Foto: Arhīva foto

Pērn Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ēriks Jēkabsons publicēja pētījumu “Latvijas Neatkarības karš 1918.–1920. gadā: savējo karavīru noziegumi”. Pētījumā ir aprakstītas pretrunīgas tēmas, par kurām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā nebija pieņemts skaļi runāt. Līdz šim tas ir publicēts tikai zinātniskajā presē un plašāku skanējumu nav ieguvis. Portāls “Delfi” sarunā ar Ēriku Jēkabsonu skaidro, cik tālu latviešu vēsturnieki ir tikuši Neatkarības kara pētniecībā, kādus ievērojamus notikumus šī kara kontekstā mēs teju nezinām un kā vērtēt “savējo noziegumus” Brīvības cīņu laikā.

Sāksim ar terminiem. Es iepriekš esmu no vēsturniekiem saņēmis draudzīgus aizrādījumus publikācijās nelietot terminu "Brīvības cīņas", bet gan rakstīt "Neatkarības karš". Kā tad patiesībā ir pareizi?

Teikt "Brīvības cīņas" nav nepareizi. Es gan izmantoju terminu "Neatkarības karš". Kāpēc? Termins "Brīvības cīņas" ir jau kā tradīcija iegājis mūsu vēsturiskajā naratīvā un sarunvalodā. Starpkaru periodā termins "Neatkarības karš" netika izmantots, bet tad tika radīti apzīmējumi "Brīvības cīņas", "Atbrīvošanās cīņas" un tamlīdzīgi. Bet "Brīvības cīņas" nozīmē, ka visas iesaistītās puses, to bija ļoti daudz, cīnījās par kaut kādu brīvību. Proletārieši Stučkas režīmā cīnījās par strādnieku brīvību, vācieši, neapšaubāmi, cīnījās par savu brīvību jaunajā valstī, kas taptu, igauņi, poļi un lietuvieši šeit cīnījās par savu brīvību, un Bermonts arī cīnījās par kaut kādu Krievijas brīvību. Tāpēc "Neatkarības karš" ir precīzāk un zinātniskāk, jo tās ir Latvijas cīņas par neatkarību. Turklāt šis termins ir arī vairāk saprotams ārzemniekiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!