Lielais Gunārs. Latviešu brīvības cīnītājam Astram 90

“Es ziedotu vēl piecpadsmit savas dzīves gadus, savu brīvību, pat dzīvību, ja man būtu iespēja Latvijas televīzijā 15–20 minūtes uzrunāt latviešu tautu.” Tā neilgi pirms savas otrās apcietināšanas 1980. gadu sākumā teica nelokāmais latviešu brīvības cīnītājs Gunārs Astra. Viņa vārdi daļēji piepildījās. Astra tika apcietināts, drīz vien pēc atbrīvošanas no soda nometnes neskaidros apstākļos mira, bet viņa tiesā nolasītais “pēdējais vārds” ir drosmīgākā, atklātākā un izteiksmes ziņā spēcīgākā publiskā uzstāšanās padomju okupācijas laikā, kas ieguva ļoti plašu publicitāti. 22. oktobrī Gunāram Astram paliktu 90 gadi.

Latvietis Gunārs Astra ir dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā Lariona un Elzas Astru ģimenē kā otrais bērns. 1940. gadā Astra sāka mācīties Rīgas pilsētas 48. pamatskolā, kuru pabeidza 1947. gadā. Tajā pašā gadā viņš uzsāka mācības Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, kā arī sāka strādāt rūpnīcā VEF, liecina Latvijas Nacionālā arhīva sagatavotie materiāli. Pēc tehnikuma pabeigšanas 1952. gadā viņš VEF rūpnīcā ieņēma jau inženiera tehnologa amatu. Darbu rūpnīcā uz laiku (no 1954. gada līdz 1956. gadam) pārtrauca iesaukums Padomju armijā. Pēc armijas Astra atgriezās darbā VEF, kur 1956. gadā tika iecelts par radio ražošanas ceha meistaru, bet 1957. gadā Astru paaugstināja par šī ceha nodaļas vadītāju un ceha priekšnieka vietnieku. Tā kā Gunārs Astra bija ar “pareizo sociālo izcelšanos”, viņu rūpnīcā centās izvirzīt, bet, sastopoties ar padomju birokrātismu un krievisko lielmanību, Astra pret visu to nostājās apzināti un stingri.

1958. gadā Astra iestājās Rīgas pedagoģiskajā institūtā un rudenī no darba VEF aizgāja. 1959. gadā viņš vairākus mēnešus strādāja Popova Rīgas radio rūpnīcā par inženieri konstruktoru, bet tā paša gada novembrī sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Skaņu un gaismas uzskates laboratorijā, kur darbojās līdz pat arestam 1961. gada februārī.