Pretrunīga un neviennozīmīga: Simonas piedzīvojumiem bagātais ceļojums uz Maroku

"Marokā var ieraudzīt skarbāku dzīves realitāti. Vecāki mums prasīja, kādēļ braucam uz šādām valstīm. Vai tad šausmu nepietiek tepat? Bet nebraucam jau tās šausmas skatīties. Braucam noķert sajūtu, ka mums nevajag tik daudz, cik mums ir. Esam pieraduši pie eiropeiskas dzīves, bet, ja gribas sevi izmest ārpus komforta zonas, jādodas uz Maroku. Tur ir daudz kas skaists – gan kultūra, gan arhitektūra, gan tas, kādā mierā viņi dzīvo. Kungi uz ielas sēž un spēlē galda spēles, iedzer berberu viskiju, un tev tas atgādina – hei, kur es steidzos? Mēs visu laiku pēc kaut kā dzenamies, bet tur var iegūt sazemēšanos un sajūtu, ka nemaz nevajag tik daudz," saka Simona Ruska un atzīst, ka Marokā piedzīvotais nav viennozīmīgs un viņa vēl nav tikusi skaidrībā par sajūtām, ko izjūt pret šo valsti.

Simonas un viņas drauga Mārtiņa Jurkāna sākotnējais plāns bija braukt uz Ēģipti kopā ar draugiem, bet pēdējā brīdī saprata, ka nevēlas doties uz kūrortu. Taču ilgi nebija jāgaida, līdz uzradās jauna iespēja – brauciens uz nedēļu ilgu sērfošanas un jogas nometni Marokā, ko piedāvāja Simonas draudzene Agnese Skunstiņa, kas organizē braucienus ar tūrisma kompāniju "Postnos".

"Sākumā sabijos, jo domāju, kā nu būs, bet tajā pašā laikā mani saista tāli ceļojumi, kas nav tie vienkāršākie, jo tieši tie ļauj izkāpt no ierastajām robežām." Šis Simonai bija pirmais grupas ceļojums un izmaksāja apmēram 1000 eiro, no kuriem 750 eiro bija tūrisma kompānijas cena, kurā iekļauts viss, izņemot tējas naudu un vienu ekskursiju. Simona parēķināja – ja brauktu atsevišķi, ceļojums izmaksātu vismaz divreiz mazāk, bet teic, ka šajā gadījumā pieņemts pareizais lēmums braukt ar grupu, jo tūrisma kompānija palīdzēja nokārtot dokumentus, kas nepieciešami, lai dotos uz Maroku, tostarp par ieceļošanu valstī, kas aizpildāmi arābu valodā. "Visi dokumenti obligāti jāizdrukā, jo viņiem nav iespējas informāciju pārbaudīt elektroniski, tāpēc nākas braukt ar kārtīgu čupiņu papīru. Kad ieradāmies lidostā, mūs sagaidīja pie galda sēdoša sieviete ar izdrukātu papīra lapu. Viņa ar pirkstu vilka pāri sarakstam, lai atrastu mūs un atzīmētu." Simona stāsta, ka izbrīnu piedzīvoja brīdī, kad viņu pases tika noraidītas kā nederīgi dokumenti, jo iepriekš lidostas darbiniece latviešu pasi nebija redzējusi. Situācija atrisinājās, taču tas iezīmēja sākumu citiem neveiksmīgiem notikumiem, ko Simona piedzīvoja pirmajās stundās Marokā.