Starp Riga IFF un 'Zelta globusiem' - kinokritiķe Ceriņa par Rīgas kinofestivālu un latviešu kino bumu

Rīgas Starptautiskais kino festivāls šogad notiks jau devīto gadu pēc kārtas, cenšoties piedāvāt skatītājiem “dienišķo labā un ļaunā jucekli” un transformējošu pieredzi, “Delfi TV” raidījumā “Kultūrklubs” žurnālistei Monikai Cālītei stāsta festivāla kuratore, kino kritiķe Dārta Ceriņa. Salīdzināt Latvijas festivālu ar tādiem milžiem kā Kannu vai Venēcijas kino festivāli nebūtu taisnīgi, jo tie veido sarežģītu ģeopolitisku telpu, tomēr Ceriņa norāda, ka starptautiskajā kino manāmi “dekolonizējoši procesi”.

Rīgas Starptautiskais filmu festivāls ir ļoti jauns festivāls, taču tas organiski attīstās, virzoties uz to, lai kļūtu par pirmo ekrānu dažādām starptautiskām pirmizrādēm, tādējādi piedaloties arī filmu biogrāfijas dzimšanā. Starptautiski pazīstamie kinofestivāli Venēcijā, Kannās, Berlīnē vai Roterdamā ir jau tradīcijām un iekšējo mitoloģiju ļoti bagāti festivāli, kuriem ir spēcīga ģeopolitiskā, ekonomiskā sasaiste, interese, un tos salīdzināt ar Rīgu būtu “mazliet netaisnīgi”, uzskata Ceriņa. Tomēr šiem festivāliem ir arī kas kopīgs – tie izceļ savas valsts nacionālo kinematogrāfu.

Tāpat kā citas valstis, arī Rīgas festivāla veidotāji mēģina izcelt nacionālo kino, kas gan veido aptuveni vienu desmito daļu no kopējā repertuāra. Lai nonāktu uz festivāla ekrāniem, jāveido kas tāds, kas uzlauž Latvijas kino kodus vai piedāvā tiešām mākslinieciski filozofisku vai vienkārši konceptuāli pavisam citu pavērsienu, skaidro festivāla kuratore. Šogad festivāla atklāšanas gods ticis režisores Signes Baumanes “bioloģiskajam trillerim” “Mans laulības projekts”.

Latvijas kino ir vērojams “uzkarsējums”, un tam ir vairāki ieguvumi, uzsver Ceriņa. Regularitāte ļauj ne tikai celt profesionālo latiņu un audzēt iemaņas, bet arī pieradināt skatītāju, ka, nonākot kinoteātrī vai skatoties televīziju straumēšanas platformā, nemitīgi ir iespēja izvēlēties kaut ko no Latvijas filmu loka, un ka starp dominējošo Eiropas vai Ziemeļamerikas kino ir arī alternatīva.

Uz jautājumu, pie kā Latvijas kino nozarei vajadzētu piestrādāt, lai pietuvotos starptautiski atzītajām filmām, Ceriņa saka: “Ir ārkārtīgi ārtīgi grūti ar jebkādiem finanšu instrumentārijiem risināt to, kā citas valstis vai institūcijas, piemēram, Kannu kinofestivāls vai “Zelta globuss”, redz mazākus kinematogrāfus. Ir kaut kādas pieredzes, atsevišķas filmas vai personālijas, kas rada apjausmu, kas tas īsti ir, lai gan, kā mēs zinām, arī Latvijas kino ir paaudžu, interešu, māksliniecisko paņēmienu, tradīciju ziņā ārkārtīgi daudzveidīgs un dažāds, un viena filma nepasaka starptautiski neko par konkrēto valsti un tās kinomākslas tradīciju. Šie priekšstati ir grūtākais, bet tos mainīt var saskarsme.” Te labs instruments ir starpvalstu kino projekti, kas paver iespējas ne tikai veidot starptautiskus profesionālus konktaktus, gūt jaunu pieredzi, paplašināt zināšanas un rast jaunas idejas, bet arī rast jaunus filmu izplatīšanas kanālus.

Taču festivāls patlaban nav vienīgais lielais notikums Dārtas Ceriņas profesionālajā dzīvē – viņa kļuvusi arī par vienu no prestižās Holivudas ārvalstu preses asociācijas (HFPA) balvas "Zelta globuss" vērtētājām. . Ceriņa norāda, ka starptautiskajā kino vēsturiski raksturīga ģeopolitiskā piesaiste un noteikta veida stereotipi, ar kuriem mazākām valstīm ir jācīnās, taču viņa vērtē, ka starptautiskajā kino notiek dekolonizējoši procesi.

Piedāvājam noskatīties raidījuma spilgtākās epizodes:

Tev jau ir aktīvs abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
Lai turpinātu lasīt rakstu, iegādājies abonementu.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.