Tīfa epidēmija Latgalē 1942. gadā: slēgtas skolas un baznīcas, karantīnas neievērotājus piekauj

Slēgtas skolas un baznīcas, aizliegta pulcēšanās, kāzu, bēru un kristību rīkošana, apgrūtināta pārvietošanās. Līdzīgus ierobežojumus kā tagad Latvijā Covid-19 epidēmijas dēļ Latgales iedzīvotāji pieredzēja vācu okupācijas laikā, 1941. un 1942. gadā, kad Daugavpils apriņķī plosījās izsitumu tīfs. Toreiz galvenais "naidnieks" bija nevis vieglprātīgi slēpošanas entuziasti, bet gan utis.

1941. gada rudenī Latgalē sāka izplatīties smaga infekcijas slimība – izsitumu tīfs. Tam ir raksturīgs smags slimnieka vispārējais stāvoklis, spēcīgs drudzis un izsitumi uz ādas. Vienīgais infekcijas avots ir slims cilvēks, bet vienīgās pārnēsātājas – utis. Tīfs bieži uzliesmo vietās, kur novājināti cilvēki dzīvo cieši kopā antisanitāros apstākļos, šajā gadījumā tīfa epidēmijas epicentrs bija padomju karagūstekņu nometnes. Viena no tām atradās arī Daugavpilī.

1941. gada novembrī tika slēgta satiksme ar Daugavpili pa zemesceļiem, kā arī tika slēgtas baznīcas, skolas un aizliegta cilvēku pulcēšanās. Aizliedza arī dievkalpojumus. Lai iegūtu tiesības pārvietoties ārpus novada teritorijas, bija nepieciešams iziet individuālo atutošanu, par ko tika veikts ieraksts speciālā zīmē. 1941. gada 29. novembrī Daugavpils apriņķa amatvīrs Jānis Kamaldnieks izdeva rīkojumu, kurā, lai radikāli ierobežotu tīfa izplatību, visiem iedzīvotājiem uzdeva par katru saslimšanas gadījumu ar paaugstinātu temperatūru ziņot tuvākajam rajona ārstam, neielaist saslimušā dzīvoklī apmeklētājus un pašiem neatstāt savu dzīvokli kaimiņu apmeklēšanai, kā arī, "tiklīdz slimība no ārsta konstatēta, mājas saimniekam pie mājas ieejas durvīm un pie mājas ceļa rādītāja dēļa jāizliek plakāts ar uzrakstu: "Šinī mājā slimo ar tīfu" – vācu, latviešu un krievu valodās".