'Mani nepazina pat draugi'. Iedvesmas stāsts par 108 kilogramiem un jaunu dzīvi
Foto: Privātais arhīvs

Liekā svara zaudēšana nebūt nav viegls uzdevums. Nereti lielākā cīņa notiek ar sevi pašu, izvērtējot un mainot savu ierasto ikdienas kārtību. Tas veiksmīgi izdevies pasākumu organizatorei Astrai Dreimanei, kura radusi gribasspēku, lai atbrīvotos no 33 kilogramiem liekā svara.

Uzzinot par Astras veiksmes stāstu, ar viņu sazinājos, lūdzot, lai pasākumu organizatore dalās savā pieredzē. Lūk, Astras piedzīvotais, gūtās atziņas un apņemšanās nākotnei, ko sieviete apkopojusi pašas rakstītā iedvesmas stāstā, sniedzot žurnālam "Viņa" atļauju tā pārpublicēšanai. Smelies krietnu devu motivācijas arī tu!

"Pēc profesijas esmu dziedātāja, šobrīd gan aktīvi nekoncertēju. Man pieder arī pasākumu organizēšanas aģentūra, un es nedaudz darbojos arī reklāmas un mārketinga lauciņā.

Bērnībā biju ļoti aktīva un neizjutu problēmas ar lieko svaru. Kad man bija aptuveni 17 gadu, radās mode, ka meitenēm vajadzēja būt tievām, un ap to laiku sākās jau mana piedomāšana pie svara.

Tajā laikā arī pirmās reizes parādījos televīzijas ekrānā, piedaloties konkursā "Meklējam solisti", un tas jau arī prasīja savu – lai vienmēr esi formā!

Reiz pat mēģināju kļūt pr veģetārieti, taču man visu laiku aizmirsās, ka nedrīkst ēst gaļu. To, ka neēdu gaļu, atcerējos tad, kad jau biju apēdusi gaļas pīrādziņu vai rosolu, vai gaileņu mērci, kur sacepināta cauraudzīte. Astra Dreimane

Varu droši teikt, ka aptuveni no tā laika, kā jau lielākai daļai sieviešu visā pasaulē, man šķita, ka pāris kilogramu noteikti ir par daudz. Lai gan precīzi neatceros, cik toreiz svēru, pieņemu, ka noteikti ne vairāk par 56 līdz 58 kilogramiem, kas šobrīd man šķiet smieklīgs svars.

Tā, jau toreiz tika izmēģinātas dažādas diētas, pat mēģināju kļūt par veģetārieti kopā ar divām draudzenēm, kuras gan vēl šobrīd ir veģetārietes, taču man visu laiku aizmirsās, ka nedrīkst ēst gaļu. To, ka neēdu gaļu, atcerējos tad, kad jau biju apēdusi gaļas pīrādziņu vai rasolu, vai gaileņu mērci, kur sacepināta cauraudzīte.

No 20 līdz 25 gadiem mans normālais svars svārstījās jau no 62 līdz 68 kilogramiem. 25 gados es atmetu smēķēšanu, un tad svars pamazām pārkāpa jau pāri 70 kilogramu robežai. Lai gan tobrīd teorētiski nevarēju sūdzēties par savu dzīvi, jau tad sāku apmeklēt psihoterapeitu, jo netiku galā ar kaut kādām savām iekšējām domām, lietām, izjūtām. Psihoterapijā biju aptuveni sešus gadus un, kad 2007. gadā to beidzu, šķita, ka viss ir sakārtots, atvērta sava pasākumu rīkošanas aģentūra, uzņēmums darbojas, viss taču ir lieliski!

Un tad sākās krīze, kā arī man tuva draudzene, neko nepaskaidrojot, pēkšņi pazuda no manas dzīves. Piedalījos arī Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē, taču mana uzstāšanās nebija tik laba, kā cerēts. Izjuka arī mūzikas grupa, ko ar domubiedriem centāmies izveidot, izšķīrās mani vecāki. Un tad man uzbruka mani bērnības spoki, turklāt vīrietis, ar kuru biju kopā, tieši pirms Līgo svētkiem paziņoja, ka nav gatavs tik nopietnām attiecībā. Un tā nu, pilīti pa pilītei, sapilēja depresija. Kad negribējās neko un nevienu…

Tā, 2010. gada rudenī, pati ne visai to gribot, sāku dzert zāles pret depresiju un nepilnu trīs mēnešu laikā pieņēmos svarā par 25 līdz 30 kilogramiem. Protams, ka zāles nebija vienīgais iemesls, bet zinu noteikti, ka tās izraisīja nežēlīgi rijīgu apetīti un tāpēc, ka negribējās neko, es nekustējos, var teikt, nemaz… Retu reizi aizgāju līdz tualetei, vēl retāk - līdz dušai. Galīgās nepieciešamības gadījumā devos līdz automašīnai, lai aizbrauktu pēc pārtikas. Un tad arī vienmēr biju ar kapuci, uzmauktu dziļi uz acīm, bieži saulesbrillēs un, ieraugot paziņas, cerēju, ka esmu tik resna palikusi, ka viņi mani nepazīs. Un tā arī bija.

Un tad sākās krīze, kā arī man tuva draudzene, neko nepaskaidrojot, pēkšņi pazuda no manas dzīves. Piedalījos arī Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē, taču mana uzstāšanās nebija tik laba, kā cerēts. Izjuka arī mūzikas grupa, ko ar domubiedriem centāmies izveidot, izšķīrās mani vecāki. Un tad man uzbruka mani bērnības spoki, turklāt vīrietis, ar kuru biju kopā, tieši pirms Līgo svētkiem paziņoja, ka nav gatavs tik nopietnām attiecībā. Un tā nu, pilīti pa pilītei, sapilēja depresija. Kad negribējās neko un nevienu… Astra Dreimane

Tad vienā brīdī sapratu, ka šāda dzīve nav normāla, ka tālāk tā turpināt nedrīkst, nomainīju ārstu, līdz ar to - arī zāles, bet kopš tā laika aptuveni četru gadu laikā mans svars svārstījās, jo zāles bija jāmaina ik pa brīdim un vienām nebija blaknes, taču citas iedarbojās uz mani tāpat kā pirmās. Var teikt, ka visu laiku, kamēr dzēru zāles, biju kā dārzenis. Bez prieka, bez smaida, bez īpašām emocijām par kaut ko. Bija pilnīgi vienalga par visu apkārt notiekošo. Netikos gandrīz ne ar vienu, reti sazinājos ar mammu un arī tikai tāpēc, lai viņa zinātu, ka esmu vēl dzīva. Un dzīva biju lielākoties aiz mīlestības pret viņu.

2013. gada novembrī man uznāca dusmas… Es vienā dienā savācu visas savas zāles, ko dzēru, maisā un izmetu. Pat nedomājot, ka man būs grūti izturēt bez viņām. Aizgāju pie Tibetas medicīnas ārsta un sāku dzert organisma attīrošās bumbiņas, reti negaršīgas, bet, iespējams, ka tieši tās man tiešām palīdzēja.

2014. gada aprīļa beigās man pēkšņi radās sajūta, ka man no pleciem un galvas novēlies gigantisks slogs. Tad arī pārstāju dzert Tibetas bumbiņas un maijā sāku komunicēt cik necik normāli ar cilvēkiem. Vasara pat pagāja diezgan jautri.

Oktobrī aizbraucu ciemos pie astoņgadīgā krustdēla, un viņš no kaut kurienes izvilka un parādīja man albumu ar fotogrāfijām no savām kristībām. Rādot, cik es un mamma abas esot bijušas smukas, jautāja, kad un vai es atkal būšu tieva? Tad man sakāpa reāls kamols kaklā. Ilgi nevarēju atgūties no šīs ciemošanās.

Retu reizi aizgāju līdz tualetei, vēl retāk - līdz dušai. Galīgās nepieciešamības gadījumā devos līdz automašīnai, lai aizbrauktu pēc pārtikas. Un tad arī vienmēr biju ar kapuci, uzmauktu dziļi uz acīm, bieži saulesbrillēs un, ieraugot paziņas, cerēju, ka esmu tik resna palikusi, ka viņi mani nepazīs. Un tā arī bija. Astra Dreimane

Arī pirms Ziemassvētkiem aizbraucu ciemos pie savas draudzenes un krustdēla. Tas bija ap deviņiem vakarā. Atceros, kā iegāju mājā, gaiss smaržoja tik gardi – palūkojos pannā, kas stāvēja uz plīts, tur – vistiņa un kartupelīši. Loģiski, ka Astra ēdīs!

Apsēdāmies pie galda. Kad biju jau izēdusi gandrīz visu šķīvi, mana draudzene pēkšņi teica: "O, Astra, es vasarā Jūrmalā no viena reklāmas banera norakstīju telefona numuru tev. Zinu, ka gribi notievēt. Ir atvēries kaut kāds jauns tievēšanas centrs!" Meklējām to telefona numuru, bet neatradām. Tā kā man tas tiešām bija aktuāli, apsēdāmies pie datora un atradām telefona numuru internetā. Bija vēls un nolēmu no rīta uz to uzreiz piezvanīt.

Agri no rīta piezvanīju, visu uzzināju, apskatīju un jau sarunas laikā teicu, ka gribu uz šo svara korekcijas centru doties pēc iespējas ātrāk. Jau iepriekš biju meklējusi šāda veida iespējas, bet tuvāko toreiz atradu Lietuvā, tad kāds bija Vācijā un vēl tālāk. Taču laikam jau tie mani pie sevis vienkārši pareizi neaicināja.

Sākumā ticības šai "sanatorijai" man nebija, bet es pieteicos un janvāra sākumā braucu apskatīt, kā viss notiek. Bija vēl joprojām grūti noticēt, ka sasniegšu cerētos rezultātus, taču kaut kāda intuīcija man teica priekšā, ka tieši šī ir tā vieta, uz kurieni man vajag braukt. Īsti neticot, ka tas darbosies, pērnā gada janvārī ierados centrā ar pilnu bagāžnieku un iestājos programmā ar sākuma svaru 108,4 kilogramiem, lai desmit dienu laikā saprastu, vai gūstu kārotos rezultātus.

Oktobrī aizbraucu ciemos pie astoņgadīgā krustdēla, un viņš no kaut kurienes izvilka un parādīja man albumu ar fotogrāfijām no savām kristībām. Rādot, cik es un mamma abas esot bijušas smukas, jautāja, kad un vai es atkal būšu tieva? Astra Dreimane

Es pamēģināju, un man sanāca. Pirmajos trīs mēnešos, cītīgi strādājot, man izdevās pazaudēt 25 kilogramus tauku. Tad paņēmu nelielu "atvaļinājumu". Bet mans gala mērķis bija zaudēt 33 kilogramus, ko domāju sasniegt 2015. gada augusta beigās vai septembra sākumā. Tad es svērtu 75 kilogramus un man šķita, ka ar tādu svaru jutīšos komfortabli.

Tievēšanas programma ietvēra vairākus priekšnoteikumus - sabalansētu diētu, fiziskās aktivitātes, kā arī uzraudzību. Man ļoti palīdzēja atbilstošā vide – šeit nebija jācīnās ar ikdienas kārdinājumiem, jo, dzīvojot uz vietas, nebija nepieciešamības braukt uz veikalu vai kur citur, kur uzglūnētu gardie sieri, augļi, čipsu pakas, kūkas un šokolādes.

Pats grūtākais sākumā bija staigāšana, jo, kā jau minēju, kustējos, var teikt, nemaz. Protams, sākumā gribējās kārumus, kas manā gadījumā ir kāds kombozola siers, olīvas, čipsītis vai marinēts gurķītis, taču ar laiku šīs domas tik ļoti neuzmācās un arī sasniegtie rezultāti neļāva krist kārdinājumos.

Jāpiebilst, ka ne tik viegli man gāja sākumā arī ar pašu svara krišanos. Lai gan darīju visu un vēl vairāk, grami zuda tik negribīgi, tad pat pienāca klāt, tad atkal drusku pazuda, atkal pazuda, tad atkal pienāca klāt. Taču tagad saprotu, ka bija kaut kā jāiekustina tik ilgi dīkstāvē snaudusī vielmaiņa.

Varu teikt, ka svara zaudēšanas procesam noteikti ir vajadzīga pacietība, apņēmība, uzcītība, izturība un arī laiks - ja tie visi būs, tad rezultāts būs garantēts!

Droši vien tievajiem tas šķiet smieklīgi, bet es tik ļoti priecājos par to, ka, nometot svaru, varēju apsēsties un sakrustot kājas vienu pār otru, ka spēju sasiet vienkārši kurpes, izmazgāt burciņu un glāzes, jo roka nesprūda iekšā. Šie, it kā sīkumi liek man smaidīt un priecāties. Astra Dreimane

Apzinos, ka esmu mainījusies, galvenokārt, vizuāli. Iekšējās izmaiņas tik ātri nenotiek, turklāt man vēl ir jāpierod pie sava jaunā izskata.

Droši vien tievajiem tas šķiet smieklīgi, bet es tik ļoti priecājos par to, ka, nometot svaru, varēju apsēsties un sakrustot kājas vienu pār otru, ka spēju sasiet vienkārši kurpes, izmazgāt burciņu un glāzes, jo roka nesprūda iekšā. Šie, it kā sīkumi liek man smaidīt un priecāties.

Esmu gatava turpināt šo iesākto ceļu un apzinos, ka skaidrs ir viens - bez aktīvām kustībām neviena diēta nepalīdzēs zaudēt lieko svaru.

Mans personīgais uzskats ir tāds, ka rezultātus veido 33 procenti diētas, 33 procenti kustību un 33 procenti ķermeņa masāžu, bet tam visam pāri - pacietība, apņēmība, uzcītība, izturība un laiks."

Tags

Cilvēkstāsti Lasāmgabali

Comment Form