tajā pavasara rītā, kad Tu aizgāji no manis es tikko ieskatījies savā vēstuļu kastītē biju un svilpoju Šteibelta „Adažio” tā klusi caur zobiem pielavījies saules stars pavasarīgi vēss ieurbās vakardienas putekļu mierā tajā brīdī man kārojās smēķa dūmu kā toreiz uz Brīvības ielas tajā lietainā stundā par kuru Tev stāstīju kādreiz vai zini bij’ rudenīgs mijkrēslis pilsētas ielās un miegainā plūdumā biezēja gājēju čalas laukā aiz tavernas rūtīm iedegās neona lūpas atvērtas maucīgā skūpstā kāda sieviete sēdēja pretim pie dubultās kafijas tases un acu zīlītēm baldriāna tinktūras krāsā vērās sev vien zināmā tālē dažas lāses kā lietus krīt akā ienira melnajā tumsā sieviete kautrīgi nolieca galvu un apvaldot šņukstus dzērusi sāļsāļo jūru izdzisa ļautiņu drūzmā vai zini ilgi es sēdēju viens līdz sajutu kāri pēc dūma
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit