Klosteri Latvijā: kā tie radušies un kas mainījies mūsdienās


Tuvojoties Lieldienām, kas ir vieni no lielākajiem kristīgās baznīcas svētkiem, “DELFI Viņa” īsteno projektu, pētot, ko 21. gadsimta Latvijā nozīmē vārds “klosteris”, kas ir cilvēki, kuri izvēlējušies veltīt dzīvi Dievam, kāda ir viņu motivācija un dzīvesveids. Sākam šo rakstu sēriju ar stāstu par to, kā Latvijā vēsturiski veidojušies klosteri, cik to ir un ko tad īsti var saukt par klosteri.

Viss sākās Ēģiptē

“Klosteru nodibināšana iezīmēja jaunu posmu kristīgās baznīcas askētisko centienu vēsturē, kas sekoja 3. gadsimta pēdējā ceturksnī Ēģiptē pasāktai vientuļnieku (anachorētu, eremītu, monachu) aiziešanai no pasaules tuksneša vientulībā. No vientuļnieku kolonijām un ciemiem, kur ap kādu vientuļnieku, piemēram, Sv. Antēniju, apmetās atsevišķās cellēs viņa mācekļi, 4. gadsimtā Ēģiptē izveidojās klosteri kā mūku kopdzīvei iekārtoti mājokļi ar vairākām atsevišķām cellēm, iežogoti ar mūri. Par klostera dzīves nodibinātāju uzskata Sv. Pachomiju, kas ap 320. gadu Augšēģiptē, Tabennisijā, iekārtoja mūku kopdzīvi,” teikts Latviešu Konversācijas vārdnīcā (LKV). Eiropā pirmie bija cisterciešu klosteri, bet pareizticīgajiem – Kijevas alu klosteris, kas dibināts 1051. gadā, īsi pirms baznīcas dalīšanās 1054. gadā, kad pareizticīgie nošķēlās no katoļu baznīcas. Ja sākotnēji klosteri tika dibināti ļoti nomaļās vietās, lai to iemītnieki būtu prom no laicīgās dzīves, vēlāk tie daudzviet kļuva arī par lieliem kultūras un izglītības centriem.

Ar laiku klosteros tika noteikta stingra kārtība, hierarhija un konkrēti pienākumi – atkarībā no ordeņa. Lielāko klosteru priekšnieki tiek saukti par abatiem vai abatēm, savukārt mazākos vada prāvesti, priori vai priores. Minoritu klostera vadītāju sauc par gvardiānu, bet jezuītu – par rektoru, teikts LKV. Pareizticīgo klosteri parasti ir neatkarīgi viens no otra, bet Romas katoļu baznīca mēdz apvienot tos ordeņos. Arī iestāšanās procedūra jeb noviciāts atšķiras atkarībā no konfesijas un katoļiem – arī no ordeņa.



Pazemes ejas zem vecākā Rīgas sieviešu klostera - Sv. Marijas Magdalēnas klostera - ēkas, kas tā pastāvēšanas laikā līdz 16. gadsimta beigām atradās pie pilsētas mūriem.


Foto: DELFI

Latvijas klosteru vēsture

Livonijā pirmais klosteris nodibināts ap 1203. gadu. Tas bija cisterciešu mūku klosteris Daugavgrīvā, kas nosaukts Sv. Nikolaja vārdā. Pirmais dominikāņu klosteris Rīgā dibināts 1234. gadā – Sv. Jāņa Kristītāja baznīcā, un līdz mūsdienām saglabājušies arī daži tolaik celto ēku fragmenti, ko var apskatīt Jāņa baznīcas pagrabos. Ap to pašu laiku Katrīnas baznīcā nodibināts arī franciskāņu klosteris.

Vecākais sieviešu klosteris Rīgā - cisterciešu māsu klosteris - atradās pie Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, kur tagad ir Romas katoļu kūrija Vecrīgā. Foto: DELFI

Savukārt pirmais cisterciešu mūķeņu klosteris tika nodibināts Rēvelē (Tallinā) 1250. gadā, bet drīz vien cisterciešu māsas parādījās arī Rīgā, pie Sv. Jēkaba baznīcas. Oficiāli Rīgas klostera dibināšanu pāvests Aleksandrs IV apstiprināja 1255. gada 2. augustā. Klostera dibināšanas iniciators bija arhibīskaps Alberts, kurš uzskatīja, ka Jaunavas Marijas, kurai krustneši bija nolēmuši sevišķi veltīt Livoniju, godam uz šejieni jāaicina cisterciešu māsas. Klosteris tika veltīts Jaunavas Marijas Dieva Dzemdētājas godam un aizbildniecībai, taču vēlāk bieži vien tika dēvēts par Sv. Marijas Magdalēnas klosteri. Visticamāk, tāpēc, ka laikā, kad cisterciešu klosteris Rīgā cēla savu baznīcu, lai to atšķirtu no Marijas baznīcas (Rīgas Doma), to nosauca Sv. Marijas Magdalēnas vārdā un šis nosaukums tika piešķirts arī klosterim, teikts “Konsekretie.lv”. Šīs mūķenes nāca no bagātām un ietekmīgām dzimtām – parasti tās ziedoja lielas summas klosterim, tādējādi ordenis bija ļoti turīgs un ietekmīgs. Turklāt māsas nodarbojās ar Rīgas un visas Livonijas bagāto dzimtu jaunavu skološanu. Interesanti, ka māsu koris bieži dziedājis, slavējot Dievu, un to varēja dzirdēt plašā apkaimē, tādējādi šī Rīgas klostera iemītnieces nereti dēvētas arī par “dziedošajām māsām”.

Nevar nepieminēt arī bruņinieku-mūku ordeņus. Piemēram, Cēsu Vācu ordeņa pilij bija ne tikai politiska, militāra un saimnieciska nozīme, bet tā kalpoja arī kā reliģiskam ordenim piederīgas kopienas dzīvesvieta. Aizsardzības mūru un priekšpiļu ieskautā galvenā pils, līdzīgi kā klostera ēku komplekss, sastāvēja no saimniecības telpām – virtuves, maizes ceptuves, noliktavām, alus darītavas – un no ordeņa brāļu kopdzīves telpām – kapelas, remtera, dormitorija, kapitulzāles. Līdz ar to pils apvienoja cietoksni un klosteri, savukārt pilī dzīvojošajiem bruņiniekiem bija jāpiekopj mūku dzīvesveids. Ordeņa brāļi dalījās bruņiniekos un priesteros. Brāļi-bruņinieki savās pilīs ieņēma dažādus amatus – pārzināja pils finanses, saimniecības nozares un amatniecību, savukārt brāļu-priesteru pienākums bija noturēt dievkalpojumus un rūpēties par pārējo ordeņbrāļu reliģisko apkopšanu, teikts Cēsu muzeja mājaslapā.

Māsas Annas attēls Marijas Magdalēnas baznīcas muzejā Ģimenes mājā. Aptuveni šādi izskatījās "dziedošo mūķeņu" tērpi. Foto: DELFI

Teitoņu (Livonijas) ordeņa brāļi-bruņinieki šīs zemes kristīt ieradās ar zobenu un arī apmetās šeit, cēla pilis. “Tā galvenā lielmestra rezidence atradās Prūsijā, pēc tam, kad viņi 13.–14. gadsimtā pārcēlās no svētās zemes Venēcijas. Šeit Latvijā bija filiāle, kas pārdzīvoja pat galveno mītni. Ja 1525. gadā sekularizējās pēdējais lielmestrs Albrehts Hohencolers, tad mūsu Livonijas ordenis pastāvēja līdz 1561. gadam ar pēdējo mestru Gothardu Ketleru, kas bija arī pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs,” stāsta teologs, Latvijas Universitātes docents, priesteris Andris Priede. 

Limbažos starp 1466. un 1477. gadu nodibināts franciskāņu observantu vīriešu klosteris. Ap to pašu laiku līdzīgas iestādes nodibinātas arī Koknesē un Aizputē. Savukārt 15. gadsimta beigās Limbažos dibināts svētajai Annai veltīts augustīniešu sieviešu klosteris, teikts LKV.

Livonijā kā vienā no pirmajām Austrumeiropas teritorijām 16. gadsimtā strauji izplatījās Mārtiņa Lutera idejas, un pēc vēsturiskā disputa starp katoļiem un luterāņiem Pēterbaznīcā, kurā uzvarēja Lutera ideju aizstāvis Knopkens, Rīga pārgāja protestantismā. 1524. gadā, kad Rīgas rāte no pilsētas ar kaunu padzina franciskāņu un dominikāņu mūkus, konfiscējot viņu īpašumus, kā arī daudzi priesteri bija spiesti atstāt Rīgu, dievnami tika brutāli postīti, iznīcinot daudzas vērtīgas relikvijas.

 Savukārt “dziedošās mūķenes” minēto sakaru un ietekmīguma dēļ spēja nosargāt savu klosteri. Lai arī viegli viņām negāja un tika aizliegts uzņemt jaunas māsas, klosteris pastāvēja un, kā saka Andris Priede, māsas “spītīgi nemira” un pēc vairākām desmitgadēm sagaidīja katoļticīgo poļu ienākšanu Rīgā, kas atkal atbalstīja katoļu darbību pilsētā. “Fantastiskas dāmas. Par viņām ir saglabājies klostera dzīves apraksts – tās bija dāmas, kuras Rīgas rāte neuzdrošinājās pēc reformācijas padzīt, kā ar pātagām padzina franciskāņus un dominikāņus. Tās bija dižciltīgas dāmas ar milzīgu pašapziņu,” stāsta Priede. Jāpiebilst gan, ka pēc poļu ienākšanas Rīgā klosteris tomēr visai drīz tika likvidēts un nodots jezuītu brāļiem.



16. gadsimtā Lielvārdes pilī atradās Antonija brāļu konventa bernardiešu klosteris (1514—1534) un pagalmā tika izbūvēta mūra baznīca.


Foto: F64

Tomēr, tā kā viduslaikos un līdz pat reformācijai katoļu baznīca nebija parādījusi sevi no labākās puses, tās mantkārība un arvien plaukstošā ārišķība, kā arī nežēlība pret vietējiem nesaskanēja ar slavināto dievnamos, luterticības straujā ienākšana bija neizbēgama, un kopš reformācijas klosteru tradīcija visā Livonijā gāja mazumā. Līdz pat mūsdienām šajā reģionā tas tā arī palicis. Tomēr tas nenozīmē, ka klosteru nebija vai nav vispār. Interesanti, ka arī ideja, ka luterānisms neparedz klosteru veidošanu, neatbilst patiesībai. Vācijā, Austrijā un Skandināvijā netrūkst luterāņu klosteru. Arī Sieksātē, Latvijā, pirms dažiem gadiem sākta pirmā luterāņu klostera veidošana.

Pretreformācijas laikos, kad Livonijā valdīja poļi, daudzi klosteri tika atdoti vēl vienam katoļu ordenim – jezuītiem jeb Jēzus sadraudzībai, ko izglītoti jauni vīrieši dibināja Francijā. Arī ar viņu darbību saistīts izglītošanās process Latvijas teritorijā.

Tikšanās ar Valgundes pareizticīgo klostera (arī "Kristus Apskaidrošanās tuksnesis"), kas ir Rīgas Svētās Trīsvienības-Sergija sieviešu pareizticīgo klostera filiāle, māsām. Jelgavas rajons, 1990. gadi. Autors nav zināms. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

18. gadsimtā Latgalē aktīvi darbojās dominikāņu brāļi, kuru darbības centrs bija Aglonas (Aglūnas) klosteris.

Pirmais pareizticīgo vīriešu klosteris Latvijas teritorijā dibināts Jēkabpilī 19. gadsimtā. Savukārt pirmais sieviešu pareizticīgo klosteris dibināts Rīgā ap to pašu laiku. Proti, atbildot uz bijušās Krievijas carienes galma dāmas rīdzinieces Katrīnas Mansurovas lūgumu, Sinode piešķīra zemes gabalu kopienas vajadzībām Suvorova (tagad K. Barona) ielā, mazapdzīvotā Rīgas nomalē, kur 1892. gada 25. septembrī, dienā, kad visa Pareizticīgo baznīca svinēja Sv. Sergija aizmigšanas 500. gadskārtu, tika iesvētīta vieta Sv. Sergija baznīcas celtniecībai. Pateicoties ziedotāju atsaucībai, īsā laikā izdevās pabeigt dievnamu, un jau 1893. gada 20. jūnijā arhibīskaps Arsēnijs iesvētīja jaunuzcelto Sv. Radoņežas Sergija koka baznīcu, kas darbojas nepārtraukti līdz šai dienai. Par ziedotāju līdzekļiem blakus dievnamam drīzumā tika uzcelti divi koka korpusi, kas paredzēti 48 māsām. Kārtība, kas noteica kopienas dzīvi, tika pārņemta no Krusta Pacelšanas Jeruzalemes klostera. Galvenais kopienas māsu uzdevums bija uzturēt kopienā nepārtrauktu diennakts lūgšanu – lasīt psalmus par ziedotājiem. 1894. gadā Valsts īpašuma ministrija piešķīra kopienai zemes gabalu netālu no Mītavas (tagad Jelgava) Pustiņkas filiāles izveidošanai. Šis klosteris savā sākotnējā vietā Barona ielā atrodas vēl joprojām, tāpat kā tā filiāle Jelgavas novada Valgundē.

Valgundes pareizticīgās klostermāsas rūpējas par Pirmā pasaules kara vācu kareivju kapiem jau kopš to izveides. Foto: ButerrFlay

Šīs ir noslēgtas kopienas (gan vīriešu, gan sieviešu), kur iekļūt var tikai ar īpašu atļauju, un to iemītnieki praktizē askētisku, stingriem noteikumiem pakļautu dzīvi. Pareizticīgo klosteros tiek sniegta arī palīdzība dzīves pabērniem, piemēram, darbojas zupas virtuve Rīgā. “Ja runājam par pareizticīgo klosteriem – tie visi ir klosteri vai to filiāles, piemēram, Svētās Trijādības Sergeja sieviešu klostera filiāle Valgundes Ķīšos. Arī Ilūkstē. Un Jēkabpils vīriešu klosteris,” pareizticīgo klosteru kārtību skaidro Priede.

Pēc neatkarības iegūšanas Latvijā nedarbojās gandrīz neviens garīgais ordenis, vienīgi mariāņu ordeņa priesteri. Latvijas neatkarības gados valdīja reliģiskā brīvība un katoļticība netika ierobežota, katoļu draudzēm tika atdotas baznīcas, bet klosteru dibināšanai netika likti šķēršļi, tādēļ vairāki ordeņi atsāka vai turpināja darbību. Piemēram, 1929. gadā uz Skaistkalni atnāca kapucīņu tēvi un nodibināja klosteri.

Savukārt padomju gados katoļu klosteri atšķirībā no pareizticīgo klosteriem atkal tika aizliegti. Tas gan nenozīmē, ka nebija māsu un brāļu, kas sekoja savam aicinājumam, bet par to nedaudz vēlāk.



"Klosterī ir brāļi vai māsas, kuri ir salikuši kādus solījumus. Tas, ka viņi praktizē kopdzīvi, ka viņi ir vismaz trīs vai vairāk. Viens cilvēks nevar būt klosteris. Arī ar diviem ir par maz."

Andris Priede

Foto: DELFI

Vai Latvijā mūsdienās ir klosteri?

Atbilde uz šo jautājumu ir – jā un nē. Vārdu “klosteris” cilvēki bieži lieto nepareizi, atzīst teologs Andris Priede. “Ja ir draudze, kurā trīs līdz četras personas izdomā, ka grib dzīvot kopā tā, lai būtu viena sirds un dvēsele, kāds ir Jeruzalemes draudzes ideāls, tad viņi var un lieto žargonā vārdu “klosteris”. Taču atbilstoši kanonisko likumu normām klosteriem vajadzētu būt tādiem, kur ir runa par kontemplatīvo dzīvi, nevis ir četras meitenes, kas saka, ka tagad rūpēsies par vietējās baznīcas puķu stādījumiem un altāra ziedu rotājumiem un dzīvos vienā mājā, – to var saukt par konventu, to var saukt par kongregācijas māju, bet ne par klosteri. Tas būtu godīgāk. Piemēram, karmelītes Ikšķilē, kas ir vienīgais visstingrākais pāvesta klauzūras (tikai ar pāvesta atļauju kāds vīrietis šajās telpās drīkst ieiet) veidojums, lieto vārdu “karmels”, nevis “klosteris”.”

Latvijas pareizticīgie lieto apzīmējumu “klosteris” visos gadījumos. Luterāņi arī seko šim modelim. Savukārt katoļi ne visas šāda veida kopienas sauc par klosteriem.

Ventspils Svētā Krusta Romas katoļu draudzi apkalpo Paulīniešu ordeņa mūki Martins Virkovskis un Juris Krisūns. Foto: F64

Taujāts, kas ir tie parametri, kas klosteri padara par klosteri, Priede skaidro šādi: “Tas, ka tur ir brāļi vai māsas, kuri ir salikuši kādus solījumus. Tas, ka viņi praktizē kopdzīvi, ka viņi ir vismaz trīs vai vairāk. Viens cilvēks nevar būt klosteris. Arī ar diviem ir par maz. Piemēram, Liepājā bija dominikāņi, līdz bija palicis viens pats Oskars Jabloņskis. Tad teica, ka vispār jau klosteris būtu jāslēdz vai arī viņam jākļūst par draudzes mācītāju, bet to nevar saukt par klosteri. (Tagad gan klosteris atkal ir pilnvērtīgs un tajā ir četri brāļi - red.) Tātad par klosteri var saukt vietu, kur ir konsekrētās (citreiz tās sauc arī par Dievam veltītajām) personas.

Katoļi visos gadījumos nelieto vārdu “klosteris”, bet specificē. Var lietot vārdu “konvents”, no latīņu vārda “convenire” jeb “sanākt”, “piederēt”. Klosteris ir no vārda “claustrum” jeb “slēgts”. Tas nozīmē, ka klosterī ir tā saucamā klauzūra. Piemēram, Ikšķilē, kur Latvijas katoļu baznīcā mūsdienās ir visspilgtākais klostera tips, – te ir noslēgtas telpas, kas ir paredzētas tikai un vienīgi šī klostera iemītniekiem. Stingrā vārda nozīmē Latvijas katoļiem varētu būt tikai divi klosteri – Skaistkalnes un Ventspils, jo tur ir vienīgie mūki Latvijas katoļu baznīcā – paulīnieši. Tiesa gan, diezgan nožēlojami – abās šajās vietās ir tikai pa diviem mūkiem. Atkal īsti nesanāk klosteris, bet viņi vismaz ir viena ordeņa mūki un, ja visus apvienotu, sanāktu. Skaistkalnē ir tēvs Jānis Vīlaks, otrs ir Staņislavs Hoduns, poļu tautības priesteris. Ventspilī ir prāvests Juris Krisūns, latvietis, un Mariušs Malkinskis, polis.”

Romas Katoļu Skaistkalnes tēvu Kapucīnu klostera mūki. Grupas foto. Bauskas apriņķis, 1935. gads. Autors nav zināms. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Kā atšķiras katoļu “klosteri”?

Katoļu baznīcā ir skaidri noteikti rangi, kādi ir tā saucamās konsekrētās dzīves (Dievam veltītās dzīves) institūti. Pirmajā vietā ir regulārie kanoniķi. Piemēram, Svētā Augustīna dibinātie augustīnieši, un Latvijā vēsturiski tāds bija bīskaps Meinards, kas 12. gadsimta nogalē ieradās zemēs pie Daugavas un Ikšķilē sāka būvēt dievnamu. Par Līvzemes apustuli Meinardu arī vajadzētu teikt nevis “mūks”, bet “kanoniķis”, nebūtu īsti godīgi lietot arī vārdu “klosteris”, skaidro Teoloģijas fakultātes pasniedzējs. “Vēsturiski mums vēl ir bijis arī Teitoņu ordenis, kas reāli bija Livonijas ordenis. Šodien šis Teitoņu ordenis ir labdarības ordenis, kura uzdevums ir tuvākā mīlestības kalpošana, īpaši slimniekiem. Tas ir iekļauts kanoniķos, kaut gan līdz 20. gadsimta sākumam pastāvēja arī bruņinieku mūku ordenis. Kanoniķu uzdevums ir pastorāls. Viņi var nodrošināt skaistu liturģisko kultu savos konventos, bet viņiem galvenokārt ir pastorāls uzdevums. Teitoņiem šis pastorālais uzdevums savā laikā bija kristīšana ar zobenu.”

Nākamā grupa ir tie, ko oficiāli apzīmē par mūkiem. “Pirmkārt, tie ir benediktīnieši. Rangu tabulā tātad pēc kanoniķiem nāk mūki ar saviem klosteriem. Viņu pamatuzdevums tad arī būtu klauzūras dzīve. Protams, viņiem var būt arī pienākums apkalpot kādu baznīcu, kur var nākt arī citi cilvēki uz dievkalpojumiem, pie grēksūdzes, saņemt garīgos padomus. Viņi var rūpēties par mākslu, par studijām. Viņiem pie klosteriem var būt skolas. Bet tas nav pamatuzdevums reformētajiem benediktīniešiem, kas ir cistercieši, vai kamalduliešiem, vai trapistiem, vai kartūziešiem (pēdējo trīs Latvijas teritorijā nekad nav bijis). Latvijā vēsturiski nekad nav bijis benediktīniešu, tikai cistercieši. Lietuvā pirms kādiem 15 gadiem ir nodibināts benediktīniešu klosteris – Palendru Sv. Benedikta klosteris nedaudz aiz Šauļiem. Vērts aizbraukt apskatīt – 70. gadu stila dzelzsbetona ēkas,” stāsta Priede.

Katoļu garīgā ordeņa mūķene.Rīga, 1928. gada 18. janvāris. Autors nav zināms. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Kā trešo pēc ranga viņš min ubagotāju ordeņus, kas veidojušies, sākot ar 13. gadsimtu, un kuru uzdevums ir sprediķošana. Visi mūki un mūķenes veido savu dzīvi pēc Kristus Bībelē aprakstītā modeļa, bet, piemēram, franciskāņi nododas ne tik daudz ubagošanai, cik sekošanai Kristum askēzē. Ubagotāju ordeņi ir dominikāņi, franciskāņi, karmelīti, karmelītes, mercedāri un trinitāri. “Pēdējie bija interesanti ordeņi. Viņi līdz 18. gadsimtam rūpējās par saracēņu jeb arābu nolaupītajiem Vidusjūras piekrastes iedzīvotājiem. Viņi vāca līdzekļus gūstekņu atpirkšanai un, ja pietrūka līdzekļu, reizēm atstāja sevi ķīlnieku vietā, kamēr savāca līdzekļus. Berberu pirātiem tas bija bizness līdz pat 18. gadsimta beigām,” stāsta teologs, piebilstot, ka arī šo ordeņu gadījumā nebūtu īsti korekti lietot vārdu “klosteris”. “No franciskāņiem pašam vecākajam – Mazo brāļu konventuāļiem – tas jau sākumā bija kā lamuvārds, jo pats Francisks, ordeņa dibinātājs, lietoja apzīmējumu “locum incertum” – nedroša vieta. Ja jau Jēzum nebija, kur galvu nolikt, arī mums tādas nedrīkst būt – tāda bija šī ideja. Nedrīkst būt silts, labi apkurināts klosteris – “locum incertum” nozīmē vienmēr paļauties uz Dieva providenci. Pašlaik Latvijā ir franciskāņi kapucīni – arī jaunākajā katoļu kalendārā rakstīts, ka ir Mazāko brāļu kapucīnu klosteris Rīgā un konvents Olainē. Nav pareizi – tas nav klosteris, bet šo vārdu lieto.”

Pēc ubagotājiem nāk ceturtais rangs – regulārais klērs, starp kuriem paši cienījamākie ir Jēzus sadraudzība jeb žargonā – jezuīti, kuru uzdevums arī ir ticības sludināšana, rūpēšanās par dvēselēm. Zināmā mērā arī augstākās izglītības nodrošināšana. “Latvijā ir viena jezuītu māja Kantora ielā. Arī viņi nelieto vārdu “klosteris”. Tur dzīvo trīs priesteri, kuri Latvijas gadījumā rūpējas par garīgās dzīves un Sv. Ignācija rekolekcijas nodrošināšanu tiem, kas vēlas izkopt savu garīgo dzīvi. Mēdz teikt, ka lieta, ko pats Dievs nezina, ir tas, cik pasaulē ir regulāro ordeņu, jo tie dzimst un tiek slēgti,” skaidro Priede.

Viņš kā vēl vienu svarīgu kopienu veidu min arī laju reliģiskās brālības, piemēram, skolopus. “Latvijas katoļu baznīcā ir gan vēl viens klosteris. Tas vēl nav oficiāli iedibināts. Runa ir par Bizantiešu rita klostermāsām, kas apkalpo Skrīveru un Sniķeres ielas kapelas. Tās ir tradicionālistes. Šo sieviešu klosteri vēl neviens priesteris nav kanoniski iedibinājis, un tas vēl ir formācijas procesā, lai gan pastāv jau kādus padsmit gadus,” piebilst Priede. 

Viļānu Svētā Alberta mariāņu klosteris. Viļāni, 1989. gada 31. janvāris. Autors nav zināms. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Jāpiemin, ka katoļi praktizē vēl kādu klostera brāļu dzīvesveidam pielīdzināmu dzīvesveidu – tie ir sekulārinstitūti, kad var arī neveidot fizisku kopdzīvi, bet, iespējams, tikai reizi pa reizei satikties. “Tāds bija Dzīvības Mātes (Notre-Dame de Vie) institūts, šodien pie tā pieder Marijas Magdalēnas baznīcas prāvests Andris Kravalis un divi priesteri Latgalē – brāļi Rolands un Daumants Abricki. Daumants kalpo Aglonas draudzē, bet Rolands Abrickis savu vecāku mājā ir iekārtojis rekolekciju namiņu. Tas, ka nav obligāti jādzīvo kopā, var attiekties arī uz terciārajiem ordeņiem, kur var būt gan sievietes, gan vīrieši. Karmelītiem tādi ir veseli divi Latvijā, arī dominikāņiem ir viens un franciskāņu trešais ordenis. Mātes Terēzes ordenis Ludzas ielā arī, bet tur viņas nav mūķenes. Mums ir tikai pareizticīgo mūķenes, Sieksātē – luterāņu un jau minētās Austrumu rita mūķenes,” uzsver Priede.

Rīgā ir vēl vairākas kongregācijas mājas, kurām piederīgas māsas un brāļi. Piemēram, Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas klosteris, kura māsas rūpējas par sievietēm cietumos. “Viņas gan to nevar pilnībā atļauties, jo viņām ir divas mājas, kas jāuztur, – lielā māja, kur viņas pašas dzīvo un veido to arī kā pansiju, un rekolekciju māja. Tad ir Ķīpsalas māsas, kas ir bezhabita Bezvainīgās Jaunavas Marijas māsas kalpones, – šīs māsiņas ir dzimušas 19. gadsimta otrajā pusē, kad Polijas karaliste bija Krievijas impērijas pakļautībā. Tad cara valdība privileģēja baznīcu, kas bija pareizticīga. Tad, īpaši pēc poļu sacelšanās 1863. gadā un klosteru slēgšanas kampaņas, viens no kapucīnu brāļiem, tēvs Kuzminskis, dibināja dažādas ļoti mazas sieviešu kongregācijas – sievietes staigāja bez habita jeb konkrēta kopēja tērpa, lai viņas varētu atrasties starp cilvēkiem, piemēram, fabrikās, kur jaunās katoļu sievietes ir apdraudētas gan savā ticībā, gan morālajā stājā. Tad nu māsas ģērbās vienkārši, ikdienas apģērbā, lai varētu nemanītas ar šīm sievietēm solidarizēties. Šodien, protams, gandrīz neviena nestrādā fabrikā – viņas visas cenšas iekārtoties kaut kur pie bīskapa kūrijā vai labākā gadījumā skolā, bet viņu aicinājums būtu būt ar cilvēkiem viņu darbavietā,” stāsta teologs.

Visvēsturiskākā kongregācija Latvijā, kas izdzīvojusi visus padomju laikus, māsām pa divām vai trim dzīvojot klusi un kalpojot arī pēc tam, kad Aglonā slēdza māsu klosteri, ir Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas. “Šajā kongregācijā ir vislielākais skaits gados veco māsu. Tas ir fantastiski, jo viņas ir strādājušas gan Kazahstānā, gan Ziemeļkaukāzā, Prohladnajā pie izsūtītajiem Volgas vāciešiem, kur nevarēja būt priesteris, bet kā brīvprātīgās varēja būt šādas māsas,” par cilvēku neparastajiem un grūtajiem likteņiem stāsta Priede. “20. gadsimta 20. gados tika dibināta šī apvienība, lai vadītu Jaunaglonas sieviešu ģimnāziju, kas nodrošināja Latgalei izglītību apmēram tāpat kā 16. gadsimtā jau minētās cisterciešu māsas Rīgā, audzinot namamāšu un izglītotu sieviešu paaudzi. Padomju laikā, līdz 1960. gadam, viņas bija spiestas noiet malā, bet pēc tam, kad likvidēja klosteri, tika izdalītas pa dažādām vietām – Varakļānos, Līvānos, Rudzātos un citur. Tagad viņas ir Rīgā, Liepājā, Rēzeknē un pavisam maz arī Varakļānos.”

Latvijā pastāv arī Euharistiskā Jēzus māsu kongregācija – tā ir lietuviešu organizēta kongregācija Ludzā un Aglonā, kurā iestājušās arī dažas latviešu māsas. Šis ordenis dzimis padomju gados, lai palīdzētu pastoriālajā darbā, – specializējas rekolekciju vadīšanā. “Latvijā viņas valkā habitu, bet Lietuvā bieži vien staigā bez, lai mēģinātu būt tuvāk cilvēkiem. Par to vienmēr var diskutēt – vai cilvēkiem labāk patīk redzēt klostera māsas habitā vai bez tā. Tad ir Jēzus un Marijas dominikāņu māsas misionāres. Viņām ir divas mājas – viena Liepājā, viena Kuldīgā. Tās nav pārāk pilnas, bet ir. Viņas piedāvā arī veidot rekolekciju dzīvi savās mājās.

Ļoti mazā skaitā Latvijā ir arī Māsas Palīdzētājas dvēselēm šķīstītavā,” skaidro Priede.

21. gadsimtā loma mainījusies

Sociālantropologs, Latvijas Universitātes (LU) pasniedzējs Kārlis Lakševics studiju ietvaros pētījis katoļu klosteri Rīgā un interesējies par dzimtes lomām klosteros, kā arī to sociālpolitisko nozīmi. Redzētais un runātais izgaismojis vairākas interesantas šķautnes. “Runājot par klosteri kā institūciju, protams, tas ir mainījies – laika periodā un sabiedrības ietvaros. Mūsdienās tam ir cita loma, īpaši, ja skatāmies uz kristietību. Pirmajiem kristiešiem klosteru nemaz nebija, bija arī periods, kad klosteri kristietībā ieņēma ļoti nozīmīgu lomu – tie bija vienas no politiski nozīmīgākajām institūcijām. Savukārt, ja salīdzina, kristietībā klosteris tomēr, manuprāt, nav tik ļoti nozīmīgs kā budismā, kur tas ir viens no centrālajiem garīgās prakses veidiem. Ideja par to, ka ar ikdienas dzīvi nepietiek, lai varētu sasniegt dzīvošanas ideālu un attīstīt kādas savas prasmes, lai dzīvotu tā, kā noteiktas reliģiskas idejas paredz, pastāv. Vienmēr būs situācijas, kad cilvēkiem gribēsies kādas alternatīvas tam, kā dzīvojam, – ar ģimeni, kopienā vai askētiski vienatnē. Vienlaikus, ja runājam par Latviju vai Eiropu, ASV, man šķiet, ka pēdējā laikā klosteriem nav bijis liela to cilvēku pieauguma, kas iestātos. Jārunā arī par to, kā mainījusies kristīgā pasaule, kurā darbojas mūku un mūķeņu organizācijas,” uzskata pētnieks.

Glezna "Māte Terēza" Svētās Ģimenes mājā Klostera ielā 5 - kādreizējā cisterciešu māsu klostera pagrabā. Foto: DELFI

Viņš skaidro, ka vēsturiski klostera hierarhija un arī pienākumi ir savā veidā īstenots kristīgo vērtību ģimenes modelis. Tiesības un pienākumi, kas saistīti ar dzimti, nemaz tik ļoti neatšķiras klosterī un ģimenē. “Tas, kas mani interesēja, bija dzimtes attiecības klosterī. Ja runājam par katoļu baznīcu, runājam arī par noteiktu ģimenes politiku, par to, kādai jābūt labai ģimenei, bērnu audzināšanai un kopienai. Tas, kas mani pētījumā interesēja, bija, kāda ir ģimenes un dzimtes attiecību veidošana klosterī, ņemot vērā, ka klosteri parasti tiek nodalīti – sieviešu un vīriešu. Un ne tikai kristietībā tāda tradīcija ir izveidojusies. Ja runājam Latvijas kontekstā, tad ne visām konfesijām ir sievietes mācītājas, un tas ir jautājums, kā izveidojas attiecības, kā cilvēks izveido karjeru un nododas reliģiskajam darbam. Mans secinājums ir, ka kaut kādā formā “katoļu ģimene” tiek veidota arī klostera ietvaros. Tur tiek saglabāta hierarhija. Ar visu to, ka sieviete var būt tā, kas organizē visu klostera darbu, grēksūdzes vienmēr notiek pie vīriešiem. Tāpat ir visai skaidrs priekšstats, kāds tad būtu vīrieša-mūka un sievietes-mūķenes sociālais darbs. Piemēram, sava veida bērnudārzs, kur cilvēki klosterī atstāj mazus bērnus pieskatīt, vai svētdienas skola. Tas ir tikai sieviešu klosterī, nevis vīriešu. Arī citi darbi, ko mūķenes strādā, lielā mērā veido tādu mātišķu kopu. Tā pati māte Terēze. Arī klosteru sociālie pakalpojumi, kas vēsturiski bijuši vēl nozīmīgāki, nekur nav pazuduši. Runājot par klosteri, aizejot tajā, ir daļēji jāsarauj ģimenes saites, tāpēc konflikti, kas var rasties bioloģiskajā ģimenē, var būt ļoti smagi. No otras puses, idejas, kā vīrietim vai sievietei būtu jāuzvedas kādā sociālā kopienā, jau nekur nepazūd. Ir brāļi, māsas, mātes, tēvi – tā ir tāda alternatīva ģimene, kas ir viena no šīs prakses daļām. Klostera ietvaros attiecības tiek veidotas katoliskās ģimenes principos, neskatoties uz to, ka cilvēki ievēro celibātu.”

Klosteris ir vieta, kur, neuztraucoties par ikdienas darba rūpēm, kapitāla veidošanu vai karjeru, realizēt idejas, kas pilnveido garīgi, – šādi Lakševics raksturo vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēks var būt motivēts 21. gadsimtā iestāties klosterī. “Neuztraukties par lietām, kas dažādās aprindās, piemēram, radu lokā, tiek uztvertas kā būtiskas.” Tomēr bieži viss nav tik gludi, kā izsapņots, tieši šīs uztveres atšķirības nereti ir arī iemesls ģimenes nesaskaņām. “Manā pētītajā klosterī bija diezgan smags gadījums, kad gadiem nerunā, tas tiešām ir ļoti grūti. Vai arī gadījums, kad tev ir romantiskas attiecības, bet viens no pāra izlemj iet klosterī. Tas ir vēl viens aspekts – tā ir sarežģīta aicinājuma situācija. Tas, kā vecāki iedomājas, kā tiks turpināta kāda [ģimenes] līnija vai tamlīdzīgi, tas var būt smags moments. Vai arī tas, ka, iespējams, mainīsies iespēja satikties, neziņa, kā mainīsies attiecības, kādas būs sarunas, – interešu loks izmainās. Triviālas lietas, bet tās maina savstarpējo komunikāciju un kontekstu. Tas ir vēl viens potenciāls konflikta avots.”


"Man pašam interesantākais šķiet, ka ne vienam vien ordenim organizācijas ietvaros mūķenes ir “Kristus līgavas”, ir pat gredzens, kas ir cits statuss nekā mūkiem." Kārlis Lakševics

Runājot par sociālo aspektu, bieži cilvēki iedomājas, ka mūks vai mūķene staigā lielā, melnā paltrakā un nodarbojas ar ko tādu, kas varbūt nav uzreiz saprotams, bet patiesībā “daudzās reliģiskajās kopienās nav pat konkrēta “dreskoda”, ja neskaita to, ka jāievēro pieklājības normas, strādājot pilna laika darbu. Tas noteikti ir aspekts, kas padara klosteri “caurskatāmu”. Līdzīgi kā uzņēmumi, universitātes vai organizācijas, kuras arī ir kļuvušas atklātākas, arī klosteris iet līdzi visām sabiedrības ētikas normām, tāpat kā jebkura cita organizācija, kur cilvēki ir sanākuši kopā un kaut ko praktizē”, saka Lakševics.

Arī klosteru ekonomiskā loma ir krietni mainījusies, atzīst pētnieks. Tie vairs nav zinātnes un izglītības centri, tāpat arī naturālā saimniecība tajos nepastāv. Ir iegūtas citas iespējas pelnīt un sevi uzturēt. Latvijā tas varbūt nav tik izteikti, bet pasaulē klosteri ir kļuvuši nozīmīgi apskates objekti, kas ir būtiska ekonomikas daļa. Kā ievērojamas vietas, kur cilvēki brauc pavadīt laiku, lai atpūstos no darba dzīves, iegūtu kādu papildu sajūtu ikdienai vai dzirdētu stāstus, iedvesmotos. “Attīstoties industrijai, cilvēkiem braucot uz kādu interesantu vietu pavadīt atvaļinājumu, klosteri noteikti ir kļuvuši par nozīmīgu objektu, pat ja tajos vairs nenotiek nozīmīga reliģiskā darbība.”

Protams, runa ir arī par autoritāti. “No vienas puses, te ir tas mistiskais aspekts, caur kuru iegūst autoritāti, jo cilvēki īsti nezina un iedomājas vairāk, no otras puses, tas ir arī kaut kas ļoti zināms, jo tu zini, ka šie cilvēki ļoti ilgi un nopietni strādā, pazīsti savu reliģiju, bet varbūt ikdienā nav laika, kaut arī gribētu vairāk darīt savas reliģijas ietvaros, piemēram, studēt svētos rakstus vai lūgties, bet nedari tik daudz, kā gribētos. Protams, satiekot cilvēku, kas to dara, viņš vai viņa būs autoritāte. Varēsi no šīs satikšanās ko iegūt un noskaidrot jautājumus, kas tev ir svarīgi. Līdzīgi kā ir eksperti dažādās jomās, piemēram, akadēmiķi, kas daudz lasa par savu jomu, veic pētījumus un caur to iegūst savu autoritāti, tas pats princips darbojas arī šeit. Tie paši klasiskie autoritātes rīki.” Sociālantropologs min, ka reliģija ir arī ļoti politizēta lieta, kas uzskatāmi redzams Krievijā, bet vienlaikus baznīca no valsts ir nodalīta un tie ir divi oficiāli varas centri, un te tiešā veidā var runāt par autoritātes saglabāšanu.

“Man pašam interesantākais šķiet, ka ne vienam vien ordenim organizācijas ietvaros mūķenes ir “Kristus līgavas”, ir pat gredzens, kas ir cits statuss nekā mūkiem. Tas ir viens ļoti uzskatāms piemērs. Otrs ir jau minētie darbi, ko uzņemas sievietes un vīrieši. Protams, ja runājam par varas pozīcijām baznīcā, tad karjeras kāpnes mūķenēm ir daudz mazākas nekā mūkiem. Tas Latvijā pavisam noteikti ir izteikti. Protams, nav tā, ka šo iespēju nav vispār, bet to ir maz.”

Vienlaikus baznīcu vairāk apmeklē sievietes, tāpat arī klostera māsu ir vairāk nekā brāļu un tēvu. Kā intervijā minējusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne un luterāņu mācītāja Dace Balode, klosteris tomēr ir viena no retajām vietām, kur sievietes oficiāli var sevi realizēt katoļu baznīcā. Viņa norāda, ka visās Latvijas baznīcās sieviešu ir vairāk – viņas sludina, daļa dodas klosterī vai atrod citu veidu, kā realizēt savu ticību Dievam. Ir sievietes, kas piedalās lūgšanās, vada tās, vada svētdienas skolu, vada draudzes saimniecību. “Patiesībā baznīca Latvijā lielā mērā, es teiktu, ir uz sieviešu pleciem.” Teoloģe gan piebilst, ka ļoti bieži, līdzīgi kā citās jomās, sievietes neieņem vadošus amatus. Sievietes var būt kapelānes, evaņģēlistes, vadīt draudzes, bet sieviešu ordinācija daudziem joprojām nav pieņemama. Vairāk lasi šeit.


 Kad cisterciešu klosteris Rīgā cēla savu baznīcu, lai to atšķirtu no Marijas baznīcas (Rīgas Doma), to nosauca Sv. Marijas Magdalēnas vārdā. Video: DELFI

Projekta "Klosteris" veidotāji: saturs - Andra Briekmane, Aleksandra Novaka, dizains - Ilze Vanovska, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums - Egita Pandare, foto - Kārlis Dambrāns, Mārtiņš Purviņš.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.