Turpinājums kaķenes Ketas lietā: Kāda ir 'Zemgales Veterinārā centra' reputācija?  (26)

Jāatgādina, ka kaķenītes Ketas saimniece Kristīne Sūna, izmantojot sociālo tīklu "Facebook", publiski pārmeta "Zemgales Veterinārajam centram" nolaidību, stāstot, ka kaķenīte uz klīniku devusies vien ar apetītes traucējumiem, bet atgriezusies ar prāvu, audiem atmirstot izveidojušos caurumu ķepā vietā, kur bijis katetrs, un strutām pilnu vēderu pēc klīnikā veiktās operācijas.

Veterinārārsts Oskars Tambergs, savukārt, apgalvoja, ka izdarījis visu, kā pienākas, taču radušās komplikācijas, kas lielā mērā saistāmas ar kaķenes novājināto organismu un te nu atbildība esot jāuzņemas pašai saimniecei – kaķene astoņu gadu vecumā nav ne vakcinēta, ne sterilizēta.

Tālāk – divi pieredzes stāsti, PVD un cita veterinārārsta komentārs!

Ar savas mīlules Kerijas ārstēšanu "Zemgales Veterinārajā centrā" ļoti apmierināts bijis Aivis Pūce, kurš pauda neizpratni par, viņaprāt, viena no Latvijas labākajiem speciālistiem publisku nopulgošanu. Viņa čivavai dakteris veicis operāciju, brīdinot, ka solīdā vecuma sunīte to var neizturēt, taču jau nākamajā rītā pēc operācijas Kerija braši tekalējusi pa māju. Tālāk Aivja stāsts.

"Mūsu mazā sunīte Kerija pēdējā laikā kļuva nomākta. Apetīte pasliktinājās, viņa atteicās no gardumiem un cietās barības. Turklāt bija manāms, ka sunīte sāk kasīt purniņu. Sazinājāmies ar "Zemgales Veterināro centru", jo par ārstu Oskaru Tambergu bija dzirdētas labas atsauksmes. Jau pēc pusstundas bijām klāt klīnikā, kur ārsts, uzklausījis sūdzības, sāka izmeklējumus.

Tika secināts, ka viņai ir iekaisuši zobiņi, nepieciešama to ārstēšana. Tā kā ilgāku laiku nebija būts pie veterinārārsta, Oskars Tambergs izvaicāja par suņa ikdienu un uzvedību. Nojautām, ka tas vajadzīgs, lai ārsts saprastu, vai sunītei tik cienījamajā vecumā (septiņi gadi) nav arī cita veida problēmas vai sūdzības, ko, iespējams, neesam pamanījuši.

Papildus izmeklējot, atrod... audzēju

Tā kā sunīte bija ļoti sabijusies jau paša brauciena uz klīniku dēļ, uzvedās rāmi – ļāva ārstam sevi arī iztaustīt. Apskates laikā ārsts pamanīja nelielu bumbuli vēdera apvidū. Te nu jāatzīst arī sava kļūda – to jau bijām pamanījuši pirms kāda laika, taču neizskatījās, ka sunītei tas traucētu, tādēļ to arī tā atstājām un īpašu uzmanību nepievērsām. Oskars Tambergs uzskatīja, ka tas ir papildus jāizmeklē, ko arī darīja.

Tika secināts, ka tas ir audzējs, kas turklāt ir izplatījies. Kerijai steidzami bija nepieciešama operācija, lai tas neattīstītos vēl plašāk. Ārsts norādīja, ka pretējā gadījumā viss agrāk vai vēlāk beigsies ar letālu iznākumu.

Te nu nāca otrs zibens no skaidrām debesīm – ārsts paziņoja, ka nepieciešama narkoze un, ņemot vērā suņa vecumu, Kerija to var arī neizturēt.

Jāatzīst, ka tajā brīdī domas dalījās – ļaut operēt vai nē. Ja neļausim, audzējs jebkurā gadījumā būtiski saīsinās mūsu mazās sunītes dzīves ilgumu. Ja ļausim – ir risks, ka viņa pēc operācijas nepamodīsies.

Veselais saprāts lika izlemt par labu operācijas veikšanai. Sunītei mūsu klātbūtnē tika iedota narkoze, tiesa, Oskars Tambergs pastāstīja, ka tā ir mūsdienīga narkoze un neatstāj tik lielu iespaidu uz organismu. Arī atmošanās no tās sunim esot vieglāka. Tomēr viņam mūs esot jābrīdina par iespējamām sekām. Sunītei tika ievadīts arī katetrs, turklāt tas tika izdarīts tik profesionāli, ka Kerija pat nenoraustījās.

Mēs, saimnieki, devāmies prom. Nemaz nebija pagājis ilgs laiks, kad zvanīja ārsts un pavēstīja, ka operācija ir bijusi veiksmīga, Kerija jūtas labi, tiesa – palikusi bez pāris zobiņiem, zem kuriem jau bijušas strutas. Tomēr vecums. Oskars Tambergs teica, ka sunim jāpaliek klīnikā ārsta uzraudzībā līdz vakaram vai nākamajam rītam, lai sekotu līdzi, kā notiek atlabšana.

Nedaudz vēlāk vakarā ārsts informēja, ka Kerija jūtas ļoti labi un viņa jau var doties mājās. Ierodoties klīnikā, Kerija jau gaidīja. Protams, ne īpaši apmierināta, ka iespundēta būrī, jo tas viņai bija kas jauns, bet tomēr – priecīga, redzot, ka saimnieki atnākuši pēc viņas.

Jāuzsver, ka būris bija tīrs, tajā bija ūdens un pārtika. Kad Kerija tika izlaista no būra, viņas uzvedība nudien nelika domāt, ka sunītei pirms dažām stundām veikta operācija – prieks par saimnieku ierašanos ņēma virsroku!

Pats ārsts Oskars Tambergs tobrīd klīnikā nebija, bet uz vietas esošā darbiniece parādīja visas analīzes, izstāstīja par veiktajām procedūrām un deva norādījumus pēcoperācijas rētas kopšanai un medikamentu lietošanai. Arī samaksa par veikto darbu bija pilnīgi adekvāta un pieņemama.

Pēcoperācijas rēta – knapi saskatāma

Pirmajā vakarā Kerija par savu vietu izvēlējās gultu. Nebija īpaši priecīga par "trubu" ap kaklu, kas klīnikā tika uzlikta, lai suns nevar tikt klāt šuvēm, bet laimīga, ka ir mājās un var narkozi "izgulēt" savā gultā.

Jau nākamajā dienā, neskatoties uz neseno operāciju un pāris izrautajiem zobiem, Kerija jau bija klāt pie brokastu galda un, luncinot asti, pieprasīja ko gardu.

Nākamās dienās, atbilstoši Zemgales veterinārajā centrā norādītajam, pēcoperācijas rētu cītīgi tīrījām. Pēc noteiktā laika devāmies atkal uz klīniku, lai izņemtu šuves.

Kad tās tika izņemtas – mums bija liels pārsteigums, ka rēta ir tikpat kā neredzama, tātad operācija bija veikta tiešām augstā profesionālā līmenī! Šobrīd, pāris mēnešus pēc operācijas, domāju, reti kurš varētu pateikt, ka mūsu Kerijai kādreiz ir griezts vēderiņš un veikta operācija. Savukārt Kerija ik dienas prasa savus kārumiņus – arī zobiņi vairs nesāp, jo lietojam arī ārsta ieteiktos līdzekļus zobu kopšanai.

Te nu jāatzīst, ka ar suni vai jebkuru mājdzīvnieku ir daudz sarezģītāk kā ar cilvēku. Dzīvnieks nemāk pastāstīt un izskaidrot ne saimniekiem, ne ārstam, kas viņam sāp vai kaiš. Arī mēs, viņu saimnieki, ne vienmēr pievēršam tiešām pilnvērtīgu uzmanību dzīvnieku veselības stāvoklim vai izmaiņām tajā, kas, iespējams, ir arī pamats smagākai slimībai.

Tādēļ vedot pie ārsta, ir jāizstāsta vissmalkākās nianses, kas dzīvniekam noticis – jo kurš gan cits, ja ne mēs saimnieki, vislabāk pazīstam savu mazāko draugu."

Portālam "MansDraugs.lv" savu pieredzes stāstu uzticēja arī dzīvnieku aizsardzības biedrības "Tutti palīdzība dzīvniekiem" vadītāja Ingvilda Aumeistere. Pēc viņas vārdiem, "Zemgales Veterinārajā centrā" teju pie dieviem aizlaists biedrības aprūpē nonācis ielas runčuks, kuram dots vārds Tiamo. Kaķim joprojām nepieciešama īpaša aprūpe, tādēļ Ingvilda ķepaini paturējusi pie sevis, neplānoti kļūstot par piektā kaķa saimnieci. Tālāk viņas stāsts.

"2014. gada 27. decembrī Jelgavas patversmē ieraudzīju runcīti. Kaķītis izskatījās ļoti nelaimīgs, ārkārtīgi skumīgs, visu četru ķepiņu nadziņiem ieķērās plecā un lūdzās, lai to nelaiž atpakaļ krātiņā.

Tobrīd galvā iestājās juceklis, nebija ne mazāko iespēju "uz sitiena" runcīti paņemt, taču arī atstāt vairs nespēju. Todien devos prom bez runčuka, bet nosolījos sev tuvāko dienu laikā runcīti no patversmes izņemt.

Iepazīšanās brīdī runcītis šķita nedaudz dehidrēts (stresa ietekmē) un tam bija nelielas iesnas. Runcis šķaudīja. 29. decembrī Biedrības "Minku SOS" vadītāja Monika man piedāvāja runcīti ievietot "Zemgales Veterinārajā centrā" daktera Tamberga uzraudzībā – lielisks speciālists, laba aparatūra, izdarīs visu, kas vajadzīgs, un drīz varēšu slimnieciņu paņemt sveiku un veselu. Piekritu.

Klīnikā runcim tika paņemts asins paraugs analīzei – konstatēja vairākas novirzes, tostarp pazeminātu hemoglobīnu, paaugstinātus aknu un aizkuņģa dziedzera radītājus. Par asins analīzi – tika veiktas divas – bija jāmaksā 56 eiro.

31. decembrī apciemojām runcīti klīnikā. Izskatījās, ka kaķītis ir daudz sliktākā stāvoklī, bija izdilis, vārgs, atkal pieķērās manam plecam un murrājot lūdzās doties prom. Ārsts apgalvoja, ka kaķis jūtas labi un ļoti labi ēd. 1. janvārī runcim tika pārlietas asinis – vēl 59 eiro.

4. janvārī kopā ar draudzeni devāmies uz Jelgavu pēc kaķa, kā iepriekš norunāts. Pa ceļam zvanīju ārstam, kurš gan sāka iebilst pret to, ka grasos vest runci pie sevis, jo viņš vēl neesot tik stabils, kā viņam gribētos. Tā kā man no nākamās dienas bija jāatgriežas darbā, un izbraukāt no Carnikavas uz Jelgavu vairs nebūs iespējams, "uz manu atbildību" saņēmu atļauju kaķi paņemt.

Tas, ko ieraudzījām klīnikā, šokēja mūs abas. Kaķis nekustīgi gulēja un šausmīgi gārdza. Acāboli bija iekrituši dziļi dobumos, skatiens tālumā vērsts, nereaģēja uz mums. Deguns aizlipis, briesmīga tūska – kaķis burtiski smaka! No tā jau nelielā runcīša bija palikusi kauliņu un sausas spalvas čupiņa. Runcītis viss smakoja pēc koncentrēta urīna, kas nozīmē, ka visu laiku bija kārtojies zem sevis. Runča svars – 1,8 kilogrami.

Tobrīd pēc iespējas ātrāk vēlējos tikt prom ar visu kaķi. Medikamentu sagatavošana līdzi aizņēma vairāk nekā stundu – pacietīgi, sakostiem zobiem gaidījām. Uz jautājumiem, kādēļ nozīmēti konkrētie medikamenti, daktera Tamberga kolēģe atbildēt nevarēja, aizbildinoties, ka visi jautājumi uzdodami ārstējošajam ārstam. Man tomēr ir neliela sajēga par dzīvnieku ārstēšanu un konkrētiem gadījumiem piemērotiem medikamentiem, un šajā reizē man nebija skaidra zāļu izvēle, piemēram, vai steroīdie pretiekaisuma līdzekļi kombinēti ar nesteroīdajiem ir apzināts kaitējums dzīvnieka veselībai un dzīvībai, vai tomēr pilnīga nekompetence?

Diagnoze – pankreatīts jeb aizkuņģa dziedzera iekaisums. Cik man zināms, Latvijā šādu diagnozi nav iespējams precīzi diagnosticēt. Diez vai dakteris Tambergs apzināti no visas valsts veterinārārstiem slēpj faktu, ka viņam vienīgajam ir šādas iespējas.

Jau nākamā dienā sākām mūsu maratonu pa dakteriem, un tas intensīvā režīmā ilga divus mēnešus, taču nav beidzies joprojām. Mēs bijām pie vairākiem mūsu "top-dakteriem", veicām neskaitāmas analīzes un izmeklējumus.

Noņēmām visas daktera Tamberga nozīmētās zāles, un sākām ārstēšanu, kura uz to brīdi jau varēja nedot nekādus rezultātus, jo no agresīvas, nezin kā ārstēšanas pārmesties uz maigu un saudzīgu atveseļošanu nav vienkārši.

Apkopojot visu speciālistu un personīgos viedokļus un vērojumus, secinājām, ka kaķis ir pārzāļots. Un pavisam noteikti šīs sešas dienas klīnikā nav ne ēdis, ne barots piespiedu kārtā. Līdz februāra beigām ik dienas devos uz darbu ar kaķi somā, un ik vakaru – ar visu kaķi mājās vienalga vai lietus, vai putenis, vai vētra. Lai kur dotos, kaķis bija ņemams līdzi, jo ik dienas tam bija jādod dažādas homeopātiskas un dabiskas zālītes, katru dienu bija 5–6 reizes ar varu jābaro no šļircītes, vairākas reizes dienā tam bija jāmaina autiņus un jāmazgā dibens, jo Tiamo kārtojās zem sevis. Runci bija jāgroza, jākustina, lai neiestātos muskuļu atrofija, lai gan no muskuļiem nekas nebija palicis pāri.

Tiamo bija tik ļoti ārstēts, ka tā imunitāte tika nokauta pilnībā, un kaķim attīstījās autoimūnā saslimšana, kad organisma šūnas nostājas dažādās frontēs un cenšas viena otru iznīcināt. Tiamo gadījumā šī cīņa sākās mutes dobumā, kas vēl vairāk pasliktināja kopējo stāvokli, jo iekaisums un sāpes liedza runčukam pat iedomāties par pieskaršanos ēdienam.

Divu mēnešu piespiedu barošana Tiamo radīja sāpes un diskomfortu. Februāra beigās runcis jau šķita aizmirsis ēšanu kā tādu, taču vairs nepretojās piespiedu barošanai un atsevišķās ēdienreizēs konservus jau pamainīju uz biezākas konsistences, piejaucot tiem pa 3–4 graudiem sausās pārtikas, un šļirci nomainot uz espresso karotīti. 1. martā Tiamo mani sveica ar pavasari, patstāvīgi izēdot barības trauciņu! No 4. janvāra līdz 21. februārim kaķis tika barots tikai ar ārstnieciskiem konserviem, kas izmaksāja 4–6 eiro dienā.

Šajā periodā Tiamo vairākkārt tika veikta asinsanalīze, bijām uz konsultāciju pie vairākiem dakteriem, tika veikta ultrasonogrāfija visiem vēdera orgāniem, divas mutes operācijas, izieti dažādi dabisko medikamentu un homeopātijas kursi. Kopumā iztērēti vairāk nekā 700 eiro, neskaitāmas stundas laika, zaudēti vairāki simti nervu un iegūti daži sirmi mati.

Tam visam ir rezultāts – kaķis ir dzīvs, ar labu apetīti, svars pieaudzis līdz trīs kilogramiem. Tomēr viss vēl nav galā. Kaut kad jāsaņemas vēl vienai operācijai, lai savestu kārtībā muti, un kaķis atkoptos pilnībā, jo šobrīd par skaistu runci runāt diemžēl vēl nevaram. Taču zinu, ka mēs to paveiksim. Un vēl zinu, ka nekad, nekādos apstākļos neviens mans audžukaķis vairs nenonāks šī daktera nagos. Viņš manu Tiamo – nu jau manu – sešās dienās no kaķa par mironi pārverta, acīs skatoties meloja, kaut vai par to, ka kaķis labi ēd.

Tiamo tika pieņemts kā audžukaķis ar domu pēc atlabšanas tam atrast labus, mīļus saimniekus. Diemžēl pēc visa pārciestā dzīvniekam citus saimniekus meklēt vairs nevar, jo nav zināms, cik noturīga un dārga turpmāk būs viņa veselība, nav zināms, kā runcis atkal reaģētu uz jaunām pārmaiņām, un riskēt ar viņa veselību un svešu cilvēku laiku, izturību un līdzekļiem nevaru. Tā nu neplānoti ieguvu sev piekto kaķi."

Lūdzu izteikt viedokli arī vairākiem veterinārārstiem no citām iestādēm, taču visi kā viens atbildēja – kolēģa darbu publiski vērtēt nav ētiski un, tā kā nav pieejams ārstēšanas izraksts, nemaz nav iespējams izteikt profesionālu viedokli.

"Rakstu esmu lasījis un pēc tā, ko dakteris stāstījis par ārstēšanu, radās iespaids, ka viņš ir rīkojies ļoti pareizi un profesionāli. Tajā pašā laikā nav pieejama precīza informācija par visām izmantotajām ārstēšanas metodēm un medikamentiem, tādēļ 100% apgalvot, ka dakteris nav pieļāvis nevienu kļūdu, protams, nevar. No visa, kas minēts portālā "MansDraugs.lv" publicētajā rakstā, man daktera rīcībā nepatika tikai viena lieta – varēja tomēr pabrīdināt kaķenes saimnieci, ka dodas atvaļinājumā. Tāda pienākuma varbūt nav, bet tas ir tikai cilvēciski. Vismaz es tā daru," teica veterinārārsts, kurš vēlējās palikt anonīms.

"Bet par radušos situāciju gribu teikt – pilnīgi katrā klīnikā, arī manā, ik pa laikam uzrodas neapmierinātie, kam kaut kas nav paticis. Visiem labs nebūsi nekad – tā nu tas vienkārši ir. Ja jūs zinātu, cik daudz pacientu "lec" no galda nost, kad gatavojos ievietot katetru! Saimnieki vienkārši to redz citādi – kā pārestību dzīvniekam. Tikmēr ārsta acīs tā ir iespēja nodrošināt maksimāli efektīvu ārstēšanu. Lai konkrēto gadījumu vērtē Pārtikas un veterinārais dienests, taču vienu gan zinu droši – neviens ārsts nevēlas kaitēt dzīvniekam. Darām visu, kas mūsu spēkos, lai katru pacientu glābtu."

"Mums viss ir labi – Ketiņa kļuvusi moža, un viņai interesē viss, kas notiek apkārt! Un apetīte – ārprāts! Gatava apēst visu, kas kustas un kas nekustas," pastāstīja kaķenītes saimniece Kristīne Sūna.

Pavisam nesen no saimnieces šķīvja Keta pat izzagusi kabača ripiņu un gardu muti notiesājusi. "Jā, jā, kabaci! Mana Keta un kabacis – tās bija divas nesavienojamas lietas pirms visiem šiem pārdzīvojumiem. Tā jau laikam ir visam dzīvajam. Ja ir nācies būt badā, pēc tam esi gatavs ēst visu un cik daudz vien lien," sacīja Kristīne, kura uzskata, ka Keta laikā, kad uzturējusies "Zemgales Veterinārajā centrā", nav pienācīgi barota.

Kaķenītes veselības problēmas sākušas atkāpties. "Brūce uz kājiņas ir tīra un nu jau divreiz mazāka. Puncītis arī tīrs, labi sadzijis," priecīgi pavēstīja saimniece.

Jāatgādina, ka Kristīne, būdama neapmierināta ar ārstēšanas rezultātiem, izņēma kaķeni no "Zemgales Veterinārā centra", bet pēc tam, regulāri konsultējoties ar citu veterinārārstu, turpināja mīluli ārstēt mājas apstākļos.