Viņš atklāj, ka pēdējā laikā daudz domā par to, vai ir īstais laiks 2016. gada jūlijā Varšavā gaidāmajā NATO samitā aicināt Gruziju un Ukrainu pievienoties aliansei. "Šī jautājuma nozīmi pastiprina Krievijas darbība Sīrijā, kur tā cenšas pierādīt sevi kā globālu spēku, kurš ir jāciena un ar kuru ir jākonsultējas par visu uz planētas notiekošo, cenšoties no cilvēku atmiņām izdzēst Krimas aneksiju un pastāvīgo klātbūtni Donbasā," uzskata Triantaphulus.
Viņaprāt, Bosnijas un Kosovas laiks, kad Rietumi diktēja miera noteikumus Balkānos 1990. gados, ir ticis aizvietots ar nervozu neziņu par to, kā tikt galā ar vēl agresīvāku, kareivīgāku un nestabilāku Krieviju.
"[Krievija] zobus pirmo reizi parādīja piecu dienu ilgā kara laikā ar Gruziju, un kopš Krimas aneksijas uzstāj, ka savā rīcībā ievēro starptautiskās tiesības. Prezidenta Putina runa 2014. gada 18. martā, kurā viņš Krimas aneksiju attaisnoja, sakot, ka tā Krievija nav pārkāpusi starptautiskās tiesības, ir paraugstunda tam, kā pieņemt un pielāgot normas, kuras viņam un viņa valdībai ir svešas," raksta politologs.
Triantaphulus vērš uzmanību, ka Krievija joprojām cenšas izveidot Eirāzijas Savienību, kas balstās uz "eirāzisma" ideoloģiju, kuru Deivids Leins aprakstot kā cariskās Krievijas un Padomju Savienības laika "vēsturiski izveidotas idejas, uzskatus un vērtības" un kas iekļauj "krievvalodīgo kopīgo vēstures pieredzi, pareizticīgo baznīcas konservatīvās mācības, kolektīvu valsts lomu, kuru vada spēcīgs līderis, un institūciju atbildību "kalpot tautai"". Viņš vērtē, ka faktiski tā ir Krievijas atbilde uz Rietumu pārstāvēto neoliberālismu un globalizāciju.
"Lai "eirāzisms" iegūtu dzīvību, nepieciešams izmantot spēku kaimiņu un starptautiskās sabiedrības savaldīšanai," norāda politologs. To viņaprāt apliecinot arī agrākā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva 2011. gada izteiktais atzinums, ka "NATO jau būtu uzaicinājusi agrākās padomju republikas pievienoties tai, ja vien Krievija 2008. gadā nebūtu iebrukusi Gruzijā, lai aizstāvētu dumpinieku reģionu".
Pētnieks arī aicina ņemt vērā atbalstu pievienoties NATO šajās valstīs, kas ir ļoti liels. "Attieksmes maiņa Ukrainā ir pārsteidzoša – 2009. gadā dalību NATO atbalstīja vien 21% ukraiņu un pret to bija 60%, bet "Demokrātisko iniciatīvu nodibinājuma" veiktā aptaujā 2015. gada jūlijā atklājās, ka referenduma gadījumā 64% atbalstītu iestāšanos NATO. Savukārt Gruzijā atbalsts NATO ir vēl lielāks – "Gruzijas Starptautiskā republikāņu institūta" veiktā aptaujā 2015. gada februārī pievienošanos NATO atbalstīja 78%," viņš raksta portālā "Defence Matters".
Vienlaikus dažādu iemeslu dēļ Krievijas globālā pozīcija ir uzlabojusies, uzskata politologs. Tai palīdzot panākt vienošanos starp Irānu un Rietumvalstīm, kā arī iesaistoties Minskas sarunās Ukrainas jautājumā, tā ir spējusi mainīt savu atstumtās valsts statusu, piespiežot pārējo starptautisko sabiedrību aktīvāk iesaistīties Sīrijas jautājumā, norādot, ka "Daesh" var uzveikt vienīgi tad, ja valstī paliks Asada režīms, viņš norāda.
"Arī Parīzes terorakti izraisījuši "ģeopolitisku pārēju" Rietumos, padarot Krieviju par sabiedroto cīņā pret starptautisko terorismu," raksta Triantaphulus. Viņaprāt, tas nozīmē, ka Ukraina un Gruzija Varšavas samitā, dominējot kolektīvās aizsardzības jautājumiem, nevis alianses paplašināšanai, "var tikt upurētas".
Tādā gadījumā tas būtu signāls "frontes līnijas valstij Gruzijai, kas ir samaksājusi par savām uz Rietumiem vērstajām izvēlēm, izpildījusi visus Dalībvalstu rīcības un Individuālās partnerības rīcības plāna nosacījumus", ka nākotni nosaka tās neveiksmīgais ģeogrāfiskais novietojums, un tā nekad nespēs pilnībā atrauties no Krievijas, pauž politologs. Tas pats attiecas arī uz Ukrainu.
Viņš pauž bažas, ka Rietumu taktiskā izvēle censties nomierināt Krieviju ir guvusi virsroku pār stratēģisko izvēli paplašināties un izveidot vairogu pret Putina režīmu, lai gan tam "vājajā valstī ir pavisam reāla iespēja sabrukt".
"Vai ir vērts atstāt Ukrainu un Gruziju likteņa varā? (..) Kāpēc rezultātā jācieš alianses paplašināšanas stratēģijai? Patiesībā šis ir īstais laiks paplašināties, jo Rietumu interesēs ir palielināt savu normatīvo liberāldemokrātisko telpu," norāda politikas eksperts. Viņš arī uzsver, ka Gruzijas un Ukrainas suverenitāte jau ir cietusi, un Krievija tā vairs nevar turpināt, ja vien tā nevēlas riskēt ar nacionālo pašnāvību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
