"Delfi" lasītāja Daiga Miķelsone izbaudīja skaisto laiku Lieldienu brīvdienās un devās lūkot, kas skatāms Kokneses apkārtnē, un savā pieredzē un uzņemtajos fotoattēlos dalās arī ar mums.

Ir otrās Lieldienas un aiz loga tik pavasarīgs laiks, ka tā vien mudina doties garākās pastaigās. Svētku brīvdienās visi radi un draugi jau apciemoti, olu kaujas izcīnītas un pie dažādiem svētku galdiem pasēdēts. Uzvāru kafiju, ko saleju divās termokrūzēs, sasmērēju ķilavu maizes un ielieku pusdienu trauciņā neapēstās Lieldienu olas. Kādu brīdi pārdomāju, kurp labāk doties, jo padomā vairāki maršruti, bet Rīgas un Pierīgas dabas takas un pastaigu maršruti, visticamāk, ir cilvēku pārpilni, tāpēc dodos 100 kilometrus ārpus Rīgas. Vienas stundas 15 minūšu brauciena attālumā ir daudz iespēju pastaigāties un baudīt skaistus dabas skatus. Mans mērķis ir izstaigāt piecus apskates objektus – Kokneses baznīcu, Kokneses pilsdrupas un parku, kā arī Kokneses dabas taku un Likteņdārzu.

Mans pirmais pieturas punkts ir Kokneses Evaņģēliski luteriskā baznīca, kas celta 1687. gadā. Sākumā tā bija neliela koka ēka bez torņa – ar māla klona grīdu un salmu jumtu. Baznīca atjaunota pēc nopostīšanas Pirmā pasaules kara laikā, un labiekārtošanas darbi veikti arī 2021. gadā. Šo vietu papildinājusi lielformāta Bībele, tās devīze Koknesē – "Dievam par godu, koknesiešiem par svētību!". Baznīcā par mācītāju kalpojis Ernsts Gliks – pirmais Bībeles tulkotājs latviešu valodā. Uzzinu, ka šādas Bībeles atrodamas arī Skultē un Ropažos. Izmantoju arī iespēju apmaiņā pret nelielu ziedojumu uzkāpt baznīcas tornī, no kura paveras fantastisks skats.

Otrais pieturas punkts ir Kokneses parks, kurā, ja var ticēt informatīvajam stendam, ir 22 apskates objekti. Populārākais no tiem, protams, ir Kokneses pilsdrupas. Koknese rakstos pirmoreiz minēta Indriķa hronikās 1205. gadā, taču, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, Koknese bijusi apdzīvota jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Vēsturiskajās liecībās ir arī versija, ka Koknese, tāpat kā Tālava, minēta senajās arābu hronikās. Mūra pils celtniecība uzsākta bīskapa Alberta laikā 1209. gadā vietā, kur agrāk atradās senlatviešu koka pils. No 1397. līdz 1562. gadam Kokneses pils bija Rīgas arhibīskapa rezidence. Kokneses viduslaiku pilsdrupas joprojām ir vienas no ainaviskākajām vietām Latvijā. Tās atrodas starp divām upēm – Pērsi un Daugavu. Šobrīd Kokneses viduslaiku pilsdrupas ir ne tikai vēstures liecība, bet arī interesanta pastaigu vieta. Vasaras sezonā Kokneses pilsdrupās notiek teatralizēti uzvedumi, koncerti, naudas kalšana, kāzu ceremonijas, kā arī par tradīciju izveidojušies Sama modināšanas svētki.

Kokneses parkā var ne tikai pastaigāties, bet arī aplūkot daudzus koktēlniecības darbus un skulptūras. Dižākā ir 11 metrus augstā koka skulptūra "Mūžībai". Tāpat parkā aplūkojams piemiņas akmens "Pērses meitene", kas 1992. gadā uzstādīts kā piemineklis teiksmām un leģendām apvītajam Pērses ūdenskritumam, kā arī kāpnes uz Pērses gravu, Jāņa kapu vārti, kas laika gaitā pārdēvēti par "Mīlestības vārtiem", Tējas namiņš, kokgriezuma skulptūras "Pils tornis", "Pūce", "Sams", skulptūra ar latvju zīmēm un citas.

Pēc Pļaviņu hidroelektrostacijas uzcelšanas 1965.–1966. gadā izveidojās Pļaviņu ūdenskrātuve, un gleznainā senleja tika appludināta, līdz ar to zem ūdens nonāca arī savulaik apmēram 2,5 metrus augstais un 20 metrus platais Pērses ūdenskritums. Lai atgādinātu par zudušo ainavu, vienā no Kokneses parka dīķiem 2018. gadā izveidots Pērses ūdenskrituma atveids, kas stiepjas vairāk nekā piecu metru garumā un 1,5 metru augstumā virs ūdens līmeņa. Informatīvajā stendā rakstīts, ka ūdenskritums brīvi pieejams apskatei gan dienā, gan vakara un nakts stundās – izgaismots.

Trešais mans pieturas punkts ir Kokneses dabas taka gar Pērses un Daugavas krastiem. Kopējais dabas takas garums – 5,65 kilometri, un tā patiešām man šķiet interesanta, kaut arī tur nav īpaša marķējuma vai informatīvo stendu. Bet dabas takā ik pa brīdim gribas apstāties un baudīt skaistos dabas skatus, ūdens tuvumu, majestātiskus gulbjus upes ūdenī un senatnes mantojumu. Pastaigā pa dabas taku var doties no jebkuras sevis izvēlētas vietas. Es izstaigāju dabas takas posmu starp Kokneses Evaņģēliski luterisko baznīcu un Likteņdārzu. Taka nav lokveida, tāpēc jebkurā gadījumā jāatgriežas tās sākumpunktā, lai nokļūtu atpakaļ pie savas automašīnas.

Pēdējais pieturas punkts pirms došanās atpakaļ uz Rīgu ir Likteņdārzs, kas izveidots kādreizējā Krievkalna jeb Krīvkalna teritorijā. Kā raksta vēsturiskie avoti, vietas nosaukums izveidojies tāpēc, ka 17. gadsimtā krievu karaspēkam šajā vietā līdzās Koknesei bija izveidota apmetne. Zviedru laikos, 1677. gadā, krievu kņazs, Pētera I tēvs Aleksejs Mihailovičs, ar saviem karapulkiem nesekmīgi centās ieņemt Rīgu. Viņš izveidoja sava karaspēka apmetni netālu no Kokneses un pēc neveiksmīgā uzbrukuma diemžēl atkāpjoties izpostīja lielu daļu Kokneses.

Likteņdārzs tiek veidots kā piemiņas vieta 20. gadsimta totalitārajos režīmos cietušajiem latviešiem, tas ir dabā veidots simbols tautas nemitīgai atjaunotnei un izaugsmei. Līdzīgi kā Brīvības piemineklis, arī Likteņdārzs tiek veidots, pateicoties ziedojumiem, un tas tika iecerēts kā tautas dāvana Latvijai simtgadē. Likteņdārza projekta autors ir pasaulē pazīstamais Japānas ainavu arhitekts Šunmio Masuno (Shunmyo Masuno).

Uzreiz aiz ieejas nokļūstu Likteņdārza pagātnes zonā, dārza daļā ar nosaukumu "Miers". Tā galvenais elements – Attīrīšanās mežs, kas simbolizē tautas saliedētību un tuvību. Miera zonu caurvij Ābeļu aleja, ar kuras stādīšanu 2008. gadā sākās Likteņdārza veidošana. Katra ābele ir veltījums kādam Latvijas cilvēkam, ģimenei vai dzimtai. Attīrīšanās mežs savieno divas Likteņdārza zonas – pagātni un nākotni – un aizved uz dārza sirdi – amfiteātri, vietu, kuras centrā tikai reizi gadā – 18. novembrī pulksten 16.06 – riet saule. Alejas ceļu klāj granīta bruģakmeņi ar iegravētiem Likteņdārza atbalstītāju vārdiem, tā ir 200 metrus gara un astoņus metrus plata, un plānots, ka to veidos 114 tūkstoši akmeņu.

Patiešām interesants šķita piemiņas akmens, kur pieminēti visi 38 Tautas padomes locekļi no astoņām partijām, kas 1918. gada 18. novembrī Otrajā (Krievu) teātrī jeb mūsdienu Latvijas Nacionālajā teātrī pasludināja, ka nodibinājuši neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku. Pretī šim piemiņas akmenim atrodas otrs piemiņas akmens, kur minēti visi 138 deputāti, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Augstākās padomes deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".

2022. gadā Likteņdārzā, svinot Valsts prezidenta institūcijas simtgadi, izveidota Valsts prezidentu taka. 2008. gadā pirmais atjaunotās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, godinot bijušo Latvijas prezidentu piemiņu, Likteņdārzā aizsāka koku stādīšanas tradīciju. Kokus takā iestādījuši arī valsts prezidenti Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers, Andris Bērziņš, Raimonds Vējonis un Egils Levits. Valsts prezidentu takā pieejama informācija par visiem Latvijas prezidentiem un to pilnvaru termiņiem no 1922. gada līdz šim brīdim. Plānots, ka koku stādīšanu Valsts prezidentu takā turpinās arī nākamie valsts prezidenti.

Likteņdārza pastaigu takās pieejami informatīvie stendi par 20. gadsimta sākumu, Pirmo pasaules karu, Latvijas brīvības cīņām, Latvijas pirmo brīvvalsti, okupēto Latviju, izsūtīšanām, izdzīvošanu karā un okupācijas režīmā, trimdu un Atmodas laiku, kā arī apskatāmi tādi objekti kā "Klusuma nams", kur būtība nav pamati vai sienas, bet gan atmiņas par vairāk nekā sešsimt tūkstošiem Latvijai zudušo cilvēku, tāpat arī Pļavas ziedu kalns Likteņdārza Nākotnes zonā un Hirosimas miera akmens, izveidota skaista skatu terase, kas ir Likteņdārza daļas "Mierinājums" kulminācija, no kurienes paveras fantastisks skats uz Kokneses pilsdrupām un baznīcu.

Man ļoti patika tas, ka gan Kokneses parkā, gan Likteņdārzā bija padomāts par tematiskiem svētku rotājumiem – bija gan interesanti Lieldienu zaķi, gan olas, gan burkāni zaķiem, kā arī svētkiem veltītas tematiskas kompozīcijas. Tāpat bija pieejamas arī vairākas šūpoles, kur izšūpoties, lai visu vasaru nekostu odi. Kopumā lieliski pavadīta diena, pastaigājoties siltā pavasara saulē, baudot pavasari, gleznainus skatus un iepazīstot Latvijas vēsturi.

Kopā visos apskates objektos nostaigāju gandrīz 15 kilometrus, sadedzināju gandrīz 1000 kilokalorijas, apēdu visas līdzi paņemtās maizītes un nokrāsotās Lieldienu olas, kā arī ieguvu daudz pozitīvu emociju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!