un, vēlams, uz ilgāku laiku. Tas ir tas, kā es spēju atpūsties," stāsta Ilona, piebilstot, ka ikdienā strādājot mārketinga jomā uzņēmumā "Forevers".

Iepriekš Ilona apceļojusi vairākas ievērības cienīgas vietas, pie sirds īpaši gājis Azoru salās piedzīvotais, kā arī Vjetnamā redzētais, bet viens no nesenākajiem Ilonas ceļojumiem bijis uz Filipīnu salām. Ilona uz pleciem uzkrāvusi astoņus kilogramus smago mantību un ar domubiedriem devusies ceļā.

Rīga–Stokholma–Pekina–Manila. Tieši šāds bija viņu maršruts, un piedzīvojums varēja sākties.

Pēc 30 stundas garā ceļa Ilona ar savu kompāniju ieradās Filipīnu galvaspilsētā Manilā – pilsētā, kura iedzīvotāju skaita ziņā ir teju tikpat dižena kā visa Latvija. Ilona šo piedzīvojumu bija uzsākusi adventa laikā, tāpēc visai savdabīgs šķitis fakts, ka ārā +35 grādi, bet visur izrotātas eglītes un skan Ziemassvētku melodijas. "Pilsētas centrā samērā sakopts. Taču Āzijas šarms jūtams ik uz soļa. Un, jo tālāk no centra, jo vairāk sajūtams. Izstaigājām pilsētu, ieklīdām arī šaubīgākos rajonos," atminas Ilona.

Pēc Manilas iepazīšanas ceļotāji tālāk devās uz salas ziemeļiem, proti, ciemu ar nosaukumu "Batad". "Plānotais laiks ceļā bija 10 līdz 11 stundas. Mums "paveicās". Naktī nostāvējām uz ceļa vēl trīs līdz četras stundas, jo kalnos uz ceļa bija avārija, pēc tam – sastrēgums. Plānoto stundu vietā braucām veselas 18 stundas," stāsta ceļotāja. "Ciema apkārtnē dzīvo apmēram 900 cilvēku. Pārsvarā sievas ar bērniem, kuri iztiku sev nodrošina, strādājot rīsu laukos un nodarbojoties ar tūrisma pakalpojumiem. Vīri pārsvarā ir prom un strādā raktuvēs. Katrai ģimenei pieder vidēji trīs līdz četras rīsu terases. Rīsi tiek audzēti pašu iztikai. Laikā, kad bijām, nebija sezona, terases bija tukšas. Rīsi tiek audzēti no janvāra līdz martam. Dzīve šeit mums nebija saprotama. Uz šo ciematu nevar nokļūt ne ar kādu transportu, tikai kājām. Tas nozīmē, ka viss nepieciešamais dzīvei un ēku būvniecībai tiek pašu spēkiem sanests."

Šajā ciemā iespējams pieteikties arī uz vietējo sievu sniegtajām masāžām. Interesanti, ka masāžas ir valsts programma – vietējās sievietes par valsts naudu tiek apmācītas, lai var apkalpot tūristus un nopelnīt sev iztiku, noskaidrojusi Ilona. "Viņas stāsta – ja nedēļā ir trīs masāžas, tad tā ir laba nedēļa. Priecājāmies, ka mūsu 14 nogurušo kāju pāri bija iemesls labai nedēļai. 30 minūšu kāju masāža maksāja 200 vietējās naudiņas, kas ir apmēram trīs eiro. Kamēr baudījām kāju masāžu, iztaujājām vietējo sievu – viņai bija 27 gadi un tikai viens bērns, bet gribot piecus. Parasti šeit ģimenēs esot septiņi līdz 10 bērni."

Pēc tam kompānija ar autobusu devusies atpakaļ uz Manilu, kur uzreiz ceļš vedis uz lidostu, lai nokļūtu Palavānas salas pilsētā "Puerto Princesa", no kuras tālāk ceļi veda uz piestātni, lai apskatītu vienu no pasaules jaunajiem brīnumiem – pazemes upi ar tādu pašu nosaukumu. "Sēdāmies nelielās laivās un devāmies klinšu alās apskatīt upi. Tā ir garākā kuģojamā pazemes upe pasaulē. Tagad tas ir dabas parks, kur filipīnieši cenšas saglabāt visu, kā ir, un neiejaukties upes "dzīvē" – alās nav apgaismojuma, tikai gida lukturītis norāda uz dabas veidotajiem brīnumiem. Jāuzvedas klusi, lai netraucētu šeit dzīvojošajām radībām. Stundas laikā tika izrādīta neliela daļa upes. Visa ceļojuma laikā apbrīnoju filipīniešu filozofiju par dabas saudzēšanu un visa skaistā un dabiskā saglabāšanu. Mums ir ko mācīties no viņiem," teic Ilona.

Pēc pazemes upes izpētes Ilona devās uz "El Nido", kas ir slavena ar savām pludmalēm. "Zinātāji saka, ka Filipīnās esot skaistākās pludmales pasaulē. Visur vēl neesmu bijusi, bet tiešām ticu, ka tā ir," noteic Ilona, piebilstot, ka skati bijuši vienreizēji.

Ne tikai skaistas pludmales ir uz katra stūra, bet arī četrkājainie draugi. Te noteikti vērts piebilst, ka viena no lietām, ar ko jārēķinās, – suņi. "Filipīnu salas noteikti ir suņu salas. Pludmalē, kurā bijām, to tur bija simtiem, tie dzīvoja savu dzīvi bez saimniekiem. Viņi bija draudzīgi un labi jutās – mēs viņus netraucējām. Mums radās filipīniešu anekdote: "Sludinājums uz ziņojumu dēļa – pazudis suns! Pazīmes: neliela auguma, gaiši brūns, draudzīgs,"" smej Ilona.

Tāpat jāizceļ – telefona zona nebūs no tām labākajām, turklāt arī "Wifi", kā teic Ilona, bijis retums. Atliek tikai atpūsties. "Kad kādā kafejnīcā bez īpašām cerībām pajautājām, vai gadījumā nav "WiFi", mums atbildēja: "Mums ir kokteiļi.""

Pēc sadzīvošanas ar dažādām pasaules tautām jauniešu ballīšu hostelī "Mad Monkey" ceļotāji devušies nedaudz privātākā trīs dienu kruīzā pa salām, kopumā piestājot 12 dažādās vietās. Viena no pirmās dienas pieturvietām bijusi "Secret beach" jeb Slepenā pludmale. Nezinātājs neatrastu, jo pludmale esot klintīs un, peldot garām, tā nav redzama. Nokļūt varot, tikai peldot pa nelielu spraugu starp klintīm vai braucot ar kajaku. Protams, neaizmirstama bijusi arī nakšņošana uz vientuļas salas. Tomēr Ilona vēlas uzsvērt, ka par piedzīvoto noteikti jāpateicas kruīza komandai "TAO Philippines": "Komandā bija seši filipīniešu puiši, kas ir speciāli apmācīti. Grupas vadītājam mēs bijām pirmā grupa, kā arī vēl diviem puišiem tas bija pirmais kruīzs. Taču viņu centība tikai paaugstināja apkalpes komandas kvalitāti. Tikām lutināti, un mūsu vēlmes tika nolasītas no acīm. Kuģa pavārs Abi kuģa mazajā virtuvītē ierobežotos apstākļos visas trīs dienas darīja brīnumu lietas. Tuncis, garneles, dažādas citas jūras veltes, gaļa, dārzeņi, augļi un, protams, arī filipīniešu spēka avots – rīsi. Svaigā gaisā uz ūdens garšoja lieliski pilnīgi viss! Šīs bija labākās ēdienreizes visa ceļojuma laikā – noteikti!"

Atgriežoties realitātē, bija laiks pilsētas "Puerto Princesa" apmeklējumam. "Izvēlējāmies apskatīt pilsētu un paņēmām motorikšu. Vienojāmies ar vadītāju par pāris stundu pilsētas apskati. Mūsu vadītājs bija vietējais onkulis ar iesauku Toto – laipns un gatavs izrādīt pilsētu. Toto runāja arī angliski un stāstīja, ka rikšu vadot jau sen. Viņam bija 62 gadi. Sākumā savu bagāžu nebijām gatavi viņam uzticēt, bet ar laiku to darījām, jo sapratām, ka ir lāga vīrs. Toto mums izrādīja pilsētu – promenādi, kur notika zvejnieku laivu sacensības, lielāko egli pilsētā, skvēru iepretim katoļu baznīcai. Nākamais apskates objekts bija vietējais tirgus. Žēl, ka nevar nofotografēt vai uzfilmēt smaržas jeb, pareizāk, – smakas. Tās bija neaprakstāmas – zivis, gaļa, +30 grādi, bez saldētavām un ledusskapjiem. Mūsu Pārtikas un veterinārais dienests trieku ķertu! Iebraucām arī tūristiem domātā tirdziņā. Te suvenīri, žāvēti augļi, kaltētas zivis un pērļu rotaslietas."

Nākamais ceļotāju galamērķis bija Cebu sala. Pirmais mērķis – redzēt pasaulē lielākās haizivis. "Tās ir vaļhaizivis. Cilvēkiem neuzbrūk. Papeldēt un pasnorkelēt ar tām grib tiešām daudzi. Varenums un skaistums! Noklausījāmies instruktāžu, saņēmām aprīkojumu un devāmies ar laivu jūrā. Ir stingri noteikts – neaiztikt vaļhaizivi! Ja to dara un kāds pieķer, cietumsods ir līdz pat sešiem mēnešiem! Ne visiem izdevās nepieskarties. Vaļhaizivs jau tos nieka mazos cilvēkus nepamana, un, ja pati piepeld par tuvu, bija grūti izvairīties. Cietumā gan neviens nenonāca – vaļhaizivs mūs, latviešus, par netīšiem pieskārieniem nenodeva."

Pēc vienas asinis stindzinošas izklaides uzreiz arī otra – kanjonings jeb došanās lejup pa ūdenskritumiem visdažādākajos veidos. Šī iespēja tika izmantota vietā ar nosaukumu "Kawasan". "Kad bijām klāt, bija redzams gan šīs vietas ūdenskritumu skaistums, gan arī mana lielā vilšanās. Diemžēl filipīnieši īsti laikam nav sapratuši vārda "kanjonings" nozīmi. Pēc Vjetnamas kanjoninga, kas ir joprojām viens no labākajiem pasaulē, šeit tas izpaudās vien ar dažiem lēcieniem no klints. Nebija ne kāpšanas, ne nolaišanās, ne kalnu upju varenuma. Bet baudījām, kas bija pieejams."

Ceļojums neizpalika arī bez Boholas salas, kur tika pavadītas trīs dienas. Pludmales, saulrieti – sak, neko vairāk labai atpūtai nemaz nevajag. Tomēr jāapskata arī apkārtnes skaistums, tāpēc nolemts doties uz Šokolādes kalniem. Savukārt pēdējās divas piedzīvojuma dienas – brīvsolis, kad baudīt jūru, sauli un augļus, kas, kā teic Ilona, ir fantastiski. "Pēdējā vakarā lūkojām pēc suvenīriem.

Atšķirībā no citām Āzijas valstīm te suvenīru piedāvājums ir niecīgs. Acīs iekrita pašā pludmales sākumā būdiņa ar sapņu ķērājiem – dažāda izmēra un gaumīgi. Tos pin jaunieši, kas te dzīvo un muzicē. Izrādās, mūsu sapņu ķērājus bija sapinis puisis no Jelgavas – Vadims, kurš te dzīvo jau 2,5 gadus. Ar prieku izrādīja savus darinājumus un kā savējiem iedeva arī labu atlaidi. Šajā laikā mēs bijām tikai otrā latviešu grupa, ko viņam te ir izdevies satikt. Vadims tur dzīvo, pin sapņu ķērājus, daivingo, fotografē. Lika sveicināt Latviju un aicināja ciemos – palīdzēs ar naktsmītni, visu izrādīs. Tikai lūdza, lai atved griķus, šprotes vai rupjmaizi, jo Latvijā nav bijis 10 gadus."

Turpceļš – 30 stundas.
Atpakaļceļš – 35 stundas.
Kopā deviņi pārlidojumi, nolidotas 32,3 stundas.