Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Zelta stundas meklējumos:
10 vietas, kur medīt saullēkta vai saulrieta maģiju

Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI
Šķiet, nav neviena dabas fotogrāfijas entuziasta, kas nebūtu dzirdējis par zelta stundu – mirkli pēc saullēkta un brīdi pirms saulrieta –, kad gaisma ir maiga un zeltaini sārta. Un to pašu tiklab var teikt arī par cilvēkiem, kuri agrajās rīta stundās vēl īsti nav modušies, bet vakarā jau padevušies sapņainam nogurumam. Lai to izbaudītu – gan dabas, gan viens otra maģisko valdzinājumu – vēl pirms aukstās un tumšās sezonas iestāšanās vien jāieplāno agrs brīvdienu rīts vai vēls vakars, jāsataisa termosā līdzi kāds silts dzēriens un jādodas ceļā!

Lāčupītes dendrārijs
Lāčupītes dendrārijs ir vieta, kuru esam ieraduši apmeklēt laikā, kad tur zied rododendri pavasarī vai vasaras pirmajā pusē, taču tā pilnīgi apbur dažādos gadalaikos – gan ērtā taka un trepītes pieejai jūras krastam, gan noslēpumainās taciņas gar Lāčupītes krastu aicināt aicina izlocīt kājas un dziļi, dziļi ieelpot meža un jūras gaisa spēcinošo kokteili. Lāčupītes dendrārijs aizsācies kā būvinženiera Igora Medņa hobijs un vaļasprieks 1959. gadā, un laika gaida viņš tur savācis ievērojamu koku un krūmu kolekciju – te reģistrētas apmēram 60 skujkoku un 350 lapu koku sugas.
Foto: DELFI
Pūsēnu kalns
Nīcas novada Pūsēnu kalns ir aizsargājams ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis, kas atrodas dabas parkā un "Natura 2000" teritorijā Bernāti. Tā augstums ir 37 m virs jūras līmeņa, un tas veidojies pirms pāris gadsimtiem liela ugunsgrēka rezultātā, kad tika nopostīta zemsedze un pavērts ceļš smilšu staigāšanai. Pūsēnu kalns savos klejojumos apracis aptuveni 80 mājas, tajā skaitā arī "Pūsēnu" mājas, kur dzīvojis mežsargs ar ģimeni – viņus pieminot kalns arī ieguvis savu nosaukumu. Patlaban kalna kustība ir apturēta, jo tā lielāku daļu klāj priežu mežs. Kalnā var uzkāpt pa labiekārtotu dabas taku, un no tā virsotnes, kur izvietoti soli ainavas baudīšanai un kāju atpūtināšanai, paveras fantastisks skats pār koku galotnēm uz Baltijas jūru.
Foto: F64
Jūrkalnes stāvkrasts
Gleznainais Jūrkalnes stāvkrasts ir viens no populārākajiem Kurzemes piekrastes tūrisma objektiem – tas ir līdz 20 m augsts jūras bangu noskalots krasts, ko galvenokārt veido smiltis un oļu-laukakmeņu joslas. Kraujas augšā izveidota skatu platforma, kā arī piknika vieta ar labiekārtotu ugunskura vietu, lai saullēkta vai saulrieta vērošanu padarītu par vēl neaizmirstamāku piedzīvojumu. Savukārt no krasta kraujas uz pludmali ved speciāli veidotas kāpnes, ko gan vairākas reizes jau nācies atjaunot, jo vētru laikā krasts atkāpjas pat par vairākiem metriem gadā.
Foto: AS "Latvijas valsts meži"
Staldzenes stāvkrasts
Pie pašas Ventspils pilsētas teritorijas jūras Ziemeļu robežas, bijušās Būšnieku bākas tuvumā, atrodas Staldzenes strāvkrasts – aptuveni 400 m garš stāvkrasts, kura augstums svārstās no 4 līdz 8 m. No citiem stāvkrastiem to atšķir kas ļoti īpašs – šajā stāvkrastā atsedzas dažādās Baltijas jūras stadijās veidojušies nogulumi, un senākie nogulumi atsegumos ir vidējā pleistocēna (leduslaikmeta) Kurzemes apledojuma morēna. Jūras erozijas rezultātā stāvkrasts Staldzenes posmā atkāpjas ar ātrumu vidēji 1 m gadā. Šajā reritorijā atrodas arīdzan aizsargājams dižkoks – priede, kā arī vairāki Eiropas Savienības aizsargājami biotopi un virkne aizsargājamu augu sugu atradnes.
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
Ūdrkalns
26,5 m m augstais Ūdrkalna skatu tornis atrodas 20 kilometru attālumā no Talsiem, 57 metrus augstajā Ūdrkalnā, un no tā virsotnes var ieraudzīt lielo Usmas ezeru ar leģendāro Moricsalu, neaizmirstams skats paveras arī uz Ugāles baznīcas torni, bet skaidrā laikā var saskatīt pat Talsus. Savukārt turpat netālu Gulbju ezera krastā atrodas atpūtas un tūrisma centrs "Spāre", kur iespējams gan smelties mieru, spoguļojoties ezerā izbraucienā ar laivu, vai laiku pavadīt aktīvi, dodoties pārgājienā apkārt ezeram vai velo izbraucienā pa tuvējo mežu. Nakšņošana iespējama astoņos labiekārtotos namiņos un četros numuriņos kompleksa galvenajā ēkā. Atpūtnieku rīcībā ir arīdzan laivu un ūdensvelosipēda noma, pirts, kā arī piknika vietas.
Foto: Toms Olups/DELFI
Grebļukalns
Pasienas pagastā, Zilupes novadā pašā Krievijas pierobežā atrodas Grebļukalns, kur jau 1957. gadā izveidots botāniskais liegums, kas 1999. gadā pārveidots par dabas liegumu. Šī teritorija dibināta priežu mežu uz osiem aizsardzībai, kas Latvijā un arī Eiropā ir rets biotops. Tur arī sastopama ES Biotopu direktīvas augu suga – meža silpurene.Pa 30 m augstā Grebļukalna virsotni ved 3 km gara pastaigu taka, no kuras paveras fantastisks skats uz grēdai abās pusēs pieguļošajiem Pintu un Šešķu ezeriem. Kalna pakājē ir iekārtota atpūtas vieta ar lapeni un ugunskura vietu. Tā kā dabas liegums atrodas Krievijas pierobežā, apmeklētājiem līdzi jābūt Valsts robežsardzes izdotai caurlaidei un pasei vai ID kartei.
Foto: AS "Latvijas valsts meži"
Numernes valnis
Kārsavas novada Salnavas pagastā esošā dabas parka "Numernes valnis" lepnums ir skujkoku meži uz osveida reljefa formām un tajos sastopamās dabas vērtības – piemēram, tādas retas un aizsargājamas sugas kā Ruiša pūķgalve, smiltāju esparsete un zāļlapu smiltenīte. Numernes valnis ir viena no bagātākajām meža silpurenes vietām Latvijā. Taču – kas vissvarīgāk saullēktu un saulsrietu medniekiem – tur uzbūvēts 20 m augsts skatu tornis, kura pakājē ir arīdzan dabas taka.
Foto: AS "Latvijas valsts meži"
Slutišķu krauja
AS "Latvijas valsts meži" apsaimniekotajā dabas parkā "Daugavas loki" atrodas Slutišķu krauja, kas ir vislielākais kvartāra iežu atsegums Daugavas ielejas Latvijas daļā. Tās augstums – 40,9 m, garums 400 m. Šovasar tur atklāts arīdzan jauns pastaigu maršruts – Slutišķu gravu taka, kuras kopējais garums ir aptuveni divi kilometri, un tajā pieejami divi dažādi grūtību līmeņi. Sarežģītākais maršruts ved cauri vairākām gravām, liekot kāpt augšā un tad atkal lejā vairākas reizes pēc kārtas, šķērsot koka tiltiņus pāri gravai un vienlaikus ļaujot baudīt Daugavas gleznainās ainavas. Savukārt mazāk sarežģītais maršruts ved gar Daugavas upes krastu. Atpūtniekus pastaigas laikā iepriecinās vides objekts "Raganas mājiņa", bet vairāk par Slutišķu gravu vēsturisko veidošanos un pastaigu takas shēmu var atrast divos jaunos informatīvos tūrisma stendos.
Foto: AS "Latvijas valsts meži"
Kamparkalns
Kamparkalns ir 32,3 m augsts, 750 m garš un līdz 200 m plats paugurs Ziemeļkursas augstienes Vanemas paugurainē. Tas veidojies zemledus apstākļos, ledājam izspiežot un sakrokojot senākus ledāja kušanas ūdeņu nogulumus. Pēcāk apaudzis ar platlapju (liepas, ozoli, lazdas) un priežu mežu. Kamparkalna ziemeļu nogāzē ierīkota atpūtas bāze un slēpošanas trases, savukārt tā virsotnē atrodas 28 m augsts skatu tornis, no kura paveras viens no skaistākajiem skatiem uz Talsu pauguraines pakalniem. Skaidrā laikā iespējams saskatīt Talsus un pat Rīgas jūras līča ūdeņus!
Foto: F64
Čužu purvs
Čužu purva taka atrodas pie Kandavas robežas un ir ideāli piemērota uzmundrinošai rīta pastaigai – tās garums, sekojot iezīmētajam maršrutam, ir 4 km. Rīta pastaigā var aplūkot gan šīs vietas galveno varoni – krūmu čužu –, gan zilgano seslēriju, bezdelīgactiņu, pļavas vilkmēli, purva dzeguzeni un citus augus, bet kopumā šeit atrodamas 17 augu, deviņas putnu, 14 bezmugurkaulnieku un divas abinieku īpaši aizsargājamas sugas. Netālu no takas sākuma mežiņā slēpjas veci, sūnām apauguši pamati – tur aizvadītā gadsimta četrdesmitajos gados uzsāka sēravotu dziednīcas būvniecību, bet līdz ar Latvijas neatkarības zaudēšanu tā tika nopostīta un darbību tā arī neuzsāka. To, ka Čužu purva sēravotiem piemīt spēja mazināt reimatisma radītās sāpes, 1902. gadā atklājis uzņēmējs Žanis Dannenbergs, un viņa vadībā Abavas krastā arī darbojusies koka namā ierīkotā dziednīca, kurā bijis iespējams baudīt sēra un skuju ziedu vannas, kā arī dūņu kompreses.
Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI
Projekta ''Zūdam kokos'' veidotāji: saturs – Kristīne Melne, Kārlis Dambrāns, Sabīne Košeļeva, Kitija Balcare, Toms Olups, Viesturs Radovics, foto – Kārlis Dambrāns, Viesturs Radovics, Andra Čudare, Toms Olups, Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, dizains – Martina Sergejeva, Ilze Vanovska, Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte - Liene Lacberga, publiskā sektora komunikācijas vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.