Kara izsauktā atkrieviskošanas kampaņa. Kā tā ietekmē krievvalodīgo identitāti

Krievijas iebrukums Ukrainā liek pārvērtēt daudz ko. Gan privātajās izvēlēs, gan valsts politikā. Pieņemti lēmumi, gāzti monumenti, mainītas zīmju nozīmes, un droši vien par lielu daļu no šī procesa var pamatoti teikt, ka tā bija nepieciešamība, kam iepriekš nebija vēlmes saņemties. Mēs arī meklējam padomisko un ar zāģi izoperējam sirpjus un āmurus visur, kur tas iespējams. Un vēl esot jāatkrievisko.

Sākotnēji uz to varēja skatīties kā atsevišķu politiķu vai politikai pietuvināto ņemšanos. Dzejniece Liāna Langa, kuru var saukt par atkrieviskošanas kampaņas seju, zināmās aprindās kļuva nedaudz slavena (tomēr dati rāda, ka ne tik ļoti, lai viņu būtiski atpazītu arī ārpus sociālajiem tīkliem). Tomēr pamazām sākotnēji agresīvā retorika tiek padarīta par daļu no mūsu ikdienas. Prezidents Levits dzejniecei pasniedza Valsts prezidenta plaketi, bet intelektuālā elite, kā pamanījis filozofs, LU pētnieks un portāla "Satori" redaktors Igors Gubenko, izvairās šādu kustību kritiski izvērtēt, jo tad var ātri kļūt par "rašistu".

Vai atkrieviskošana tiek normalizēta? Un kā šāda kampaņa ietekmē Latvijā dzīvojošo krievu, krievvalodīgo un latvijiešu pašidentifikāciju? "Delfi" uzrunāja Latvijas aktīvās krievu inteliģences pārstāvjus.

Naids šobrīd skan krieviski

Publicisti Marinu Kosteņecku atkrieviskošanas kampaņa ļoti satrauc. "Jā, es esmu krieviete, bet es neatteikšos no savām asinīm. Man ir milzīgs kauns par to, ko krievu tautas vārdā dara Putins. Un naida valoda šobrīd ir krievu valoda," "Delfi" saka Kosteņecka.

Viņa jūt, ka šobrīd Rietumu pasaulē krievus īpaši redzēt negrib, bet atteikties no krieviskā viņa negrib un nevar. "Ja es šodien atteikšos no mātes asinīm, tad tas nozīmē, ka rīt es varētu atteikties arī no Latvijas. Tāpēc es nevaru atteikties no savas tautas.