'Vintrēn, ko tu aušojies!' Atmiņas par Vladi Goldbergu

6. novembrī es biju Vlada Goldberga bērēs. Gribu iesākt tieši šādi. Kāpēc? Tāpēc, ka man šķiet, ka tieši šajā dienā Vladis bija izlēmis mani saraudināt no paša rīta. Viņš zināja, ka man piemīt topogrāfiskais aklums jeb nespēja orientēties svešās vietās un telpā. Kā Vladis būtu smējies, ja es stāstītu par to, kā braucot atvadīties no viņa, izkāpu ārā nepareizā pieturā, kā nomaldījos, kā nokavēju bēres un kā ierados tajās jau noraudājusies. Viņš smietos arī par to, ka ierados bērēs kā dzimšanas dienā – ar trīs, nevis divām krizantēmām. Iespējams, viņš smietos arī par manu sanīkušo seju. Man, protams, būtu gribējies, lai viņš pieceltos un, it kā nekas nebūtu noticis, teiktu: "Vintrēn, ko tu aušojies!" Un tad mēs smietos abi. Bet nu tā tas nenotika.

Šajās dienās tik daudz cilvēku stāsta par Vladi un biežāk citētie vārdi ir: "Vladis bija īpašs." Negribas atkārtot šo frāzi, taču arī es nevaru citādāk pateikt. Jā, arī man Vladis bija īpašs.

Mūsu pirmā tikšanās notika, šķiet, 1992. gadā, kad strādāju laikrakstā "Atmoda Atpūtai". Biju izlēmusi uztaisīt interviju ar Vladi, parunāties ar viņu par kino un radošām izpausmēm. Saruna bija forša, Vladis paralēli pīpēja, bet es iemalkoju "Melno balzamu" – Vlada mīļāko dzērienu tolaik