Ceļotāju piedzīvojumi: Kambodžas templis un Indijas svētās upes apmeklējums
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

Laine Pērse un Arturs Driņins ir divi latviešu ceļotāji, kas devās ievērojamā piedzīvojumā, 527 dienās paviesojoties 64 valstīs. Nupat ir iznākusi Laines un Artura ceturtā grāmata "Ar stopiem apkārt pasaulei. Āzijas brīnumi", kas atspoguļo ceļojuma noslēgumu Āzijā, dodoties no Kirgizstānas līdz Indijai cauri divpadsmit Āzijas valstīm, lai beidzot atgrieztos mājās. Grāmata parāda izaicinājumus, kas kļūst par jauniešu iespējām, pārbaudījumus, kas māca, un pasaules iepazīšanas prieku.

Fragmentu no šīs grāmatas vari lasīt arī te un šeit.

Kambodžas tempļa kompleksā pa vietējo takām

Pussešos sasniedzam "Siem Reap". Šī pilsētiņa ir ļoti tūristiska, un to vien redzam kā bārus un tūrfirmas, kas piedāvā dažādas ekskursijas. Te arī vietējie vairs nesauc "Hello!", jo ārzemnieks ir ierasta lieta. Te gan atļaujamies istabiņu, kur atklājas negaidītais – Laosā paņemta mūsu aptieciņa, tāpēc saslimt nedrīkst.

Noīrējam velosipēdus, lai atkal dotos iekšā trakajā Kambodžas satiksmē. Tuk-tuki mums pat uz velosipēda esot jautā, vai nevajag braucienu. Protams, ka nevajag! Bet, ja ne tagad – tad varbūt rīt? Nē, arī rīt ne. Mēģinām sasniegt "Angkor Wat" – pasaulē lielāko reliģisko pieminekli 162,6 hektāru platībā. Ieejas biļete tajā ir 40 dolāri, bet noteikti tam var piekļūt tuvāk un apskatīt kaut no ārpuses.

Tomēr tas nemaz nav vienkārši. Visus iespējamos ceļus, kas ved pie tempļu kompleksa, bloķē biļešu pārbaudītāji. Vietējiem ieeja ir bezmaksas, bet mūs nosvilpj no ceļa un jautā pēc biļetes. Mēģinām samānīt, ka tikai pabraukājamies, bet tā laikam teikuši daudzi. Nepadodamies.

Ceļotāju piedzīvojumi: Kambodžas templis un Indijas svētās upes apmeklējums
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

"Google Maps" mums uzticīgi rāda visādus mazus celiņus, kas kartē izskatās vien pēc retām līnijām. Bet, kāpēc gan nepamēģināt! Nogriežamies uz pēdas platuma taciņām, kas vijas iekšā džungļos. Tās noteikti kādas ciltis ieminušas. Ik pa laiciņam šajos zaļumos ir mājeles, kur dzīvo iezemieši, un atkal mazi, izspūruši bērni skrien klāt un sveicina. Pamanām, ka esam tikuši tālāk par ierastajiem kontroles punktiem, un sirsniņa ietrīsas – esam pielavījušies klāt kam aizliegtam. Un tad kaut kas skaļi un spalgi sāk skanēt. Vai signalizācija?! Džungļu vidū?! Neapstājamies, turpinām braucienu. Skaņa kļūst skaļāka – tātad tai tuvojamies. Arča brauc pirmais un jau ceļ kājas augšā – ja nu sprāgs kāda mīna?

Sasniedzam vietu, no kuras tā briesmīgā skaņa nāk, un neko neatrodam. Pareizi! Tas taču signalizācijas kukainis! Tāds, kādu mēs atradām Belizā! Maza radība, kas ar spārniem vai kājām spēj izdot tik skaļu troksni, ka sabīstas pat lielākais ienaidnieks.

Turpinām. Traucamies cauri zirnekļu tīkliem pa šauro taciņu, ko no visām pusēm ielenc dūcoši un čaukstoši džungļi. Un izbraucam tempļu teritorijā! Tādi kā divi meža iemītnieki no nekurienes uzbraucam uz šosejas. Mums tas ir izdevies! Protams, ir satraukums – ja nu kāds pajautā biļeti? Vai samānīt, ka vienkārši braukājāmies?

Tā arī braucam, līdz esam sasnieguši vārtus, kas ved uz "Angkor Wat". "Angkor Wat" khmeru valodā nozīmē "tempļu pilsēta", un tā 12. gadsimta sākumā tika uzcelta khmeru karalim Suryavarman II. Sākotnēji tas bija hindu tempļu komplekss, bet līdz 12. gadsimta beigām pārveidojās par budistu kompleksu. Protams, šis ir ļoti populārs tūristu galamērķis. Pirms diviem gadiem no biļešu pārdošanas Kambodžai izdevās iegūt 20 miljonus ASV dolāru jau pirmajos mēnešos.

Ceļotāju piedzīvojumi: Kambodžas templis un Indijas svētās upes apmeklējums
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

Piebraucam tuvāk, bet skatāmies, ka pie vārtiem ir vēl viena biļešu pārbaude. Nekas – no šejienes arī var redzēt kaut mazu daļiņu no tās visas varenības! Apbrīnojami, kā tādas milzu celtnes senos laikos bez tehnoloģijām uztaisītas džungļu vidū. Nu kā?! Patiesībā pēdējā laikā ar modernajām lāzeru skenēšanas tehnoloģijām Kambodžā tiek atklātas arvien jaunas pilsētas zem tropiskajiem mežiem. Tās esot no 900 līdz 1400 gadu vecas. Tā kā atrakšanas darbi var sākties!

Apskatām arī mazākus tempļus, kam nav tās trakās apsardzes. Tur parunājam ar vietējiem, uzzinot īpašu stāstu par katru no tiem, un arī vietas, kur biļešu kontrole atkārtoti pārbauda biļetes. Prombraucējus, protams, nepārbauda, tāpēc atpakaļ droši braucam pa lielo ceļu. Diena ir vienreizīga! Un Kambodža ir vienreizīga! Te noteikti ir jāatgriežas!

Pie Indijas svētās upes Gangas

Nokļūstam pie kremēšanas vietas Gangas krastā, kur uzreiz mums klāt pienāk vīrietis un piedāvā bezmaksas tūri. Tas saka, ka beigās būs vien ziedojumu kastīte. Jau saprotam, ka tiks jautāta neadekvāta naudas summa, tomēr piekrītam tūrei, ko aizliegts iemūžināt.

Stāvam tepat netālu no vietējiem, kuri Gangā mazgā drānās satītus līķus, kas pēc tam tiek sadedzināti. Redz, kad Indijā ticīgais nomirst, viņa ķermeni divdesmit četru stundu laikā jāpaspēj atgādāt līdz kremētavai pie Gangas, lai veiktu dedzināšanas procedūru. Cits variants – mirušā ķermeni dedzināt mājās, bet uz Gangu atvest pelnus. Vīriešu līķi tiek ievīstīti baltās drānās, sieviešu līķi - sarkanā sari. Tad tie tiek uzlikti uz dēļu platformas un Gangā nomazgāti. Ģimenes locekļi – tikai vīrieši – dedz ugunskuru un nomazgātos līķus liek tam virsū, lai sadedzinātu. Sievietes šajā procedūrā piedalīties nedrīkst kopš reizes, kad kāda sieva ielēca ugunskurā pakaļ savam mirušajām vīram.

Ceļotāju piedzīvojumi: Kambodžas templis un Indijas svētās upes apmeklējums
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

Kremēšana notiek pa kastām. Augstāko kastu mirušie tiek dedzināti uz blakus esošas ēkas jumta, kamēr zemāko kastu kremēšanu mēs vērojam pašlaik. Tomēr ne visus dedzina – bērni līdz divpadsmit gadiem, grūtnieces un svētie vīri tiek piesieti pie akmens un iemesti upē – to mirušajiem ķermeņiem uguns šķīstīšana nav nepieciešama, jo gars pa taisno dodas uz vajadzīgo vietu. Savukārt tie, kas miruši no kobras indes, tiek piesieti pie bambusa platformas un palaisti pa upi. Kobra ir svēta, jo tā ir dievam Šivam ap kaklu. Redz, kāpēc visi kobras te bučo!

Šajā kremēšanas vietā vienas dienas laikā tiek sadedzināti 200 līdz 300 ķermeņi. To dedzināšana pie Gangas Varanasi ļaujot garam pa taisno doties uz debesīm, nenotiekot reinkarnācijai. Tā ir tā moksha, kuru visi šeit meklē. Lai sadedzinātu vienu ķermeni, nepieciešami 150 kilogrami koka, lielākam ķermenim – 250 kilogrami koka. Vidēji kilograms koka maksā gandrīz desmit eiro, bet arī tiem cenas ir dažādas – augstākajām kastām izmantoti dārgi koki. Un paši koki tiek aizdedzināti ar uguni, kas neesot izdzisusi veselus 3500 gadus. Mūsu gids arī aizved pie īpašās lāpas, sakot, ka, lietus laikā Gangai applūstot, šī uguns tiek pārnesta drošā vietā. Ģimenei, kas dedzina savu tuvinieku, jāmaksā ne tikai par koku, bet arī par šo uguni.

Interesanti, ka cilvēki tiek dedzināti ar visām rotām – tās taču nesadeg! Redz, rotas iekrīt ūdenī, kur ir vesels bars noteiktas kastas cilvēku, kas turpat ņemas pa upi, lai dabūtu vērtīgo metālu. Un tā arī vērojam visu reizē – gan līķa mazgāšanu, gan dedzināšanu, gan rotu meklēšanu un govju izraisīto interesi notiekošajā.

Ķermeni dedzina trīsarpus stundas – visgrūtāk esot sadedzināt vīrieša krūškurvi un sievietes gurnus. Ja tie trīsarpus stundu laikā nesadeg, ģimenes vecākais dēls, kam pirms visas šīs milzīgās ceremonijas tiek noskūta galva, palaiž kaulus Gangā. Jāpiemin, ka pēc pusotras stundas ķermeņa dedzināšanas vecākais dēls ar rungu pāršķeļ mirušā galvaskausu, lai atbrīvotu tā garu. Visbeidzot uguns tiek nodzēsta ar Gangas ūdeni, kas tiek liets virsū ugunskuram piecas reizes. Tiek apvienoti četri elementi – uguns, gaiss, zeme un ūdens. Brīnāmies, ka šī dedzināšana nesmird. Izrādās – līķi tiek apbērti ar speciālu pulveri un vīraka svecēm.

Bet, tā kā pēc tradīcijām ķermeni jāsadedzina divdesmit četru stundu laikā pēc nāves, tie, kas jūt pēdējās stundiņas tuvošanos, jau laicīgi dodas uz Varanasi. Te ir speciāla telpa, kur cilvēki gaida savu nāvi. Reizēm gan atnākot tīri braši vīri, tiem tad tiek palīdzēts ārstēties. Pirms miršanas cilvēki sāk piesaukt kādu dievību – lai tā pieņem viņu garu, tāpēc visa tā mirstamā telpa ir ļoti spocīga – slimie un vecie, kas knapi kust, vaidēdami lūdzas, lai to dvēseles tiktu paņemtas.

Ceļotāju piedzīvojumi: Kambodžas templis un Indijas svētās upes apmeklējums
Foto: Laine Pērse un Arturs Driņins

Un nu jādod ziedojums labai karmai, no mums tiek prasīti divdesmit dolāri. Sakām, ka ziedojumam taču nevajadzētu piešķirt minimālo vērtību, un sniedzam eiro katrs, pēcāk tiekot sasvētīti.

Redzētais ir atstājis milzīgu iespaidu – tepat ir mirstošie un mirušie, rotu lasītāji, kuri pēcāk tās pārdod tūristiem, un cilvēki, kas Gangā mazgā nost savus grēkus. Vai tad šīs upes ūdens nav baktēriju pilns? Lai kā arī būtu, Gangai vienmēr ir bijusi būtiska nozīme Indijas tautas kultūrā un folklorā. Ganga ir viena no indiešu mātēm. Indieši saka, ka viņiem ir trīs mātes – tā, kas devusi dzīvību, māte Indija un māte Ganga. Šī ir arī viena no upēm, kur notiek "Kumbh Mela" jeb milzīgi hindu reliģiskie svētki, kur reiz piedalījās pat 60 miljoni cilvēku.

Gangas krasti Varanasi ir skaļi un haotiski, un daži "baltie" ir vienīgie, kas te tomēr saskata īpašus apstākļus, lai meditētu. Mēs iegrimstam pilsētas ieliņās. Tām tiešām ir jāsagatavojas. Varanasi ir ļoti pārslogots šauru ielu labirints, kurā pārdevēji sniedz ziedus, ko nolikt tempļos, kamēr tuk-tuki taurē, un nāvi gaidošie vaid. Svētās govis, atkritumi un troksnis.

Source

Tūrismagids

Tags

Ceļojums Lasāmgabali Indija Kambodža
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form