Gruzijas 'lāču nostūris' Hevsuretija, kur kalni labāki par jūru un citiem kalniem

Latvieši, šķiet, ir ļoti lepna tauta, ja 312 metri viņiem ir kalns, – smej gruzīni. Un aicina ceļojumā uz Kaukāzu. Gruzijas ziemeļaustrumos, kalnainajā Hevrsureti reģionā, sauktā arī par Hevsuretiju, kas atrodas divus trīs kilometrus virs jūras līmeņa, dzīvo ļoti viesmīlīgi ļaudis, un tur ir, ko redzēt. Savā Gruzijas ceļojumu plānā "Delfi" iekļāva kalnu cietokšņus Šatili un Muco, kā arī – mirušo pilsētu.

"Mūsu pilsētiņas nosaukums jums neko neizteiks," nočukst čehiete Jana, ar kuru mūs uz brīdi kopā savedis liktenis – pie kādas aizas Hevsuretijā. Gruzīnu strādnieki ķērušies pie kalnu serpentīna paplašināšanas burtiski zem mūsu džipu riteņiem un piedāvā mums pāris stundas uzgaidīt.

Jana runā sešās valodās, arī krievu. Viņa ar prieku regulāri iekaro visu augstumu kalnus. Pa Hevsureti ir pārvietojusies gan džipā, gan savām kājām – nūjodama. Deviņdesmitajos gados kopā ar savu vīru Peteru apceļojusi arī Baltiju.

"Dzīvojam starp Budvaizeru (Češka Budejovice – red.) un Pilzeni," turpina Jana. "Par tām droši vien būsiet dzirdējuši, taču mūsu pilsētiņas nosaukumu gan nebūsiet dzirdējuši." Ieintriģēti lūdzam, lai tomēr pasaka. Jana kautrīgi smaida: "Piseka." Un atskan džipu šoferu komanda: "Pa mašīnām!" Kamēr apguvām Čehijas ģeogrāfiju, ceļa strādnieki sarāvuši darbus un ātri sastellējuši pagaidu ceļu virs aizas. Mēs turpinām savu ceļu.

Ceļi šajā reģionā nav domāti vājiem nerviem. Kad kārtējais dubļu kukurznis, auto riteņa skarts, aizveļas bezdibenī, galvā trauksmaini sprāgst visneoptimistiskāko priekšnojautu burbulīši. Bet, ja kaut uz sekundi iztēlojies, ka šis ceļš ir asfaltēts un norobežots ar varenām barjerām, – tā vairs nebūs Hevsureti. Jāteic arī, ka skarbo gruzīnu šoferu izskats neatstāj vietu šaubām – tāds gan auļojošu zirgu uz līdzenas vietas apturēs, gan kalnu ciematus iekaros.

Šatili: cietoksnis, kurā jānonāk

No Kutaisi izbraucot tā agrāk no rīta, pa ceļam piestājot uz sātīgām pusdienām (ieteikums no sirds: varbūt tomēr piebremzēt ar sātīgumu, jo priekšā vēl labs gabals braucams pa nelīdzenu ceļu), kā arī izbaudot skatu Lāča krustā jeb Datvisdžvari (2677 metrus virs jūras līmeņa), kalnu ciematiņā Šatili nonākam jau pēc saulrieta.

Nestāties un nefotografēt pa ceļam nav iespējams – brīnišķīgas kalnu pļavas, saulstaru rotaļas kalnu virsotnēs, nabaga aitas, kas nesaprotamā veidā kāpelē pa stāvajām klinšu sienām, melanholiskas govis, kas nesteidzīgi atbrīvo ceļu vien pēc niknām auto taurēm.

Ir tik tumšs, ka vairs nevar saprast, kur esam atbraukuši. Apmetamies vienā no daudzajiem pieticīga skata viesu namiem – "Jujuna's Guestouse" (attēlā, gultas vieta maksā 25 larus, kopā ar ēdināšanu – 50 lari), sēstamies pie bagātīgi klāta galda un baudām vienkāršus zemnieku ēdienus un izcilu zupu – čihirtmu. Viss, jādodas pie miera, lai saullēktā lūkotu solīto brīnumu!