Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: T. Ciparsons. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Brāļu kapi ir vieta, kurp dodamies godināt tos, kas izcīnījuši Latvijas brīvību, un vedam viesus parādīt un pastāstīt, cik varonīga bijusi mūsu vēsture. Šis ir memoriāls, kurp gidi ved arī tūristu grupas, lai pastāstītu par mūsu tēlniecības vēsturi un parādītu tās spilgtākos piemērus. Te dus viss, kas ar Latviju noticis gadsimta garumā – karš, patriotisms, drosme un arī apvainojumi un pāridarījumi kā cirtieni dvēselē.

Domājot par Brāļu kapiem, man pirmie prātā nāk divi stāsti – pirmais saistās ar mammas bērnības atmiņām, kad viņa kopā ar savu vecmāmiņu padomju laikos gājusi cauri Brāļu kapiem uz mūsu ģimenes atdusas vietu Meža kapos. Vecmāmiņa katru reizi rūgti raudājusi, redzot, ka padomju varasvīri norāvuši Latvijas ģerboni un krustus no svētvietas vārtiem un citādi centās padarīt nevērtīgāku šo vietu. "Kāpēc viņi mums to nodara, kāpēc? Kaut nu nenopostītu pavisam!" viņa šņukstējusi vai visu ceļu pa liepu aleju, un mammai bijis mīļās vecmāmiņas ļoti žēl. Otras atmiņas ir manis pašas un saistās ar lāpu gājienu tumsā un aukstumā, kad simtiem mazu liesmiņu plīvoja kapos, ar ļoti svētsvinīgu sajūtu, kas mijās ar bērnu paklusiem smiekliem, jo tas taču ir nedaudz baisi – būt tumsā kapos. Vismaz kā bērnam man tā šķita.

Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: T. Ciparsons. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Rīgas Brāļu kapi jau sen ir pārauguši savu sakrālās svētnīcas nozīmi un ir uzskatāmi par vienu no valsts neatkarības simboliem līdzās karogam, ģerbonim, Brīvības piemineklim, raksta Latvijas armijas laikrakstā "Sargs". Tā ir. Latvijas zemei un tautai sarežģītajos 20. gadsimta vēstures līkločos dažādie okupācijas režīmi, kuru varā atradās mūsu zeme, centās Rīgas Brāļu kapus un to simbolismu izmainīt, ideoloģiskajām vajadzību dēļ, mainot apbedījumu izvietojumu, noņemot kapos izvietotos simbolus vai to daļu un pievienojot savus ideoloģiskos simbolus (piemēram, Mātes Latvijas pakājē karājies padomju Latvijas sarkanais karogs).

Tomēr viss ar laiku nostājas savās vietās - Brāļu kapi ir atjaunoti, tiem atdots pienācīgais gods un šogad tie svin 100 jubileju tā, kā tam jābūt.

Lai arī šis nav parasts tūrisma objekts, tā noteikti ir vieta, ko vērts ik pa laikam apmeklēt un doties tādā kā dvēseliskā ceļojumā arī pašiem pie sevis.

Brāļi dus plecu pie pleca tāpat kā frontē

Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: no pulkveža Vladimira Eihenbauma personīgā arhīva


Vēl nebija Latvijas valsts un Pirmais pasaules karš bija tikko sācies, kad 1914. gada septembrī Krievijas Kara ministrija tālredzīgi sāka spriest par to, kur guldīt karā kritušos. Tā kā fronte un armija sasaucas ar zināmu brālības ideju, jau pašā sākumā šādiem apglabājumiem Latvijā iegājies nosaukums "Brāļu kapi". Rīgas pilsētas vadība lielajai karavīru kapsētai nolēma ierādīt vietu netālu no rīdzinieku iecienītās atpūtas vietas Ķeizarmeža, pie Mīlgrāvja dzelzceļa līnijas, starp Katoļu kapiem un pavisam nesen izveidotajiem Meža kapiem.

Pirmie trīs strēlnieki Brāļu kapos guldīti pēc gada - 1915. gada 10. oktobrī. Viņi krita kaujā netālu no Mangaļiem, laikā, kad vācieši jau bija ieņēmuši Kurzemi un krievu armija jau bija pieradusi atkāpties, bet tikko nokomplektētie un cīņasspara pilnie 1. Daugavgrīvas bataljona 2. un 3. rotas strēlnieki gan šādu scenāriju negribēja pieļaut - stājās vāciešiem pretī un beidzot guva pirmās uzvaras. Visi trīs kritušie bija brīvprātīgie, kas strēlniekos iestājušies tā paša gada jūlija beigās un augustā. Pirmie krita Jēkabs Voldemārs Timma, sīkpilsonis no Rīgas, un Andrejs Stūris zemnieks no Jaunjelgavas, bet vakarā galvu karalaukā nolika arī zemnieks no tagadējās Lietuvas teritorijas Jānis Gavens. Visiem trim pēc nāves piešķirts Svētā Jura krusts. Viņus izvadīja no Māmuļas Rīgā. Lai arī tā bijusi darbadiena, pirmos trīs kritušos latviešu strēlniekus uz mūža mājām pavadīja ļaužu tūkstoši, gluži vai visi Rīgas iedzīvotāji un bēgļi, kas tur bija patvērušies - tā bijusi viena no lielākajām latviešu tautas manifestācijām, raksta pulkvedis Jānis Hartmanis.

"Tas nebija vairs parasts bēru gājiens, te izteicās tautas izmocītā, saplosītā dvēsele; tas bija kā sāļš protesta kliedziens pret tiem, kas gribēja izdzīt mūs no mūsu dzimtenes un atkal padarīt par ubagiem un vergiem," atmiņās raksta Timmas jaunākā māsa Austra, pēc kuras stāstītā vēlāk Aleksandrs Čaks sacerēja "Mūžības skartos". Pēc gada strēlniekos pieteicies arī viņas jaunākais brālis, kam tad bijuši vien 16 gadi.

Šīm sekoja citas kaujas, un kara mašinērija paņēma arvien vairāk strēlnieku dzīvību – kapi pildījās ātri, guldot strēlniekus plecu pie pleca. Līdz 1921. gadam, kad Rīgas Brāļu kapos atdusējās jau gandrīz 2000 karavīri. Daļa arī nezināmi.


Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: pulkveža Vladimira Eihenbauma personīgā arhīva

Tur guldīja arī Februāra revolūcijas laikā nošautos kareivjus, kas atteicās cīnīties ar cara armiju, bet 1919. gada pavasari apbedīja Brīvības cīņās kritušos latviešu strēlniekus. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Brāļu kapos apbedīja Latvijas armijas virsniekus. Tāpat 1942. gadā kapos apbedīts skulptūru ansambļa autors Kārlis Zāle, bet 1980. gadā kapu arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Arī iemīļotais aktieris un bijušais strēlnieks Ēvalds Valters 1994. gadā guldīts blakus cīņu biedriem Rīgas Brāļu kapos. Diemžēl viņi nav vienīgie, bet par to nedaudz vēlāk.

Kuram uzticēt memoriālu?

Tikko beidzās Brīvības cīņas un tiešām tika nodibināta Latvijas valsts, aktuāls kļuva jautājums par Brāļu kapu memoriāla izveidi. Tajā laikā Latvijā nebija nevienas ģimenes, kura nebūtu zaudējusi kādu karā vai atbrīvošanas cīņās, tādēļ tauta, kaut arī cieta badu un bija grūti apstākļi, bija gatava ziedot memoriāla izveidei.

Jau 1920. gadā dibināja Brāļu kapu komiteja, kas vadīja kapu izveides darbus, saņemot līdzekļus no ziedotājiem un valsts. Tās sastāvā bija ministru prezidents Kārlis Ulmanis un visi viņa ministri, armijas virspavēlnieks, kā arī "priekšstāvji no Sarkanā Krusta, Rīgas Pilsētas valdes, Sieviešu palīdzības korpusa, Latvijas tirgotāju savienības, kā arī daži kooperētie" teikts 1928. – 1929. gadā izdotajā Latviešu Konversācijas vārdnīcā.

Komitejai nebija viegls uzdevums, jo bija jāizvēlas cilvēks, kas izveidos milzīgu skulptūru kompleksu. Neviens pirms tam to šeit nebija darījis. Arī pieredzējušie mākslinieki un skulptori no Mākslas akadēmijas netika ar šo uzdevumu galā.

Vispirms kapos tika izveidoti apstādījumi – Varoņu birze, riņķa aleja,iestādītas ieejas alejas liepas un citas. Apstādījumus izplānojis Andrejs Zeidaks. Viņš sākotnēji kapus bija iecerējis izveidot kā ainavu dārzu. Tomēr ar to vien nav pieticis.

Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: no pulkveža Vladimira Eihenbauma personīgā arhīva

1923. gada 23. oktobrī tika apstiprināts jaunā tēlnieka Kārļa Zāles, kurš tikai pirms dažiem gadiem bija beidzis studijas Pēterburgā un Berlīnē, kapu ansambļa plāns. Jāpiebilst gan, ka pirmie divi plānu konkursi noslēdzas bez rezultātiem, jo trūka pieteikumu, un tikai trešajā uzvarēja Zāles projekts.

Interesanti, ka tēlnieks Teodors Zaļkalns bija ierosinājis, ka kapu ansambli jāveido no Allažu šūnakmens, un šī prasība tikusi iekļauta arī konkursa nolikumā. Pirms tam Latvijas Universitātes ģeologi gan pārbaudījuši, vai Allažos zemes dzīlēs akmens ir pietiekoši. Tā nav trūcis.

Vēl kāds interesants stāsts saistās ar vienu komitejas sēdi. Sākotnēji Mātes Latvijas tēlu Zāle iecerējis likt kapu centrā, tur, kur pašlaik atrodas Mūžīgā uguns. Sēdē profesors Feders paņēmis no maketa Latvijas skulptūru un pārlicis uz kapu beigām. Zāle neko neesot iebildis.

Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: Altāris 1936. gadā. Foto no pulkveža Vladimira Eihenbauma personīgā arhīva

Projekta īstenošana sākās 1924. gada 18. novembrī, kad tika likts Brāļu kapu pamatakmens. Milzīgās skulptūras tapa turpat netālu, Gaujas ielā, esošajā darbnīcā. Pirmo tēlniecisko grupu "Ievainotais jātnieks" atklāja 1927. gada 20. novembrī, bet otro 1928. gada septembrī. 1933. gadā pabeidza "Mūžīgās uguns ansambli". Bet kapu ansamblis pabeigts 1936. gadā, kad to atklāja Kārlis Ulmanis.

Simbolisks svētceļojums

Autori apmeklētāja gājienu pa Brāļu kapiem iecerējuši kā svētceļojumu. Tas sākas, ieejot pa desmit metrus augstajiem vārtiem, kuru sienās ir divas jātnieku skulptūru grupas. Sākumā jāveic Pārdomu ceļš pa 200 metrus garo liepu aleju, kas simbolizē karavīru tuvās sievietes – mātes, māsas un mīļotās – kuras gaida un cieš klusējot. Alejas galā uz altāra ir Mūžīgā uguns, ko ieskauj stiprie ozoli. Tās pakājē izvietots kapulauks, kur kārtīgās rindās gluži kā armijā mūžīgā ierinda dus karavīri, bet viņu apbedījumi apzīmēti ar vienkāršām smilšakmens plāksnītēm. Uz tām iegravēts vārds, uzvārds, dzimšanas un miršanas gads, kā arī dienesta pakāpe... Vai arī uzraksts "Nezināms". Kapu lauka malās atrodas divas "Mirstošo jātnieku" skulpturālās grupas, bet vidus daļā - augstcilnis "Kritušie brāļi". Memoriālu noslēdz deviņus metrus augstā Mātes Latvijas skulptūra. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus - Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali.

Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: no pulkveža Vladimira Eihenbauma personīgā arhīva

Lai arī valdība Rīgas Brāļu kapu izveidei un iekārtošanai piešķīra naudas līdzekļus, tomēr galvenais finansējuma avots šo darbu veikšanai bija tautas ziedojumi. Kopā lēšot, var uzskatīt, ka Rīgas Brāļu kapu iekārtošanas un izbūves darbi ir izmaksājuši ap diviem miljoniem latu.

Padomju gadi

Otrais pasaules karš izjauca ieceri pabeigt Strēlnieku vārtu skulptūru "Senči". Bet, sākoties padomju gadiem, ideoloģija krasi mainījās, un šādas lietas bija jāaizmirst. Lai arī kapus nenopostīja, tos, kā toreiz daudzi domāja, "piesmēja", guldot tur arī "Lielajā Tēvijas karā" kritušos padomju armijas karavīrus un partizānus.

Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: Autors nav zināms. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Pēc otrā pasaules kara pat klīdusi ideja, ka Brāļu kapi jāpārvērš par "darbaļaužu atpūtas parku", tomēr nolemts tos izmantot ideoloģijas labā. Atsaucību neguvusi arī vēl viena "spoža" ideja Brāļu kapus palidināt ar tēliem, kas ilustrētu "latviešu karavīru cīņas Lielā Tēvijas karā".

Tomēr Brāļu kapu sakarā valdīja dubulta morāle – no vienas puses par tiem it kā rūpējās un tos pat 1958. gadā atjaunoja, bet šajā procesā tika novāktas "savu nozīmi zaudējušas detaļas (sakrālie elementi, buržuāziskās republikas heraldika), kuru simbolika bija sveša Brāļu kapu mūžības idejai", teikts padomju laiku izskaņā izdotajā grāmatā "Kārlis Zāle". Tā "pazuda" Latvijas ģerbonis pie vārtiem, krusti un citas nozīmīgas kapu detaļas.

Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: T. Ciparsons. Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Doties turp likt svecītes, piemēram, 11. vai 18. novembrī bija aizliegts. Slapstīšanās kapos un to simboliskā nozīme padomju laikos skaudri parādās arī Rolanda Kalniņa aizliegtajā filmā "Akmens un šķembas" jeb "Es visu atceros, Ričard!", kas tika uzņemta 1966. gadā.

1981. gadā Brāļu kapu galvenā ceļa kreisajā pusē, lai vēl vairāk aizvainotu latviešus, aizsāka kompartijas veterānu, personālo un militāro pensionāru apbedīšanu.

Trešās atmodas laikā tika izdarīts liels spiediens uz valdošajām amatpersonām, lai to pārtrauktu, un 1989. gadā Rīgas pilsētas izpildkomiteja tomēr piekritusi izbeigt apbedījumus Rīgas Brāļu kapu teritorijā.

Kapiem atdots pienācīgais gods

Brāļu kapu 100 gadu stāsts - drošsirdīgie strēlnieki, padomju necieņa un lāpas svētku vakarā
Foto: LETA


Jau pašā astoņdesmito gadu izskaņā un deviņdesmito gadu ievadā sākās runas un arī darbs pie kapu atjaunošanas. Tas bija ilgs un vēl joprojām nav līdz galam noslēdzies, tomēr liela daļa jau īstenota par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Šo darbu veic Brāļu kapu fonds. Arī šajā Lāčplēša dienā notiks ziedojumu vākšana Brāļu kapu vārtu atjaunošanai.

Lūk, neliels ieskats līdz šim notikušajos atjaunošanas darbos.

Pašreiz Brāļu kapi ir ap 90 hektāru lieli. Tos kopj un valstij svarīgos brīžos tajos pulcējas gan augstākās amatpersonas, gan sirmas māmiņas, gan mazi bērni un studentu korporācijas, lai atgādinātu par šīs vietas svarīgumu.

Arī šogad 11. novembrī un 18. novembrī tur mirdzēs dzīva svecīšu un lāpu uguns nedaudz nosalušos pirkstos, atgādinot, ka strēlnieki nav aizmirsti, Kā ik gadu pulcēsies gan skauti un gaidas, gan jaunsargi un korporeļi un daudzi citi, pierādot, ka nekas nav aizmirsts un pagaisis nebūtībā.

Materiāla tapšanā izmantota informācija no Latviešu Konversācijas vārdnīcas (2. sējums), Vaideloša Apsīša grāmatas "Kārlis Zāle", Brāļu kapu fonda apkopotajiem materiāliem, Latvijas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, Sargs.lv., Ojāra Spārīša kultūras ceļvedis “Florence – Rīga. Kultūras paralēles”, Latvijas Padomju enciklopēdija.

Brāļu kapu 100 gadu vēsture:

Source

Tūrismagids

Tags

Aleksandrs Čaks Brāļu kapi Ēvalds Valters Kārlis Zāle Kārlis Ulmanis Lasāmgabali Otrais pasaules karš Pirmais pasaules karš Latvija Eiropa
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form