Tradicionālajā minestrones variantā tīru buljonu kā tādu parasti neizmanto, bet citās versijās – arī gaļu ne, toties bagātīgi liek lietā olīveļļu. Vēl viena ļoti svarīga lieta ir rīsi vai makaroni, vai grauzdētas baltmaizes šķēlītes – tās arī ir obligātās piedevas šai zupai. Kuru no tām izmantot, tas atkarīgs no attiecīgā novada.
Patiesību sakot, Itālijā būs grūti atrast tādu pilsētu vai pat ciemu, kurā nebūtu savas īpašās minestrones receptes. Katrā ziņā vietējie – lai kur tie arī dzīvotu – savējo minestroni uzskata par vislabāko un ar to vareni lepojas. Ja iepazīstas ar kādām divdesmit vai trīsdesmit šīs zupas receptēm, tad gribot negribot rodas viennozīmīgs secinājums – minestrone ir ideāls risinājums ļoti lietderīgai, turklāt garšīgai izmantošanai. Kas nu kuram tajā brīdī ir pie rokas, tam atrodas vieta arī zupas katlā. Paši elementārākie pamatprincipi jau, protams, tiek ievēroti, citādi tā būs nevis minestrone, bet vienkārši minestra, taču tikpat liela vieta ir atvēlēta arī fantāzijas lidojumiem.
Piemēram, Dženovas apkaimē minestroni mēdz vārīt bez šķiņķa, toties neskopojas ar baklažāniem, sēnēm un pesto, Toskānā lielāku uzsvaru liek uz makaroniem, bet vēl tālāk uz dienvidiem zupā vāra arī cūkas galvu, rāceņus, parastos kāpostus un lēcas.