'Savu pateicu.’ Saruna ar bērnu gulagu izgaismotāju un latviešu modinātāju krievieti Kosteņecku

Marinas Kosteņeckas viedokli vaicā laiku pa laikam. Viņa uzsver savas krieviskās saknes un vienlaikus lepojas, ka bija viena no nacionālās Latvijas atjaunošanas līderiem. Kosteņecka pēdējos gados aicināta komentēt okupekļa nojaukšanu, latviešu valodas politiku un citas jutīgas tēmas, kas lielākoties šķeļ latviešus un Latvijas neviendabīgo krievu kopienu. Aktīvo politiku jau trīsdesmit gadus pametušās rakstnieces viedokļa gūšana ikreiz ir kā piesardzīgs centiens izmērīt palātas vidējo temperatūru Latvijai lojālo krievu vidū. Vismaz nojaust, ko sagaidīt.

Šajā reizē, 35 gadus kopš Latvijas Tautas frontes atbalstītās kandidātes ievēlēšanas PSRS tautas deputātu kongresā, lūdzu rakstnieci uz sarunu par to, kā viņa jūt Latviju. Arī par atstumtajiem krieviem, Latvijas krievu jauniešiem un latviešu prasmi parūpēties par saviem bērniem.

Agrāk esat teikusi, ka prozaiķi ir mikroķirurgi un publicisti – feldšeri. Tagad šādu sabiedrības problēmu novērtētāju trūkst?

Aizliegtais auglis ir salds. Mūsu laikos, kad iznāca dzejas grāmata Vizmai Belševicai, Ojāram Vācietim, Knutam Skujeniekam vai Imantam Ziedonim, tiem gara dižgariem, kas latviešu tautu veda uz Atmodu, tās nebija dabūjamas. Kamēr grāmata bija deficīts, tā bija milzīga vērtība. Labu dzejas krājumu lasīja kā Bībeli. Tas piepildīja latviešu asinsriti. Tauta prata lasīt starp rindām, un tas sagatavoja garu. Tagad nav jāraksta starp rindām, turklāt, ko vien vēlas, var teikt gan mūsu puse, gan Mamikins no Maskavas. Un, kamēr viņš neaizmuka uz Maskavu, visus savus murgus viņš varēja runāt arī te.

Tas, kas ir aizliegts, ir Krievijas naidīgā propaganda. Vai tā tagad netiek tāpat izķerta pretvalstiski domājošo vidū?

Bet tas ir tik minimāli. Visu var saprast tikai salīdzinājumā. Kā šobrīd Krievijā – notiekošo nedrīkst nosaukt par karu, bet par speciālo militāro operāciju. Tikko tu pasaki, ka tas ir karš, kurā krīt arī krievi, tu nonāc cietumā. Vai mūs te kādu bāž cietumā? Propaganda pieejama pat uz grāmatnīcu letēm. Cita lieta, ka tā jau ir atkal otra galējība. Vai ko tādu varēja redzēt padomju laikā?