Ceļošana, darot brīvprātīgo darbu: iespēja atstāt savu nospiedumu pasaulē

Strādāt un izmēģināt pēc iespējas dažādākus darbus, iepazīt cilvēkus, kas kļūst daļa no ģimenes, un attiecīgo valsti – tā, kā tas iespējams tikai vietējiem. Ceļot daudz, bet ne kā tūristam, turklāt šajā laikā palīdzēt sabiedrībai un no sevis iedot tikpat daudz, cik tev dod pretī. Tāds īsumā ir Elīnas Sokolovas stāsts, kura izvēlējusies citādi ceļot un iepazīt pasauli – darot brīvprātīgo darbu.

Elīna, kopš sākusi ceļot 18 gadu vecumā, bijusi 50 valstīs un savu galveno mērķi zinājusi jau sākotnēji – strādāt pēc iespējas dažādākus darbus. Tādēļ, kā viņa saka, labākais, kas ar viņu tolaik varēja notikt, bija iespēja uz gadu aizbraukt uz Vāciju strādāt par auklīti un pamācīties valodu. Pēdējā darbavieta, pirms Elīna devās pasaulē, lai turpinātu piepildīt savu aicinājumu, bija deviņpadsmitā, tāpēc viņa ar pārliecību var teikt, ka savus sapņus piepilda.

Iespēja ceļot, zinot, ka tevi gaida

Kā Elīna maz nonāca līdz šādam neparastam ceļošanas veidam – veikt brīvprātīgo darbu citviet? "Man ir maģistra grāds tūrisma organizēšanā, esmu daudz lasījusi par tūrismu, tūrisma ietekmi un par to, kā mainās autentiskums vietās, uz kurām mēs ceļojam kā tūristi. Tas atstājis lielu iespaidu uz mani."

Viņa stāsta, ka iepriekš arī bijusi "vienkāršs ceļotājs" – meklējusi lētākos biļešu piedāvājumus un apmeklējusi klasiskās tūristu vietas, bet tas ātri apnika. Viņa vēlas izbaudīt valsti tik īsti, cik vien iespējams, jo: "Tūristiem bieži vien tiek piedāvātas tieši ceļotājiem paredzētas un pielāgotas lietas, un tu iegūsti varbūt tikai 10 procentus no tā, kāda patiesībā ir šī valsts. Turklāt tā ir iespēja apgūt jaunas prasmes un iemācīties valodu." Vēl svarīgs aspekts ir iespēja palīdzēt vietējiem. "Ceļot ir patīkamāk, ja zini, ka vietējie novērtē tavu klātbūtni un palīdzību. Šī ir arī iespēja iepazīt kultūru no cita skatpunkta. Var redzēt, kādas ir tradīcijas, kāda ir komunikācija, kā viss notiek. Man svarīgi ir iepazīt cilvēkus, jo ar daudziem veidojas labas attiecības, nostiprinās draudzība, un viņi paliek manā dzīvē. Bet vēl ļoti svarīga man ir iespēja iepazīstināt ar savu kultūru, jo mēs katrs esam savas valsts vizītkarte un atstājam nospiedumu. Tā kā esam maza valsts, tas ir ļoti, ļoti nozīmīgi. Kad dzīvoju Santadelē, iepazinu rakstnieku, un viņš man teica, ka esmu vienīgā latviete, ko viņš jebkad saticis, un viņa ideja par to, kāda ir Latvija, tagad saistīsies ar to, kāda esmu es. Viņam ir vairāk nekā 60 gadu, un ir ļoti liela iespēja, ka viņš vairs nekad nesatiks nevienu latvieti un viņa priekšstats par to, kas ir Latvija, būšu es."