Darīt, nevis čīkstēt! Zane Skujiņa – visjaunākā paralimpiskās delegācijas vadītāja pasaulē
Foto: Privātais arhīvs

Zani Skujiņu pazīstu jau sen. Mācījāmies vienā vidusskolā, pēc tam arī vienā fakultātē un pat studiju programmā, taču man allaž ir šķitis, ka Zanes dienā ir vairāk nekā 24 stundas. Viņa paspēj gan vienlaikus studēt divās programmās, gan apceļot Eiropu, gan darboties Latvijas Paralimpiskajā komitejā, brīvos brīžos arī vadīt raidījumu "Radio Naba", brīvprātīgi palīdzēt Latvijas prezidentūrā Eiropas Savienībā un strādāt arī pilna laika darbā Valsts kancelejā. Zane vienmēr ir kustībā, tāpēc tad, kad uzrunāju viņu intervijai, domāju – noteikti būs jāgaida kāds laiciņš. Taču es kļūdījos, un ar Zani tikāmies jau pēc divām dienām.

Zane atzīst, ka līdz pat pamatskolas beigām bijusi ļoti kautrīga meitene. Tobrīd viņa pat nenojauta, ka pārvarēs kautrīgumu un nākotnē absolvēs Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) Komunikācijas zinātnes studiju programmu, darbosies radio un, galu galā, būs atbildīga par Latvijas Paralimpiskās komitejas darbību un paralimpiešu nokļūšanu un labsajūtu sacensībās. Zanei ir 23 gadi, un viņa ir visu laiku jaunākā kādas valsts delegācijas vadītāja ("chef de mission") paralimpiskajās spēlēs.

Pirmsākumi un ugunskristības ar sniega un smilšu vētrām

Darīt, nevis čīkstēt! Zane Skujiņa – visjaunākā paralimpiskās delegācijas vadītāja pasaulē
Foto: Privātais arhīvs


Pavērsiena punkts bijis 2012. gadā, kad Zane absolvēja vidusskolu. Tas bija arī olimpiskais gads, kad spēles norisinājās Londonā. "Togad visi mani draugi devās kaut kur strādāt, un arī es sāku domāt, ko lai dara. Gribēju meklēt darbu kādā kafejnīcā, jo zināju, ka ar tējas naudām var daudz nopelnīt," Zane smejas. Taču tad viņas mamma, Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte, piedāvājusi nākt palīgos komitejā, jo vajadzējis kādu, kas komitejas vārdā var komunicēt angļu valodā un doties līdzi paralimpiešiem uz Londonu.

"Tā arī notika. Atceros, ka bija jālasa daudzas regulas, jālasa dīvainu sporta veidu noteikumi. Es neko daudz par tiem nezināju, sākumā apguvu informāciju par tiem sporta veidiem, kādos Latvija tika pārstāvēta Londonā – zirgu iejādes un vieglatlētika. Vēlāk tikai uzzināju, ka paralimpieši piedalās arī tenisa, regbija, peldēšanas sacensībās. Skatījos uz sportistiem, kas piedalās, un domāju – kā?! Pēc Londonas paralimpiskajām spēlēm un piedzīvotajām emocijām… Man pat tagad uzmetās zosāda," atklāj Zane, atceroties sajūtas, kad redzi – cilvēks ar īpašām vajadzībām spēj piedalīties tajos pašos sporta veidos, kādos sacenšas veseli cilvēki. "Daudzi saka, ka es komitejā esmu tāpēc, ka mana mamma tur strādā. No vienas puses, jā, jo es vienmēr esmu tajā iesaistījusies, bet līdz 2012. gadam es komitejā biju kā brīvprātīgā."

Vēlāk tikai uzzināju, ka paralimpieši piedalās arī tenisa, regbija, peldēšanas sacensībās. Skatījos uz sportistiem, kas piedalās, un domāju – kā?! Zane Skujiņa

Pavisam drīz Zane kļuva par paralimpiešu delegācijas vadītāju: "Mamma saprata, ka es varu būt gan kā viņas asistente, jo viņa ir ratiņkrēslā un tāpat jāņem līdzi kāds cilvēks, kas ar šo to palīdz, gan arī pildīt delegācijas vadītāja pienākumus. Lēnām to sāku darīt, un pirmās sacensības, kur biju kā delegācijas vadītāja, bija Dubaijā 2014. gadā. Tās bija milzīgas ugunskristības. Mūs neielaida valstī, sešas stundas sēdējām lidostā, jo kaut kas nebija kārtībā ar vīzām. Toreiz mēs bijām septiņi cilvēki – prezidente, treneri, sportisti un es. Bija ļoti grūti, jo visi stresoja, nezinājām, kas notiks, nebija pat ratiņkrēslu. Bija tik slikti, cik slikti vien var būt. Tevi nelaiž valstī, tu esi kaut kur Abu Dabi... Apvienotajos Arābu Emirātos kultūra ir krietni citādāka. Viņiem ir vienalga, ka es ar viņiem runāju, lai gan angļu valodu cilvēki tur pārvalda labi. Tur sievietes vienalga ir zemākas par vīriešiem. Biju tuvu tam, lai mani iemestu cietumā. Es ik pēc 10 minūtēm gāju viņiem jautāt, kas notiek, jo delegācija bija stresā, nākamajā dienā jau bija sacensības, aizvadīts garš lidojums. Paiet stunda, neviens neko joprojām nezina… Kad tikām beidzot galā ar vīzām, aizbraucām uz viesnīcu, bet tur kaut kas nebija kārtībā ar rezervāciju. Grūti jau bija arī cilvēkiem ratiņkrēslos, jo ļoti ilgi bija jāsēž. Ja vesels cilvēks var izstaigāt aplīti ap viesnīcu vai pa vestibilu, cilvēks ratiņkrēslā to nevar."

Darīt, nevis čīkstēt! Zane Skujiņa – visjaunākā paralimpiskās delegācijas vadītāja pasaulē
Foto: Privātais arhīvs

"Lidojot uz Dubaiju mums bija vēl viens gadījums. Nezinu, kāpēc, bet, lidojot uz turieni, vienmēr kaut kas gadās," smejas Zane. "Toreiz lidojām caur Stambulu. Tad bija vēl sliktāk nekā tad, kad mūs nelaida valstī. Līdz reisam no Stambulas uz Dubaiju bija divarpus stundas ilgs pārtraukums. Iesēdāmies lidostā Rīgā, kur stundu nosēdējām bez pacelšanās. Aizlidojām uz Turciju, kur reizi 30 gados ir sniega vētra, līdz ar to nevarējām nosēsties. Nosēdāmies Stambulā, bet kavējām jau lidmašīnu uz Dubaiju. Tie, kas ir staigājošie sportisti, uz lidmašīnu var paspēt, bet mums bija divi cilvēki ratiņkrēslos, un viņus parasti pirmos iesēdina, bet pēdējos izsēdina. Mēs, pārējie, aizskrējām uz nākamo lidmašīnu, stāvēju ar vienu kāju geitā, otru – lidmašīnā, un teicu, ka nekāpšu iekšā, ja neredzēšu, ka mēs visi esam atnākuši. Par stundu aizkavēju lidmašīnu, tur stāvot un neļaujot lidot. Stjuarte mierināja, ka divi cilvēki ir veiksmīgi atrasti un ka viss ir kārtībā, bet – mūsējo vietā atnāca divi iereibuši vīrieši… Daļa mūsējo palika Stambulā, bet mēs aizlidojām, taču stundu riņķojām virs Dubaijas, jo tur pirmo reizi piecos gados bija smilšu vētra. Nosēdāmies Dubaijā un septiņas stundas gaidījām pārējos. Arī viņi bija vēl stundu riņķojuši virs lidostas, jo redzamība bija kā miglā. Pazuda ratiņkrēsli, pazuda koferi… Atceros, ka arī toreiz ļoti cīnījos ar lidostas darbiniekiem, kuri mums iedeva ratiņkrēslus un teica, ka tie pēc tam jāatdod, bet mums nebija ratiņkrēslu, kurus pašiem lietot. Darbinieki, runājot par cilvēkiem ratiņkrēslos, teica: "Nu viņi nevar aiziet?" Visi jau tā bija nenormāli uzvilkti, un pati jau jutu, ka… Nu viss. Esi atbraucis uz sacensībām, bet neviens sportists nestartēs, jo nav ne sporta formu, ne ratiņkrēslu, ne sporta ratiņkrēslu…" atceras delegācijas vadītāja, kurai ar šādiem starpgadījumiem, protams, ar pārējo dalībnieku palīdzību, allaž jātiek galā.

Es stāvēju ar vienu kāju geitā, otru – lidmašīnā, un teicu, ka nekāpšu iekšā, ja neredzēšu, ka mēs visi esam atnākuši. Es par stundu aizkavēju lidmašīnu, tur stāvot un neļaujot lidot. Stjuarte mierināja, ka divi cilvēki ir veiksmīgi atrasti un ka viss ir kārtībā, bet mūsējo vietā atnāca divi iereibuši vīrieši… Zane Skujiņa

Delegācijas vadītājs – izklausās gana nopietni un atbildīgi. Ko Zane kā delegācijas vadītāja dara? "Organizatori paziņo, kā viss noritēs, un pirms sacensībām divas, trīs dienas ir "technical meeting", kur stundas laikā izskaidro pilnīgi visu informāciju – cik ātri pirms starta jābūt "call room", cik lielām jābūt "buču" naglenēm, izdod sportistu numurus, pasaka, kas nav atļauts. Visu to, ko man pasaka, pierakstu, un tajā pašā vakarā sapulcēju pilnīgi visu delegāciju vienā istabiņā. Parasti tā ir mana istabiņa, jo cilvēkiem ļoti patīk pie manis nākt un runāties. Ģimeniskā lokā izrunājam, kuram kad ir starts, cik ātri kur ir jābūt, cikos atiet autobuss, lai sportists jau laikus būtu uz pārbaudēm, kas parasti ir stundu pirms starta."

Tags

Aigars Apinis (sportists) Brazīlija Lasāmgabali Latvijas Universitāte Paralimpiskās spēles Radio Naba Valsts kanceleja

Comment Form