Sandra Koka Jaunajā gadā apņēmās doties ceļojumā bez atpakaļ biļetes noteiktam laikam – uz Āziju kopā ar dzīvesbiedru Valdasu un trīsgadīgo dēliņu Hugo. Un viņai tas izdevās – lūk, stāsts par ceļošanu ar mazu bērnu un dzīves baudīšanu tieši tagad. Par to viņa raksta arī blogā "Pasaules bērni". Šoreiz par Indonēziju un saullēktu virs vulkāna - pasauli,kas atgādina ainas no citas planētas.

Iepriekšējo stāstu par pārliecību, ka bērni nav kavēklis ceļošanai, drīzāk otrādi – iespēja baudīt dzīvi pilnvērtīgi, lasiet šeit. Savukārt Sandras piedzīvojumi spokainajā Bokora kalnā Kambodžā atrodami šeit, bet par pastaigām Honkongas betona un zaļajos džungļos stāsts atrodams šeit. Kā Sandras ģimenei gāja, apmeklējot Ķīnas skaisto Zhangjiajie dabas parku, kas iedvesmoja Holivudas grāvēju "Avatars", lasāms šeit, bet par Kambodžas lepnumu - Angkoras tempļiem vairāk šeit.

Indonēzijas sabiedriskā transporta īpatnības

Vilciens no Surabaja (suru -haizivs, baya - krokodils) mūs ieved pilsētā ar nenosakāmu robežu, kas ar katru iepazīšanas stundu šķiet arvien neaprēķināmāka un nesaprotamāka. Probolingo ir starpposms, lai turpinātu ceļu uz stundas brauciena attālumā esošo "Bromo Tengger Semeru" nacionālo parku. Tas slavens ar pieciem Tengera kalderā – lielā vulkāniskas izcelsmes cirkveida ieplakā ar stāvām sienām un salīdzinoši līdzenu dibenu - esošiem vulkāniem un septiņiem kalniem ar augstāko kalna virsotni Javas salā, ezeriem un upēm.

Pēc spēcinoša nakts miega mēs liekam mugursomas plecos un pēc pārdesmit minūšu gājiena nolemjam pieņemt jau trešā uzmācīgā minibusa šofera aicinājumu aizvest mūs uz autobusu termināli. Iespiedušies supermini pārvietošanās līdzeklī, turpinām virzīties automobiļu satiksmē. Brauciens ilgst tieši tik ilgi, lai vairākas reizes pateiktos par prātīgo domu neturpināt ceļu kājām. Izrādās ir mazpilsētas, kur galvenā autoosta atrodas pusstundas braucienā no centra. Esam sagatavojušies uz ilgu gaidīšanu. Ceļš uz kāroto tūristu apskates vietu – Bromo vulkānu – jāveic ar maziem "mikriņiem", kas nekust no vietas, kamēr nav piepildītas visas sešpadsmit sēdvietas.

Gaidīšana var ilgt pat vairākas stundas, tāpēc nespējam noticēt, ka tieši pēc piecām minūtēm, ierodas vairāk nekā desmit tūristi, piepildot minibusa sēdvietas, un ceļš, iespiestiem starp sēdekļiem un citu tūristu miesām, uz Tengera masīvu var sākties.

Cemeru Lavangas (Lawang) ciemats ir vistuvākā apdzīvotā vieta "Bromo Tengger Semeru" nacionālajam parkam. Tas ir pieblīvēts ar pansijām un hoteļiem. Ož pēc mēsliem. Spēcīgie kalnu zirgi ir visur, par nesējiem tos izmanto ne tikai vietējie zemnieki, bet arī tūristi kā transportu starp skatu punktiem. Grants ceļu takās vientulīgi vīri pārdod ziemas cepures un cimdus, māju priekšnamos iekārtotās kafejnīcās jaunas meitenes uzlej garāmgājējiem "trīs vienā" kafiju, savukārt pārvietojamā virtuvē uz riteņa vietējais pārdevējs remdē izsalkumu ar gardu klimpu zupu. Tāds vietējā biznesa kolorīts! Aukstais kalnu gaiss mānīgi šķiet veldzējošs, ik pa laikam saldējot un mainot temperatūru te augšup, te lejup. Dienas vidū kalnu saule iesūkusies ādā, krāso karstasinīgas gleznas.

Kā uz citas planētas

Nacionālais parks ar savu vienreizību vilina simtiem tūristu un dabas mīļotāju. Paraudzīties uz aktīvu vulkānu kompleksu jau vien ir iespaidīgi, bet ieskatīties rīklē ugunsspļāvējam (dūmu pūtējam) ir kas vēl īpašāks. Vulkāns Bromo (2392 m), kas aprīlī sācis aktīvāk darboties, izmetot gaisā vidēja un zema līmeņa pelnus, iespraucies Tengera kalderā starp četriem stratovulkāniem – Vatanganu (Watangan, 2661 m), Vidodarenu (Widodaren, 2650 m), Kursi (2851 m), Batoku (2470 m). Pēdējais no pieminētajiem nav bijis aktīvs pietiekami ilgu laiku un paspējis apaugt ar nelielu, zaļu veģetāciju. Tā nu vulkānu komplekss draudzīgi stāv, aicinot sevi iepazīt – vienā pusē ieskauts starp Tegera smilšu jūru, otrpus atklājot skaistus, zaļus pakalnus. Lai paraudzītos uz Bromo no pašas vulkāna maliņas, jāmēro ceļš pa smilšu jūra, kas pārklājusies ar pelēkiem pelniem no pēdējā laika krātera aktivitātes, atgaiņājoties no neskatāmajiem zirgu izjādes pārdevējiem, izvairoties no džipu saceltajām putekļu vērpetēm. Kājas brien vulkāniskos putekļus, un drīz vien ar smiltīm biezā kārtā noklātas ne tikai kurpes, bet viss no matu saknēm līdz pirkstu galiņiem. Neskatoties uz sejas masku, starp zobiem jūtama graudiņu skrapstēšana un saulesbrilles ik pa laikam jāsteidz notīrīt no putekļu kārtas.

Pēdējo aktīvo mēnešu laikā, kailais vulkāns pārklājies ar pārdesmit centimetru biezu vulkānisko smilšu kārtu, un kāpnes līdz skatu laukuma malai vairs nefunkcionē. Viens pēc otra tūristi aizelsušie turas pie margu malas un mēģina izcirst ceļu biezajās smilšu kupenās.

Starp koka kafejnīcu stendiem, sejas aizseguši, pārdevēji mēģina notirgot skaistus ziedu pušķus. Tie esot jānes augšā līdz vulkāna smailei un ziedojot droši jāmet krāterim mutē. Es atsakos. Ja nu vulkāns nav tādās pašās domās kā vietējie? Vietējā teika vēsta, kurā agrākie tegera cilts pārstāvji devās uz Bromo vulkānu, lai izlūgtos pēcnācējus. Tie tika apsolīti ar nosacījumu jaunāko ziedot krātera mutē. Mūsdienās katru gadu novembrī vietēji dodas veikt ziedojuma rituālu. Krāterī metot ēdienu, ziedus un mājdzīvniekus, lūdzot vulkānam pasargāt.

Bromo ik pa laikam iedunas, un dūmu mutuļi steidzas augšup no melnās dzīles. Dzīvība zaudējusi eksistēšanas spēli tuvākajā apkārtnē, un dziļi reljefās vulkāna sienas atgādina kādu no ārpuszemes planētām. Kailums mijas ar putekļu okeānu.

Lejup pašā vulkānu pakājē gadsimtiem majestātiski vulkāniskā zemē savus pāļus iedzinis klosteris.

Laiks doties lejup, vēl reizi šķērsojot tuksnesīgo smilšu lauku, un augšup stāvā kalnā uz naktsmītņu bāzi. Ik pa brīdim mēs apgriežamies, lai atkārtoti paraudzītos uz netipisko ainavu, kur daba atgādina, kas ir lielākais spēks šajā planētā.

Saullēkts pār vulkānu

Bet galvenais atslēgas vārds visām pārdotajām tūrēm šeit ir "saullēkts". Neskaitāmi džipi agrā rīta stundā uzvedīs pa kalnu ceļu augšup, kur jau tālāk pēdējo daļu pa stāvām kāpnēm būs jāmēro kājām. Neskatāmi tūristi sagaida saullēktu, kas ir piecos no rīta Indonēzijas salā Javā, lai vērotu debešķīgu skatu un vulkānisko ainavu. Mēs piederam pie tiem, kas izvairās no šādiem naudas izplēsēju piedāvājumiem un izbaudām nacionālo parku ar savām kājām.

Ir trīs naktī, kad iezvanās modinātājs. Mēs abi jau kādu laiku esam nomodā, vien Hugo, klusi satinies segās, dus. Sapnis par pārgājiena nokavēšanu, aukstā istaba un ledainās kājas liek griezties no viena sāna uz otru, tā arī visas nakts laikā īsti neaizmiegot. Dažu minūšu laikā soma ar pārtiku un ūdeni man plecos, vilnas zeķēs un kapučjakā savīstītais Hugo ietīts Valdasam uz muguras, un pārgājiens neticami skaidrajā miljons zvaigžņu naktī var sākties. Vienīgais gaismas avots ir piereslampa un telefona ekrāns. Ik pa laikam mūs apdzen kāds no neskaitāmajiem džipiem. Garāmejot sveicina citi tādi paši lukturgājēju pāri, un tumsā aizjāj jātnieki, aicinot par samaksu uzvest augšup zirga mugurā.

Ceļš paliek arvien stāvāks, līdz pēc astoņu kāpņu kāpiena, ievijas 60 grādu stāvā zemes ceļā augšup kalnos. Zigzagainās takas ievijas kalnu pļavās, padarot kājas slapjas no rasas. Tikai pēc divām stundām, sasniedzot skatu punktu un gaidot austam pirmos gaismas starus, kalnu aukstums atgādina par sevi. Satinušies segās, mīņājoties no vienas kājas uz otru, kopā ar citiem dabas mīļotājiem, mēs uzkožam līdzpaņemtos krekerus. Vietējie tirgotāji aicina sasildīties pie ugunskura.

Rīts dramatiski nomainījis skatu un ieskāvies tumši melnos mākoņos. Bromo mutuļo savu elpu, un pienāk brīdis, kad mākoņu gubas uzlec augstāk par kalniem un atsedz pasakaino vulkāniskā ansambļa skatu. Saules stari krīt pāri smilšu tuksnesim, atsedzot krāsu spēles nāvīgajā zemes daļā. Lejup indonēziešu līgava gaida izklīstam mākoņus, lai fotografētos uz vulkāniskās ainavas fona.

Ceļš atpakaļ pa stāvo kalnu liekas smieklīgi vienkāršs, tikai rīta gaismā pa īstam ieraugot ceļu, kas mērots piķa melnā naktī. Un visur, kur vien rāda acis, paveras sīpolloku plantācijas. Kontrastējot ar melno, vulkānisko augsni, spilgti zaļie loki lepni izkrāso apkārtni. Sīpolloku slavas dziesmu tā arī līdz galam nav mums saprotama, jo nevienu no ciemata pasniegtajiem cienastiem nerotā zaļa vitamīnu bumba.

Ir deviņi no rīta, kad steidzam sameklēt minibusu atpakaļ uz Probolingo. Viss ciemats ieskauts brūnā putekļu mutulī, un mūsu priekšējā loga stikls pārklājas smilšu kārtā. Bromo "runā" nu jau skaļāk. Laiks doties prom.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!