Privātajam biznesam Latvijā – 30: no mežonīgā kapitālisma līdz Eiropas tirgum

Olga Kņazeva

1988. gada 26. maijā PSRS Augstākā padome apstiprināja likumu "Par kooperāciju PSRS". Kooperatīvu kustībai pievienojās simtiem tūkstošu garu knapi velkošās Padomju Savienības iedzīvotāju. Viņu – komjauniešu un inženieru, bijušo pagrīdes uzņēmēju un "sarkano režisoru" – izaicinājums bija mežonīgs: neapgūts tirgus bez jebkādas konkurences un spēles noteikumiem. Kas bija tie cilvēki, kas lika pamatus Latvijas tirgus ekonomikai? Kā bizness izskatījās pirms 30 gadiem? Kā tas 30 gadu laikā ir mainījies? "Delfi" kopā ar ekspertiem un pirmajiem Latvijas uzņēmējiem stāsta, kā viss sākās.

Tas nebija tirgus, bet haoss

Sergejs Gridņevs ar ģimeni uz Rīgu pārcēlās 1982. gadā. "Mana izglītība padomju laikos bija saistīta ar tiltu būvi," viņš atceras. "Un es esmu vienīgais no 60 absolventiem, kas joprojām ar to nodarbojas. Man bija paziņas, kuri, tāpat kā es, pēc sadales bija devušies uz Rīgu vai kaimiņu republikām. Ar viņiem kopā tad arī nodibinājām pirmo kooperatīvu." Lai tiktu pie dzīvokļa Rīgā, Gridņevam divus gadus bija jāstrādā ziemeļos, Urengojā: "Mēs ar sievu plānojām par nopelnīto naudu nopirkt žiguli. Tā vietā es nopirku metāla sastatnes un metināmo aparātu. Sieva bija šausmās." Kooperatīvu Gridņevs ar partneriem atvēra 1989. gada 1. martā. Pirmais birojs atradās dzīvoklī, vienīgais saziņas līdzeklis bija stacionārais tālrunis. Pašlaik uzņēmumā "Tilts" strādā aptuveni 500 cilvēki, ir uzceltas vairākas rūpnīcas. 

Pirms diviem gadiem "Tilts" svinēja 30 gadu jubileju.


Cits Latvijas privātā biznesa celmlauzis "Lido" uzņēmuma logo kā dibināšanas gadu norāda – 1987. Tomēr neatkarīgās Latvijas biznesa vēsture aizsākās 1991. gada ziemā, kad tika nodibināts Uzņēmumu reģistrs. Pirmais reģistrētais uzņēmums bija Engures paju sabiedrība "Selga", kurai izdevās izdzīvot līdz pat 2018. gadam. Otrais uzņēmums – valstij piederošais "Instrap" – tika likvidēts piecus gadus pēc dibināšanas. 1991. gada 18. janvārī reģistrētais "Dobeles dzirnavnieks" joprojām ir lieliskā formā: pērn uzņēmuma apgrozījums sasniedza 129,6 miljonus eiro. Starp vecākajiem Latvijas uzņēmumiem ir atrodami arī tādi milži kā "Latvenergo" (apgrozījums 2018. gadā – 435,20 miljoni eiro), Liepājas būvniecības uzņēmums UPB, kā arī "Latvijas dzelzceļš" un "Latvijas Gāze".

Sergejs Gridņevs
(60 gadi)

SIA "Tilts" dibinātājs un līdzīpašnieks. Uzņēmums tika dibināts kā LLC 1991. gadā, bet pirmssākumi meklējami vēl agrāk, kad tika izveidots kooperatīvs. Gridņevs iekļauts Latvijas miljonāru sarakstā. Nesen daļu sava uzņēmuma akciju nodeva dēliem. 2019. gadā viņš saņēma Latvijas Būvindustrijas lielo balvu par ieguldījumu būvniecības nozarē.

""Inflācijas un banku krīzes laikā no naudas zaudēšanas mani izglāba ieradums investēt iekārtās un tehnoloģijās," saka Gridņevs. Būvniecības nozare nebija viņa pirmā izvēle – tāpat kā visi 90. gadu uzņēmēji, viņš pa druskai centās nodarboties ar visu. "Atceros, ka 1990. gadā mani iedvesmoja "Parex" puišu panākumi. Nolēmu atvērt savu valūtas maiņas punktu Sporta pilī. Pusgadu kaut kā izdevās noturēties, tad bija jāver ciet. Tad bija pārtikas preču veikals, pēc tam – degvielas uzpildes stacija. Nogurām no bezgalīgajām pārbaudēm – nācās pārdot. Rezultātā es koncentrējos uz galveno rūpalu – tiltu un ceļu būvi. Un nodarbojos ar to līdz pat šai dienai," teic Gridņevs.

Arī "Lido" radītājs Gunārs Ķirsons ceļu uz savu biznesu uzsāka jau astoņdesmitajos gados. Kopš 1982. gada viņš strādāja par bārmeni restorānā "Ščecina", 1987. gadā, pateicoties svaigi pieņemtajam likumam "Par individuālo darbu", uzsāka savu biznesu, bet 1988. gadā atvēra pirmo restorānu. Uzņēmums "Lido" tika reģistrēts 1991. gadā. 

Vai jūs zināt, kas tad man bija svarīgi? Es uzreiz gribēju paveikt kaut ko skaistu, lai cilvēkiem tas patiktu. Gunārs Ķirsons

"Deviņdesmitajos gados vadīt biznesu nebija vienkārši. Bija jādomā, kā tikt pie tā, kas nepieciešams, jo nekas taču nebija brīvi nopērkams," atceras Ķirsons. "Saziņā bija jābūt ļoti uzmanīgam. Ar ko tu runā? Par ko? Ko sarunājāt? Viss vienā brīdī varēja pēkšņi mainīties pret tevi. Tevi varēja uzspridzināt vai kaut kur norakt tā, ka gailis pakaļ nedziedās."

Jevgeņijs Gombergs (67 gadi) 

Ar uzņēmējdarbību viņš sāka nodarboties 90. gadu sākumā, galvenokārt naftas produktu tirdzniecības jomā. 90. gadu beigās pievērsās darījumiem ar nekustamo īpašumu, 2001. gadā nodibināja SIA "Teikas nami" un kļuva par tās prezidentu. 2000. gadā Gombergs ieguva Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. Viņš kļuva plaši pazīstams saistībā ar pieminekļu atjaunošanu (slavenākais - piemineklis Pēterim I (tagad stāv viņa mājas pagalmā Jūrmalā), Barklajam de Tolli un Rīgas mēram Džordžam Armitstedam). Pārtraucis aktīvo biznesu.

Pirmais kopuzņēmums Latvijā bija Elektronikas institūta laboratorijas vadītāja Valērija Ivanova-Loškanova 90. gadu sākumā dibinātais "Laiks", atminas viens no "Laika" darbiniekiem, nu jau vairākos skaļos skandālos iesaistītais uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs. "Mēs sākām eksportēt naftas produktus, absolūti neko par to nezinot. Sākumā, tāpat kā daudzi tolaik, nodarbojāmies ar visu pēc kārtas. 90. gadu sākumā kopuzņēmumiem bija atļauts atvērt valūtas kontus. Mēs bijām vieni no pirmajiem Latvijas uzņēmējiem, kam bija valūtas konts, – Tallinas "Vņeškombankā". Tā bija tuvākā lokācija," viņš atceras.

Ceļš uz biznesu daudziem pavērās, pateicoties gadījuma paziņām, negaidītiem sakariem un laimīgām apstākļu sakritībām. Gombergam palīdzēja nejauša pazīšanās "Mažeiķu naftas" pārstrādes rūpnīcā. Uzņēmumam vajadzēja iegādāties ķīmiskās vielas, taču nebija valūtas konta. "Rūpnīca mums uz goda vārda iedeva realizācijai 12 tūkstošus tonnu dīzeļdegvielas. Bez nekādas kredītvēstures! Kurš gan par to toreiz bija dzirdējis? Par iegūto naudu mums bija jānopērk viņiem ķimikālijas. Tā pavisam negaidītā veidā sākām nodarboties ar naftas produktu tirdzniecību. Ar pirmo tankkuģi nopelnījām 200 tūkstošus dolāru. Krievi, pērkot par rubļiem, bet pārdodot par dolāriem, pelnīja miljonus," atceras Gombergs. "Pamazām es Ventspils ostā sāku iepirkt mazos sūtījumus – pa pieciem tūkstošiem tonnu. Sakomplektēju lielākas – 15–25 tūkstošu tonnu – kravas, gūstot peļņu uz starpību. Vēlāk es sapratu, ka, izrādās, 90. gados Ventspils ostā biju izveidojis FOB tirgu (tirdzniecības termins, kas atrunā nosacījumus par kravas piegādi, uzkraušanu uz kuģa, kā arī atbildību par transportēšanas izmaksām un atbildību, – red.)."

"Lursoft" dati liecina, ka pirmie ārvalstu ieguldījumi Latvijas uzņēmumu pamatlīdzekļos reģistrēti 1991. gada janvāra beigās. Četras fiziskās personas (tostarp Ukrainas pilsonis Igors Korņilovs) izveidoja daudznozaru uzņēmumu "Tehkomserviss". Korņilovs, kurš uzņēmumā ieguldīja 25 latus (35,57 eiro), kļuva par pirmo ārvalstu investoru mūsdienu Latvijas vēsturē. 

Korņilovs, kurš uzņēmumā ieguldīja 25 latus (35,57 eiro), kļuva par pirmo ārvalstu investoru mūsdienu Latvijas vēsturē. 

"Lielākās ārvalstu investīcijas 8,5 miljonu eiro apmērā tika veiktas nu jau likvidētā Latvijas, Krievijas un Indijas kopuzņēmuma "Aldaris-UB" pamatkapitālā. 57% no tā akcijām piederēja valstij piederošajam uzņēmumam "Aldaris", 40% – Indijas kompānijai "For UB. Limited", bet atlikušie 3% – Krievijas uzņēmumam "Sovinkom"," saka "Lursoft" valdes locekle Daiga Kiopa. 

Uldis Pīlēns (64 gadi)

No 1983. līdz 1988. gadam bijis Liepājas galvenais arhitekts. 1988. gadā nodibinājis uzņēmumu "Arhitekta U. Pīlēna birojs" (UPB) un kļuvis par tā vadītāju. Ir ieņēmis vadošus amatus Latvenergo un Liepājas Brīvajā ekonomiskajā zonā. Viens no ”Integrālās izglītības institūta'' dibinātājiem. 2005. gadā viņš kļuva par UPB valdes priekšsēdētāju, bet 2011. gadā - par UPB holdinga vadītāju. Kopš 2007. gada viņš ir pastāvīgs Latvijas miljonāru saraksta dalībnieks.

30 gadu laikā lielākā daļa kopuzņēmumu ir likvidēta, bet ir daži ilgdzīvotāji, piemēram, firma GBC, kas sniedz grāmatvedības pakalpojumus. "Tā dibināta 1991. gadā, piedaloties Krievijas uzņēmumam "SAHEKO" no Dienvidsahalīnas," stāsta Daiga Kiopa. 1991. gadā ārvalstu pilsoņi ieguldīja 14,43 miljonus eiro 862 Latvijā reģistrētu uzņēmumu pamatkapitālā.

Līdz 1988. gadam Uldis Pīlēns bija Liepājas galvenais arhitekts, pēc tam kļuva par sovhoza "Nīca" un Arhitektu savienības konsultantu. 1990. gadā viņš nodibināja kooperatīvu "V10", 1991. gadā – privātu biroju: projektēja mājas, gūstot peļņu no šī rūpala. Drīz kļuva skaidrs, ka daudz naudas ar to nopelnīt neizdosies, tādēļ Pīlēns ar biznesa partneriem no Eiropas uz Latviju sāka importēt flīzes un santehnikas preces. Trīsdesmit gadu laikā UPB no uzņēmuma ar pieciem darbiniekiem un nulles apgrozījumu ir izaudzis līdz koncernam, kurš šodien nodarbina 1900 cilvēku.

"Faktiski mēs sākām strādāt vēl neeksistējošā būvniecības tirgū. Es to pat nevaru nosaukt par tirgu, bet drīzāk par haosu. Par pirmo pasūtījumu mums samaksāja "repšikos", bet pārējo – graudā. Nebija naudas, ar ko maksāt. Nebija nekādu garantiju. Bet, no otras puses, iespējas, salīdzinot ar mūsdienām, tolaik bija milzīgas," saka Pīlēns.

Visapkārt vieni biznesmeņi

Latvija, tāpat kā citas PSRS republikas, no plānveida ekonomikas uz brīvo tirgu pārgāja pāris mēnešu laikā. Tipiska deviņdesmito gadu biznesmeņa portrets ir folklorizējies, atspoguļots filmās un grāmatās, taču no socioloģijas viedokļa mēs joprojām nezinām, kas bija šie cilvēki.

Sociologs Aigars Freimanis tirgus un sociālo pētījumu aģentūras "Latvijas fakti" vadību pārņēma 1991. gadā. Viņš atzīst, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē netika veiktas nekādas sabiedriskās domas aptaujas un pētījumi par tirgus ekonomiku un pirmajiem uzņēmējiem. "Šīs aptaujas sāka pasūtīt daudz vēlāk," viņš atminas. "Bet es lieliski atceros to laiku. Deviņdesmito gadu sākumā lasīju lekcijas Latvijas Universitātē, daudz skarot arī šo tēmu. Tolaik uzņēmējdarbība bija ilūzijām apvīta. Kapitālisms visiem šķita vienkāršāks pa vienkāršu. Vari ātri nopelnīt naudu – un patiesībā jau tolaik bija kaudzēm variantu. Bizness sāka pielāgoties. Atceros, ka tad vēl bija vaļā Latvijas–Krievijas robeža."

Klīda dažādas leģendas, piemēram, par to, ka kāds esot devies uz pamestu kolhozu Krievijā, iepircis alumīnija piena kannas, atvedis uz Latviju, pārdevis un nopelnījis nereālu naudu.Aigars Freimanis

Freimanis stāsta, ka deviņdesmitajos gados cilvēkiem bija maza nojausma par uzņēmējdarbības būtību, taču bija diezgan zems konkurences līmenis un ilūzija, ka par biznesmeni var kļūt teju ikviens: "Socioloģiskie pētījumi liecina, ka mūsdienās ar uzņēmējdarbību vēlētos nodarboties aptuveni 4%, kamēr tolaik šis cipars bija ap 40% – es atceros šo skaitli no kāda ziņojuma. Visi domāja, ka bizness – tas ir vienkārši. Šāda attieksme vienmēr šokēja mūsu Rietumu partnerus. Protams, daudzi mēģināja un izputēja, bet daļa tomēr izdzīvoja, jo saprata, ka nauda ir jāiegulda, nevis jātērē."

"Mēs strādājām rūpnīcās, saņemot algu. Kā gan mēs varējām kaut ko par to zināt?" saka Sergejs Gridņevs. "Tagad augstskolās ir programmas, kurās māca uzņēmējdarbību, bet es esmu pārliecināts, ka to nav iespējams iemācīt. Uzņēmējdarbības gēns vai nu ir, vai arī tā nav." Tam piekrīt arī Jevgeņijs Gombergs: "Dotības komercijā ir 5–7% cilvēku. Tas ir izmērāms rādītājs, gluži tāpat kā garums vai muzikālā dzirde."

Uldis Pīlēns. Foto: F64

Ulda Pīlēna ieskatā, pirmos soļus brīvajā tirgū var salīdzināt ar dzīvnieku izdzīvošanu savvaļā. Viss balstījās tikai uz iekšējo intuīciju: "Es joprojām esmu pārliecināts, ka sākotnējā uzņēmējdarbības līmenī nekādas īpašas zināšanas nav vajadzīgas. Ir jābūt vēlmei darīt savu darāmo un ticībai, kas tas izdosies. Pēc tam – jā, jau būs nepieciešamas zināšanas, pieredze, taktika. Tā bija arī ar 90. gadu uzņēmējiem. Tie, kas izdzīvoja, kļuva konkurētspējīgi."

Sarkanās žaketes un privātās lidmašīnas

Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Pēters Zaševs uzskata, ka, stāstot par saviem biznesa panākumiem deviņdesmitajos, uzņēmēji mēdz pārspīlēt.

Pēters Zaševs. Foto: DELFI

"Manuprāt, ir milzīga neizpratne par to, cik liela nozīme ir veiksmei, lai tu kļūtu bagāts," viņš uzskata. "Tāpēc reizēm uzņēmēji nicīgi izturas pret tiem, kuriem dzīvē nav tik ļoti paveicies. Viņi redz sevi atrodamies citā līmenī, jo ir spējuši "uztaisīt naudu". Protams, tam ir tikušas veltītas pūles un negulētas naktis, bet vismaz 10 procenti nopelnu ir jāpiedēvē veiksmei. Deviņdesmitajos bija daudz vairāk iespēju un tukšu nišu, kuras jāaizpilda, jo īpaši Latvijā vai Igaunijā, kur visi viens otru pazina un sakari izveidojās uzreiz. Tolaik viss bija vienkāršāk: kontakti, kukuļi, iespēja apiet likumu. Kad viss tik viegli iekrīt rokās, ir viegli justies visvarenam."

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas Juristu biedrības vadītājs Aivars Borovkovs bija ar tranzītu saistītā uzņēmuma "SWH Rīga" viceprezidents. Šis Aināram Gulbim piederošais uzņēmums ir kļuvis par vienu no Latvijas tirgus ekonomikas pirmās desmitgades simboliem. "SWH Rīga" mēdza nevis slēpt savu bagātību, bet gan to demonstrēt:

SWH bija sava lidmašīna. Sapulcēties, lai aizlidotu uz maču Barselonā, bija normāla parādība.Аivars Borovkovs

Man reiz gadījās nokļūt restorānā, kur "jaunie krievi" šķīvjiem pasūtīja melnos ikrus un pazemoja viesmīļus. Pretīgi atcerēties," saka Borovkovs.

Viens no pirmajiem neatkarīgās Latvijas miljonāriem Andris Tālbergs intervijā NRA stāsta, ka SWH īpašniekiem paticis demonstrēt savu varu: "Ja radās vajadzība lidot uz Londonu pie Lučanska (Grigorijs Lučanskis ir ietekmīgs latviešu izcelsmes uzņēmējs, kurš “perestroikas” pirmajos gados kļuva par miljardieri, – red.), no Vācijas obligāti tika izsaukta privātā lidmašīna. Bija "jāietur stils"... Lidojām uz "Formula 1" sacensībām, uz mūsu basketbola kluba spēlēm Barselonā. Sāka parādīties absolūti nevajadzīgi projekti, piemēram, basketbola komanda, kuras gada budžets bija miljons dolāru. Mēs izdevām laikrakstu "Labrīt", jo mums bija jāpārspēj "Diena". Pļaviņās nopirkām atpūtas bāzi, kas bija absolūti nelietderīga un radīja zaudējumus. Rīkojām preses balles ar milzīgu skaitu viesu."

Šodien Borovkovs uzskata, ka "SWH puiši neizturēja pārbaudi ar naudu". Pēters Zaševs skaidro, ka daudzos aspektos Latvijas bizness idejiski tā arī ir palicis tālajos deviņdesmitajos. Uzņēmēji joprojām nedomā par attīstību un bieži izturas autoritāri. "Jebkurš bizness meklē tādu rīcības modeli, kas nesīs peļņu," uzskata Zaševs. "Un, kad tas notiek, vairs negribas mainīties. Ir grūti visu laiku meklēt kaut ko jaunu, kad vēlamais jau ir sasniegts. Restorāns ir, miljons pieglabāts, māja Jūrmalā nopirkta. No vienas puses – ambīcijas ne vienmēr ir laba lieta, jo cilvēks sāk kāpt citiem uz galvas. Tomēr, ja ambīciju nav – tas arī ir skumji. Kāpēc mums nav nacionālo milžu, izņemot Igaunijas "Tallink" un Lietuvas "Maxima"? Jo līdz ar stabilitāti ambīcijas zūd. Mēs domājam kā nabadzīgi divdesmitgadīgi studenti: "Ak Dievs, kad reiz pienāks diena, kad es pelnīšu 10 000 eiro mēnesī, tad tik es sākšu dzīvot!" Ja tiešām pienāk brīdis, kad mēnesī nopelnām nevis desmit tūkstošus, bet visus divdesmit, tad, pēc Maslova piramīdas, mums ir viss nepieciešamais. Lielākā daļa cilvēku ir apmierināta ar šo modeli."

Kāpumi un kritumi

Zaševs precizē: ja lielākā daļa cilvēku ir apmierināti ar šādu shēmu, tad uzņēmēji ir īpaša suga, kas māk krist un celties. Gunārs Ķirsons ar "Lido" 2010. gadā piedzīvoja tumšāko periodu savā uzņēmēja karjerā, nonākot pat līdz personīgam bankrotam. 2000. gadu vidū Ķirsons sāka attīstīt citas darbības jomas, Gaiziņkalnā atverot tūrisma kompleksu, kā arī ražotni "Lido dizaina rūpnīca", kas nodarbojās ar interjera priekšmetu izstrādi, koka paneļu māju ražošanu un bistro konceptu radīšanu. Bija iecerēts pie "Lido" uzcelt egles formas viesnīcu, atvērt ekoproduktu tirgu un paveikt daudz ko citu. Tomēr līdz ar krīzes sākumu gan Ķirsons, gan viņa biznesa impērija piedzīvoja problēmas.

Gunārs Ķirsons. Foto: LETA

Šodien viņš teic, ka nenožēlo šo dzīves posmu: "Godīgi sakot, es pat pateicos Dievam, ka manā dzīvē ir bijis šāds periods. Es vienmēr esmu atgādinājis sev un citiem, ka sliktajā vienmēr jāspēj saskatīt labo. Tā bija lieliska dzīves mācība, kaut arī pārāk dārga. Starp citu, tā mani ir mainījusi. Pirms tam es daudzas lietas nepaveicu līdz galam, uzticot tās citiem. Tagad pārdomāju teju katru sīkumu – pats izlemju un pārskatu. Manā biznesā tas ir ļoti svarīgi. Ja tu cilvēkiem uzticies – tas ir ļoti labi. Bet, ja tu kādam uzdod uzdevumu, pats to līdz galam neizprotot, tas var tikt izpildīts pavisam citādi. Tā rodas domstarpības. Tagad es iedziļinos jautājumā un dodu cilvēkiem uzdevumu, izprotot visu no sākuma līdz galam. Pat pēc 30 gadiem es biznesu mācos katru dienu."

Sergejs Gridņevs neatminas, ka viņa biznesā būtu bijuši "viegli" laiki. Neskatoties uz to, ka "baisie deviņdesmitie" beidzās jau pirms divdesmit gadiem, arī šodien problēmu ir gana daudz. "Daudzi cilvēki domā, ka deviņdesmitajos bija grūti strādāt: daudz reketa... Tās visas ir pasakas. Nu, bija reiz gadījums, kad mēs apsolījām samaksāt rēķinu trīs dienu laikā, bet aizmirsām. Ieradās puiši, pielika pistoli pie galvas. Es saku, ka nevajag tā trokšņot, mēs maksāsim. Tagad nekas tāds nevarētu notikt. Toties tolaik neviens nevienam nebija parādā. Kavēti maksājumi parādījās pēc 2004. gada, kad Latvija iestājās ES. Tu it kā strādā, bet visu laiku kāds kaut ko neapmaksā. Nauda uz papīra tev ir, bet pie tās vēl ir jātiek. Piemēram, pagājušajā gadā mēs kādam uzņēmumam pārdevām armatūru par 150 tūkstošiem eiro, bet tas pasludināja sevi par bankrotējušu. Naudu var norakstīt, jo no tā nav, ko paņemt. Deviņdesmitajos tāda situācija nebūtu iedomājama," viņš saka.

2020. gada vasarā Latvijā bija 188 860 strādājoši uzņēmumi. 4487 no tiem reģistrēti 1991. gadā. "No vienas puses, to vairs nav tik daudz (1991. gadā tika reģistrēti 16 300 uzņēmumi – red.). No otras puses, šie uzņēmumi ir veiksmīgi spējuši pārvarēt dažādas krīzes, grūtības un izaicinājumus," stāsta Daiga Kiopa. "Mēs esam aprēķinājuši, ka 1991. gadā reģistrēto uzņēmumu apgrozījums 2018. gadā sasniedza 4,11 miljardus eiro, peļņa – 281,2 miljonus eiro. Šobrīd tajos strādā 50 tūkstoši cilvēku. Gandrīz ceturtā daļa no visiem uzņēmumiem, kas izdzīvojuši līdz šai dienai, ir saistīti ar lauksaimniecību. Starp populārākajām nozarēm ir noma un īpašumu pārvaldīšana, mazumtirdzniecība un autokravu pārvadājumi."

Laiks dalīties?

“Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt,” vēsta Salamana pamācība. Deviņdesmito gadu otrajā pusē mežonīgais kapitālisms pamazām sāka iegūt civilizētu formu. "Visi šie banku simti, noguldījumi ar 120% gada likmēm, viss šis trakums pēkšņi sāka izgaist," atceras Aigars Freimanis. "Visas tās banciņas un dīvainās mazās firmiņas vienkārši tika aizskalotas. Latvijas Bankas politika nedeva iespēju plaukt šādam "dīvainam" biznesam. Ja nav inflācijas, tad kur nopelnīt 120% noguldītājiem? Neviens nevarēja atbildēt." Vēl straujāk biznesa vide sāka mainīties līdz ar Rietumu uzņēmumu ienākšanu Latvijas tirgū.

Aigars Freimanis. Foto: F64

Pa to laiku valsts laboja nepilnības likumdošanā. "Pēkšņi kļuva skaidrs, ka galvenais budžeta ienākumu avots ir nodokļi," ironizē Freimanis. Par deviņdesmito gadu sākumu ir tāda leģenda: viens no mūsu valsts vadītājiem esot sazinājies ar kādu latviešu izcelsmes uzņēmēju no Rietumiem un bijis šausmās, uzzinot, ka rietumvalstu budžets veidojas galvenokārt no nodokļiem. Latvijā valdīja pārliecība, ka budžetu piepilda ieņēmumi no valsts īpašuma!” Baltijas valstis tiecās iestāties ES un NATO, un tas nozīmēja virkni izmaiņu likumdošanā, lai šo reģionu padarītu vairāk saprotamu un paredzamu.

Deviņdesmitajos gūt peļņu palīdzēja radošums un iztēle, kā arī brīvo nišu pārpilnība tirgū, bet ar katru gadu šo nišu kļuva arvien mazāk, saka Gombergs. "Kolīdz apguvi kādu tehnoloģiju vai atklāji jaunu ienākumu avotu, pēc pusgada ar to jau nodarbojās desmitiem citu," viņš atceras, atzīstot, ka šobrīd ir pametis aktīvo biznesu.

Gunārs Ķirsons
(69 gadi)

1987. gadā Ķirsons nodibināja kooperatīvu LIDO, bet 1991. gadā tas reģistrēts kā SIA LIDO. Tas kļuva par lielāko restorānu tīklu Latvijā. 2005. gadā Ķirsons nodibināja uzņēmumu SIA "Zaļā zeme Lido", kas nodarbojās ar nekustamo īpašumu. Krīzes laikā, 2010. gadā, Gunārs Ķirsons izgāja personas maksātnespējas procedūru. Tagad viņš ir lielākais LIDO akcionārs un valdes priekšsēdētājs.

Savos 69 gados Gunārs Ķirsons vēl negrasās doties pensijā. "Jo vairāk nodarbojos ar biznesu, jo man ir interesantāk," viņš apgalvo. "Man bizness ir kā māksliniekam glezna. Gleznojot viņš gūst prieku. Es vienmēr daru ļoti interesantas lietas. Pat tagad, kad kovids ir nodarījis lielu postu sabiedriskajai ēdināšanai, mani urda vēlme izgudrot kaut ko interesantu. Piemēram, sapņoju par tādu vietu, piemēram, zāli, kurā nav baktēriju un vīrusu. Mēs pastāvīgi pie tā strādājam – jauni projekti, tehnoloģijas, kuras paredz izmantot mazāk cilvēku un roku darba."

Pētera Zaševa ieskatā, pirmo uzņēmēju paaudze biznesā vēl nav teikusi savu pēdējo vārdu. "Es redzu daudz cilvēku, kuri šķiet dzīvē apmaldījušies," viņš saka. "Teiksim, 50 gadus vecs vīrietis. Viņš jau visu ir sasniedzis. Ko tālāk? Mūsu reģionam tas ir īpaši raksturīgi. Somijā cilvēki sevi uzskata par jauniem līdz 70 gadu vecumam, kamēr Austrumeiropā 50 – tā ir traģēdija. Tā vien šķiet, ka nav citas izvēles, kā tikai iedzert šņabi un tualetē nošauties.

Un tā palēnām nonākam līdz sociālajai uzņēmējdarbībai. Protams, biznesā ir rūdīti vilki, kuri nekad nepagriezīsies uz šo pusi. Taču ir arī daudz to, kas ziedojot gūst arvien vairāk prieka. Piemēram, Bulgārijā pirms 120 gadiem cilvēki atvēlēja savu naudu Sofijas universitātes celtniecībai. Ja paskatās uz mūsdienu igauņiem, latviešiem vai bulgāriem, kā viņi ir iztērējuši naudu? Kur Rīgā vai Tallinā var lasīt uzrakstu, ka "šīs slimnīcas spārns tika uzcelts par..."?"

Bezgalīgi pelnīt naudu nav jēgas. Ko es atstāšu pēc sevis? Sarūsējušu džipu? Milzīgu, nekam nevajadzīgu māju? Tāpēc ir cilvēki, kuri tomēr nonāk pie secinājuma, ka ir pienācis laiks akmeņus izdāļāt.Pēteris Zaševs

"Bizness ir kļuvis eiropeisks," saka Aigars Freimanis. "Ja vēlies savu preci eksportēt, tev ir jāstrādā pēc Rietumu standartiem. Lētā spēlīte "uzmest un uzvārīties" stilā ir zudusi. Pēc Latvijas iestāšanās ES mēs pukojāmies, ka nu viss ir kļuvis pārregulēts – gurķi vairs nedrīkst būt līki un cūkām aizgaldos vajadzīgas rotaļlietas –, bet spēles noteikumi tomēr ir kļuvuši rietumnieciski un civilizēti."

"Jūs man jautājat par grūtāko posmu 30 gadu laikā. Bet es saprotu, ka sarežģītākais vēl ir priekšā," saka Uldis Pīlēns. "Tas, kas ir palicis pagātnē, jau ir noiets etaps. Tur nebija nekādu briesmīgu stratēģisku kļūdu. Laikam tāpēc mēs joprojām dzīvojam un tīri labi attīstāmies. Kas būs tālāk? Es jūtos kā laiva jūrā, kas peld bez nojausmas, kas atrodas tur, aiz horizonta..."

Saturs: Olga Kņazeva. Redaktori: Anatolijs Golubovs, Andra Briekmane. Tulkojums: Jolanta Roze. Korektūra: Līgija Ciekure. Dizains un izstrāde: Oskars Dreģis un Emīls Cinītis.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.