Reiz es biju aizgājusi pastaigāties uz mežu. Nekad nevarēju iedomāties, ka ceļš mani aizvedīs tur, kur es tik pēkšņi un neizprotami nonācu…
Es stāvēju kalna galā… tas nebija parasts Latvijas paugurs, bet gan tāds, kādus parasti rāda filmās par alpīnistiem. Es tur stāvēju vienā kleitā, kā biju izgājusi no mājas, un vēros tālumā, kas bija tukšs, auksts un svešs. Es sāku iet, jo nebija nozīmes gaidīt, neviens nezināja, ka es, izejot no mājas uz mežu, varētu nonākt kalnos, kuru nosaukumu tāpat neviens nezināja…

Tad atlidoja putns, kurš ilgi vēroja mani no saviem augstumiem, piezemējās un nolaidās uz šķautnes, kas griezīga spraucās laukā no sniegotās virsmas. Tas bija tas pats krauklis, kas senajā teikā bija plosījis Prometeju – tagad tas bija sodīts pats…Tam bija jālido virs šiem kailajiem kalniem bez mērķa, bez biedra un siltuma līdz pat pasaules galam.

Putns mani uzrunāja ar acīm, es sniedzu roku, un mēs kļuvām par biedriem – mēs meklējām cilvēkus, uguni un ēsmu. Mēs gājām zinot, ka noteikti atradīsim izeju no tukšuma, kas vairs nebija tik baiss, kopš bijām kopā. Pāri plaisām un bezdibeņiem viņš mani nesa uz saviem spārniem, bet šaurās alās, kur meklējām siltumu, es ienesu viņu…

Ja man kāds tagad jautātu, kā tas ir iespējams… tādā aukstumā, sniegā un naktī, iet un nepalikt? Es atbildētu, ka tie, kas ir mēģinājuši, zina… Bez putna es nebūtu izdzīvojusi. Mēs gājām ļoti ilgi, un tikai devītajā dienā mēs nonācām no kalniem auglīgā ielejā, kur noliecos pie strauta remdēt slāpes, iedzerdama malku dzidrā kalnu ūdens…

Man grūti pateikt, kā es atgriezos mājās, to nezin neviens. Es nebiju projām ilgi, tā man visi teica, bet es atradu savos matos putna spalvu. Vai kāds var pateikt, kas īsti bija noticis?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit