Kā rast veselīgu līdzsvaru darbā, lai neizdegtu
Soļi ceļā uz labbūtību
Foto: "Shutterstock"
Lai arī pats termins "labbūtība" ir salīdzinoši jauns, taču tā nozīme un jēga ir dzīves pamatu pamats, lai to varētu dzīvot pilnasinīgi, jēgpilni un produktīvi. Tiesa, ir viegli par to aizmirst, kad darbs dzen darbu un nav laika nedz kārtīgi papusdienot, nedz izstaigāties vakarā svaigā gaisā, jo telefons burtiski džinkst no ienākošajiem e-pastiem. Kāpēc ir tik svarīgi piekopt profesionālo higiēnu un kā efektīvi rūpēties par savu labbūtību – par to šajā rakstā.
Citi stāsti no šīs sērijas
Labbūtība = jēga + veselīgs egoisms
Foto: publicitātes
"Labbūtības pamatā ir cilvēka apmierinātība ar savu profesionālo dzīvi – problēmas nesagādā nedz darba pienākumi, nedz darba vide, kā arī apmierina atalgojums. Labbūtībai ir ļoti liela nozīme, jo cilvēks, kurš jūtas labi, attiecīgi arī strādā labāk," skaidro Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore un vadošā pētniece Zanda Rubene.
Labbūtības obligāts priekšnosacījums ir profesionālā higiēna, proti, privātās un darba dzīves līdzsvars. "Pandēmijas iespaidā darba laikam ir pazudušas robežas un tam ir raksturīgs vienlaicīgums. Proti, dažādi uzdevumi un pienākumi vienlaikus klājas cits citam pāri. Cilvēks, kuram nav vakara un brīvdienu vai atvaļinājumu, ir slikts darbinieks, jo viņš vistiešākā veidā ir pakļauts izdegšanas riskam. Man ir pazīstami darba devēji, kuri saka, ka viņiem nav vajadzīgi tādi darbinieki, kuri neatpūšas. Un es zinu piemērus starptautiskos uzņēmumos, kad darbiniekam, ja viņš jūt, ka tuvojas mentāla krīze vai izdegšana, ir iespēja saņemt vienu psihoterapeita konsultāciju bez maksas, lai saprastu, ko tālāk darīt. Visa pamatā ir mentālā labsajūta," skaidro pētniece.
"Mēs gribam būt laimīgi un dzīvot labbūtībā, bet filozofs Vilhelms Šmits piedāvā laimi aizstāt ar jēdzienu "jēga". Un pirmā pati vienkāršākā jēga ir fiziski tveramā jēga. Proti, tas, ko mēs varam piedzīvot ar visām piecām maņām un kustībām, jo ekrāns mums pilnvērtīgi neļauj piedzīvot. Savā ziņā tā ir tukša pieredze. Labbūtības veicināšanā ļoti svarīgs ir veselīgs egoisms – skaidri novilkt robežas un rūpēties par savu labsajūtu. Baudīt gardu un skaistu ēdienu, staigāt, vērot skaistus dabas skatus, priecāties par fizisko pasauli. Tā arī ir profesionālā higiēna," rezumē Rubene.
Labbūtības obligāts priekšnosacījums ir profesionālā higiēna, proti, privātās un darba dzīves līdzsvars. "Pandēmijas iespaidā darba laikam ir pazudušas robežas un tam ir raksturīgs vienlaicīgums. Proti, dažādi uzdevumi un pienākumi vienlaikus klājas cits citam pāri. Cilvēks, kuram nav vakara un brīvdienu vai atvaļinājumu, ir slikts darbinieks, jo viņš vistiešākā veidā ir pakļauts izdegšanas riskam. Man ir pazīstami darba devēji, kuri saka, ka viņiem nav vajadzīgi tādi darbinieki, kuri neatpūšas. Un es zinu piemērus starptautiskos uzņēmumos, kad darbiniekam, ja viņš jūt, ka tuvojas mentāla krīze vai izdegšana, ir iespēja saņemt vienu psihoterapeita konsultāciju bez maksas, lai saprastu, ko tālāk darīt. Visa pamatā ir mentālā labsajūta," skaidro pētniece.
"Mēs gribam būt laimīgi un dzīvot labbūtībā, bet filozofs Vilhelms Šmits piedāvā laimi aizstāt ar jēdzienu "jēga". Un pirmā pati vienkāršākā jēga ir fiziski tveramā jēga. Proti, tas, ko mēs varam piedzīvot ar visām piecām maņām un kustībām, jo ekrāns mums pilnvērtīgi neļauj piedzīvot. Savā ziņā tā ir tukša pieredze. Labbūtības veicināšanā ļoti svarīgs ir veselīgs egoisms – skaidri novilkt robežas un rūpēties par savu labsajūtu. Baudīt gardu un skaistu ēdienu, staigāt, vērot skaistus dabas skatus, priecāties par fizisko pasauli. Tā arī ir profesionālā higiēna," rezumē Rubene.
Izdegšana – 21. gadsimta 'arodslimība'
Foto: publicitātes
Kā atklāj vadības trenere, koučs un psihoterapeite Katrīna Ošleja – katrs otrais klients ir vai nu uz izdegšanas robežas, vai arī ir jau izdedzis, un tā ir tendence, ko viņa novērojusi piecu gadu retrospektīvā: "Tagad par to vairāk sāk runāt, tāpēc situācija nedaudz uzlabojas, taču agrāk atklāti par to nerunāja un izdegušie cilvēki tika uzskatīti par neveiksminiekiem, kuri vienkārši neprot ar sevi tikt galā. Nu par to sāk runāt un domāt, ko ar to iesākt."
Biežākie izdegšanas iemesli
- Zaudēta jēga un ir vēlme pēc kardinālām pārmaiņām. Darbs šķiet veltīgs un tukša laika šķiešana. Darbinieks sev dienu no dienas uzdod jautājumus "Ko es te daru?" un "Kāda tam ir jēga?".
- Garlaicība, nav izaicinājumu. Darbs šķiet bezjēdzīgs, jo atkārtoti tas tiek nonivelēts no vadības puses, līdz ar to darbinieks sāk emocionāli distancēties, kļūst vienaldzīgs un apātisks.
- Atbalsta trūkums. Vadītājs nepalīdz ikdienas situāciju risināšanā un nenodrošina ar papildspēkiem, ja darbinieks sūdzas par pārlieku slodzi, paužot¸ ka nav variantu – ir jāstrādā. Līdz ar to darbinieki izjūt bezspēcību un neredz iespēju ko mainīt, jo nav sadzirdēti.
- Perfekcionisms. Nereti uzņēmuma kultūra ir balstīta izcilībā un perfekcionismā – jābūt nemitīgai izaugsmei un attīstībai, nekādas atelpas, pārmaiņas ir veiksmes pamats, labi padarīts darbs netiek svinēts vai atalgots. Biznesam perfekcionisms ir labvēlīga augsne, taču psihei tas ir ļoti neveselīgi.
- Toksiskas attiecības darbā. Turklāt ne tikai no vadības puses, bet arī starp kolēģiem – pazemojumi, publiska kritika, pozitīvas atgriezeniskās saites trūkums, neprognozējami vadītāja garastāvokļi, nemitīga plānu maiņa, robežu pārkāpšana, kā arī cilvēcisku, siltu attiecību trūkums kolektīvā.
- Vēlme sevi pierādīt. Jo sevišķi aktuāli jauniem cilvēkiem, kuri tikko sākuši profesionālo dzīvi – strādā vakaros un brīvdienās, lai visu izdarītu perfekti, bet vecākas paaudzes cilvēki bažījas par darba zaudēšanu, jo pietrūkst tādu iemaņu un jaudas, kādas ir jaunajiem darbiniekiem.
- Viltvārža sindroms ("imposter syndrome"). Psiholoģiska sajūta, ka viss sasniegtais ir nejaušība un laimīgu apstākļu sakritība, kam nav saistības ar paša nopelniem, zināšanām, prasmēm un talantiem.
- FOMO ("fear of missing out"). Bailes ko palaist garām, kas izpaužas kā informācijas plūsmas kontrole, jo obligāti jābūt lietas kursā par visām aktualitātēm, kas savukārt rada nemitīgu trauksmi.
- Pilnas slodzes darba apvienošana ar mazu bērnu audzināšanu vai slima tuvinieka kopšanu.
Pirmie soļi ceļā uz labbūtību
Kā skaidro Ošleja – pirmais un svarīgākais solis ceļā uz labbūtību ir sevis pazīšana, kas sākas ar sevis vērošanu. Novērot, apzināties un pamanīt šablonus, atkārtošanos. Kopainas gūšanai lietderīgi savus novērojumus pierakstīt, piemēram, kas liek ikdienā justies slikti un enerģiju izsmeļ, bet kas – sniedz prieku un resursus atgriež.
"Prasības no darba vai pašam pret sevi pretstatā iekšējiem un ārējiem resursiem. Viss ir atkarīgs, vai starp šiem diviem svaru kausiem ir līdzsvars, tāpēc apzinātība ir tik svarīga, jo ļauj apjaust, uz kuru pusi šie svaru kausi konkrētās situācijās nosveras. Ļoti liela daļa no cilvēkiem, kuri izdeg, dzīvo ar pārliecību, ka ar visu ir jātiek galā vienam pašam, ka palīdzības prasīšana nozīmē – esmu neveiksminieks un vājš."
Kas ir izdegšana?
Nākamais solis – emocionālu reakciju novērošana, piemēram, dusmas, aizkaitinājums, aizvainojums u.c. Emocijas ir pirmais signāls, ka nav apmierinātas kādas vajadzības, tāpēc godīgi jāatbild sev uz jautājumu, kādas vajadzības nav apmierinātas. Ja apjaustās vajadzības var apmierināts pats – lieliski! Ja ne – nekautrēties lūgt palīdzību tuvākajiem cilvēkiem vai speciālistam, piemēram, psihologam vai ģimenes ārstam.
Sevis novērošana
Tiesa, ar novērošanu un apjaušanu vien nebūs līdzēts – ir jāievieš pārmaiņas savā ikdienā un paradumos. Nav nepieciešams uzreiz mainīt dzīvi par 180 grādiem, bet gan soli pa solim veidot jaunus paradumus, piemēram, iet gulēt par stundu agrāk, neņemt līdzi telefonu guļamistabā, atpūsties no sociālajiem tīkliem utt.
Izmaiņu ieviešana
Izdegšanas riski dažādos dzīves posmos
Kā uzsver psihoterapeite – augsta izdegšanas riska grupa ir cilvēki, kuri pilna laika darbu apvieno ar studijām: "Svarīgi par mācību uzsākšanu uzreiz informēt savu vadītāju, lai kopīgi meklētu iespējas, kā tās apvienot ar darbu. Piemēram, pielāgot darba stundas, varbūt studiju darbus iespējams veikt par savu darba vietu – ieguvēji būtu abi. Kā esmu novērojusi, tad labiem darbiniekiem darba devēji ļoti nāk pretī."
Būtiska ir laika plānošana, lai neciestu nedz darba pienākumi, nedz tiktu kavētas lekcijas, kā arī būtu veltīts laiks rūpēm par savu labbūtību. "Esmu novērojusi, ka jauniem cilvēkiem pieklibo kalendāra aizpildīšana – viņi tajā atzīmē tikai tikšanās, bet neatzīmē, piemēram, gatavošanos, rezultātu apkopošanu, atskaišu veidošanu utt. Kā arī – ja privātā un darba dzīve tiek plānotas atsevišķos kalendāros, tad neredz, cik patiesībā ir noslogoti un nereālistiski plāno. Es iesaku visu plānot vienā kalendārā – tas pasargā no izdegšanas," uzsver Ošleja.
Ja tomēr šķiet, ka slodze ir par lielu un cieš labsajūta un veselība, tad noteikti nav jākaunas paņemt akadēmisko gadu – universitāte nekur nepazudīs, savukārt veselība vai attiecības gan var sabojāties. Mūsdienās cilvēki mācās visu mūžu, tāpēc nav par katru cenu jācenšas izdarīt visu un uzreiz – paņemt pauzes ir normāli. Kā arī – svarīgi ik pa brīdim sev pavaicāt, vai es studēju to, ko gribu, un vai man tas patiešām patīk?
Otra augsta izdegšanas riska grupa ir vecāki, kuri audzina mazus bērnus. Visbiežākā sūdzība – neatliek laika sev, tāpēc ir jāprasa palīdzība – partnerim, draugiem, radiniekiem. Kaut vai 10 minūtes dienā atlicināt nepastarpinātu uzmanību tikai un vienīgi sev – pameditēt, palasīt, pavingrot. "Tas ir absolūti normāli – palūgt, lai kāds stundu pastaigā ar bērnu ratiem un tikmēr, piemēram, nosnausties vai uztaisīt vēderpreses vingrinājumus. Lai nodrošinātu savu ķermeni ar tam tik nepieciešamajām kustībām, labs variants ir doties pastaigā ar ratiem ar mērķi noiet konkrētu soļu skaitu vai ielikt bērniņu ķengursomā uz aizbraukt izstaigāties pa mežu," iesaka Ošleja.
Nereti jaunie vecāki jūtas vainīgi, jo nevelta mazulim gana daudz laika, ir noguruši, vēlas pabūt vieni. Psihoterapeite uzsver – nav jābūt perfektam, bet gan jābūt gana labam un tikai tik, cik attiecīgajā brīdī ir spēkos. Mācīties teikt nē un novilkt skaidras robežas, turklāt nejusties par to vainīgiem!
Savukārt cilvēki pēc 50 gadiem lielākoties sākuši vairāk akceptēt sevi, tostarp savu ne-perfektumu, kā arī savas vajadzības, tāpēc vairs nav tik prasīgi nedz pret sevi, nedz apkārtējiem. Ego vajadzības ir apmierinātas un nevienam vairs nav nekas jāpierāda, līdz ar to var atļauties būt tāds, kāds tu esi.
Tiesa, daļa šajā vecumposmā var bažīties par savu atbilstību darba tirgus prasībām, jo iztrūkst kādu konkrētu prasmju, kādu piemīt jaunajai paaudzei, piemēram digitālā pratība. Taču – kā uzsver Ošleja – šādām bažām nevajadzētu ļauties, jo lielākoties cilvēkiem vecumā pēc 50 ir lieliskas komunikācijas prasmes – viņi ir sociāli drosmīgi, labāk prot risināt konflikta situācijas, kopumā ir nosvērtāki un līdzsvarotāki. Līdz ar to viņi ir ideāli piemēram, piemēram, klientu apkalpošanā.
Lai cik tas arī nešķistu paradoksāli, tomēr viens no galvenajiem iemesliem izdegšanai ir informācijas pieejamība. Līdz ar to svarīga kompetence labbūtības veicināšanā ir spēja atšķirt vērtīgu informāciju no nevērtīgas un turēties pretī impulsiem – lasīt visas ziņas, nemitīgi pārbaudīt sociālos tīklus, klausīties visus jaunos podkāstus, lekciju kursus utt.
Tikpat būtiski ik dienu mērķtiecīgi gādāt par resursu atjaunošanu – pa vidu visiem pienākumiem un atbildībām arī priecāties un baudīt, lai nezaudētu sajūtu, ka esi dzīvs. Hobiji, sports, draudzības – viss, kas iepriecina un atdod spēku, kā arī neaizmirst par pamatu pamatiem, proti, miegu, sabalansētu uzturu un fiziskajām aktivitātēm. Neignorēt problēmas un atcerēties, ka reizēm labāk ir izdarīt, lai miers, nevis par katru cenu būt perfektam it visā!
Būtiska ir laika plānošana, lai neciestu nedz darba pienākumi, nedz tiktu kavētas lekcijas, kā arī būtu veltīts laiks rūpēm par savu labbūtību. "Esmu novērojusi, ka jauniem cilvēkiem pieklibo kalendāra aizpildīšana – viņi tajā atzīmē tikai tikšanās, bet neatzīmē, piemēram, gatavošanos, rezultātu apkopošanu, atskaišu veidošanu utt. Kā arī – ja privātā un darba dzīve tiek plānotas atsevišķos kalendāros, tad neredz, cik patiesībā ir noslogoti un nereālistiski plāno. Es iesaku visu plānot vienā kalendārā – tas pasargā no izdegšanas," uzsver Ošleja.
Ja tomēr šķiet, ka slodze ir par lielu un cieš labsajūta un veselība, tad noteikti nav jākaunas paņemt akadēmisko gadu – universitāte nekur nepazudīs, savukārt veselība vai attiecības gan var sabojāties. Mūsdienās cilvēki mācās visu mūžu, tāpēc nav par katru cenu jācenšas izdarīt visu un uzreiz – paņemt pauzes ir normāli. Kā arī – svarīgi ik pa brīdim sev pavaicāt, vai es studēju to, ko gribu, un vai man tas patiešām patīk?
Otra augsta izdegšanas riska grupa ir vecāki, kuri audzina mazus bērnus. Visbiežākā sūdzība – neatliek laika sev, tāpēc ir jāprasa palīdzība – partnerim, draugiem, radiniekiem. Kaut vai 10 minūtes dienā atlicināt nepastarpinātu uzmanību tikai un vienīgi sev – pameditēt, palasīt, pavingrot. "Tas ir absolūti normāli – palūgt, lai kāds stundu pastaigā ar bērnu ratiem un tikmēr, piemēram, nosnausties vai uztaisīt vēderpreses vingrinājumus. Lai nodrošinātu savu ķermeni ar tam tik nepieciešamajām kustībām, labs variants ir doties pastaigā ar ratiem ar mērķi noiet konkrētu soļu skaitu vai ielikt bērniņu ķengursomā uz aizbraukt izstaigāties pa mežu," iesaka Ošleja.
Nereti jaunie vecāki jūtas vainīgi, jo nevelta mazulim gana daudz laika, ir noguruši, vēlas pabūt vieni. Psihoterapeite uzsver – nav jābūt perfektam, bet gan jābūt gana labam un tikai tik, cik attiecīgajā brīdī ir spēkos. Mācīties teikt nē un novilkt skaidras robežas, turklāt nejusties par to vainīgiem!
Savukārt cilvēki pēc 50 gadiem lielākoties sākuši vairāk akceptēt sevi, tostarp savu ne-perfektumu, kā arī savas vajadzības, tāpēc vairs nav tik prasīgi nedz pret sevi, nedz apkārtējiem. Ego vajadzības ir apmierinātas un nevienam vairs nav nekas jāpierāda, līdz ar to var atļauties būt tāds, kāds tu esi.
Tiesa, daļa šajā vecumposmā var bažīties par savu atbilstību darba tirgus prasībām, jo iztrūkst kādu konkrētu prasmju, kādu piemīt jaunajai paaudzei, piemēram digitālā pratība. Taču – kā uzsver Ošleja – šādām bažām nevajadzētu ļauties, jo lielākoties cilvēkiem vecumā pēc 50 ir lieliskas komunikācijas prasmes – viņi ir sociāli drosmīgi, labāk prot risināt konflikta situācijas, kopumā ir nosvērtāki un līdzsvarotāki. Līdz ar to viņi ir ideāli piemēram, piemēram, klientu apkalpošanā.
Lai cik tas arī nešķistu paradoksāli, tomēr viens no galvenajiem iemesliem izdegšanai ir informācijas pieejamība. Līdz ar to svarīga kompetence labbūtības veicināšanā ir spēja atšķirt vērtīgu informāciju no nevērtīgas un turēties pretī impulsiem – lasīt visas ziņas, nemitīgi pārbaudīt sociālos tīklus, klausīties visus jaunos podkāstus, lekciju kursus utt.
Tikpat būtiski ik dienu mērķtiecīgi gādāt par resursu atjaunošanu – pa vidu visiem pienākumiem un atbildībām arī priecāties un baudīt, lai nezaudētu sajūtu, ka esi dzīvs. Hobiji, sports, draudzības – viss, kas iepriecina un atdod spēku, kā arī neaizmirst par pamatu pamatiem, proti, miegu, sabalansētu uzturu un fiziskajām aktivitātēm. Neignorēt problēmas un atcerēties, ka reizēm labāk ir izdarīt, lai miers, nevis par katru cenu būt perfektam it visā!
Atrast veselīgu līdzsvaru starp digitālo un cilvēcisko
Foto: "Accenture"
"Accenture" komunikācijas, mediju un tehnoloģiju nozares vadītājs Baltijā, kā arī "FranklinCovey Latvia" treneris Ivo Ālmanis
Ikvienam cilvēkam ir jāatrod veselīgs līdzsvars starp uzdevumiem, kurus vēlas paveikt, ar lietām, kuras dod mieru un palīdz atpūsties, atjaunoties. Tas palīdz justies labi, kad darbs rada prieku, ir laiks ģimenei, draugiem un hobijiem, vienlaikus neaizmirstot par veselīgu miegu, uzturu utt. Līdzsvara zaudēšana sākas tad, ja viena joma sāk dominēt pār pārējām, noliekot pirmajā vietā, piemēram, darbu, pārējās jomas, tiek liktas novārtā. Cilvēkam ir svarīgi sevi iepazīt, lai, jūtot pirmos signālus un iekšēju diskomfortu, viņš spētu atgriezties pie režīma, kas nodrošina līdzsvaru.
IT nozarē, tāpat kā daudzās citās jomās, darbs pārsvarā ir sēdošs pie datora, tāpēc svarīgas ir fiziskās aktivitātes. Tām ir jābūt daļai no ikdienas, jo ilgstoši, strādājot šādu darbu, ja cilvēks neizkustās, viņam būs veselības problēmas – tas ir zinātniski pierādīts. Jaunībā cilvēks, iespējams, tik daudz to neizjūt, jo 20 gados ķermenis ir spēka pilns, vielmaiņa aktīva un organisms ātri atjaunojās, bet vēlāk, pārsniedzot 40 gadu slieksni, veselīga dzīvesveida jautājumiem ir jāpievēršas daudz nopietnāk. Diemžēl cilvēki nemācās no citu kļūdām, reizēm arī no savējām. Man ir bijusi pieredze izdegt fiziski un mentāli, kad neko vairs negribās. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, un man pietika ar šo reizi, lai otrreiz sevi tur "neaizvestu". Būtiski šādos brīžos ir apstāties, pārvērtēt prioritātes, ikdienas paradumus, savas izvēles, dienas ritmu utt. Cilvēkam ir jābūt godīgam pret sevi un jāatbild uz jautājumiem: kas man šajā dzīves posmā ir svarīgs, kuras dzīves jomas ir vissvarīgākās? Daļai cilvēku svarīga ir karjera, kādam citam ir būtiski atrast laiku hobijiem, piemēram, ceļošanai, citam – ģimenei, bērniem utt. Katram ir jānosaka savas prioritātes, kam jāpakārto ikdiena un kalendārs.
Mūsdienu straujajā dzīves ritmā, lai plāni un ieceres nepaliktu tikai uz papīra vai kalendārā, bez plānošanas un disciplīnas neiztikt. Aktivitātēm ir svarīgi ieplānot konkrētu laiku un vietu, vēl svarīgāk – pie iecerētā turēties. Cilvēki ir dažādi, kādam patīk aktivitātes veikt vienatnē, bet citam konkrētas lietas patīk darīt kopā, tad arī ir lielāka varbūtība, ka plānotais nepaliks kā labs nodoms. Tas jāīsteno dzīvē, piemēram, vienojoties ar draugu, kuros darba dienu rītos vai vakaros tiks apmeklēta sporta zāle. Viens no veidiem, kā iekļaut aktivitātes savā dzīvē, ir atbildēt sev uz jautājumu, kas man patīk un sniedz prieku. Ir vērtīgi atcerēties paradumus, kas tika darīti iepriekš un sniedza prieku, piemēram, 16–25 gadu vecumā.
Man patīk veselīgs un aktīvs dzīvesveids – skriešana, pastaigas, sporta zāle, ziemas peldēšana utt. Darba dienas cenšos ieplānot tā, lai iekļautu fiziskās aktivitātes vismaz divas reizes nedēļā darba dienas sākumā vai beigās. Ja nesanāk, tad vismaz stundas pastaigu svaigā gaisā, vienlaikus šo laiku apvienojot ar zvaniem, kuriem dienas laikā nepietika laika vai, kur steidzīgi nepieciešams rast risinājumu. Iepriekš skrienot, klausījos mūziku, bet vienā brīdī sapratu, ka varu klausīties izglītojošus podkāstus, savukārt, braucot uz velotrenažiera, varu skatīties video saturu. Tādējādi cilvēks var būt aktīvs un turpināt izglītoties. Manas top dokumentālas filmas bieži ir saistītas ar pētījumiem – par cilvēku vielmaiņu, smadzeņu darbību utt. Tas sevi ļauj labāk izprast. Cilvēkam ir jābūt elastīgam, lai spētu ieraudzīt iespējas, kā ikdienas režīmā un plānoto darbu sarakstā iekļaut aktivitātes, kuras viņam ir svarīgas. Arī dodoties komandējumos ir iespējams līdzi paņemt sporta apģērbu vai ieplānot garākas pastaigas. Būtiski pamanīt brīžus, kad cilvēks nespēj koncentrēties konkrētam darba uzdevumam, un tā vietā, lai turpinātu sēdēt pie datora, viņam ir jāpaņem neliela pauze un jādodas pastaigā vai sportot, un, atnākot atpakaļ, konkrēto uzdevumu gandrīz vienmēr var paveikt krietni īsākā laika posmā ar svaigu redzējumu.
Mūsu paaudzei ir raksturīga "skriešana" pēc stereotipa, ka viss ir jāsasniedz un jāpagūst. Ir svarīgi pieņemt to, ka visu pagūt nav iespējams. Svarīgākais būtu uzdot sev jautājumu, ko es vēlos paspēt izdarīt konkrētajā dienā. Lielākā problēma bieži vien ir tāda, ka cilvēks nepadomā, kuri uzdevumi viņam ir svarīgi, bet tā vietā cenšas paspēt visu. Mums visiem ir 24 stundas dienā, tāpēc jaizvēlas, kurām lietām teikt jā, bet kurām – nē. Visu paspēt nav iespējams, un to nemaz nevajag. Multitāskings nepalīdzēs, jo vairāku uzdevumu vienlaicīga veikšana ir ilūzija. Mēs vairāk enerģijas tērējam pārslēdzoties nekā darot konkrēto lietu.
Esmu novērojis, ka pandēmijas ietekmē cilvēki ir aizsēdējušies mājās, viņiem ir izveidojies savs tuvāko cilvēku loks, un šobrīd, kad ierobežojumi ir atcelti, ne visi atgriežas darbā pat lai satiktu kolēģus. Cilvēkam socializēšanās ir nepieciešama. Mēs vēl aizvien esam sociālas būtnes un ir nepieciešamas atbalstošas un labas attiecības ar apkārtējiem, t.sk. kolēģiem ar kuriem pavadām kopā vismaz astoņas stundas dienā, jo virtuālā zvana laikā nav iespējams nolasīt otra cilvēka emocijas un sajūtas pilnībā. Mūsdienās digitālā vide sniedz ērtības, bet fiziskā vide nodrošina cilvēcisko kontaktu, un arī šajā jomā ir jāatrod veselīgs līdzsvars.
Ikvienam cilvēkam ir jāatrod veselīgs līdzsvars starp uzdevumiem, kurus vēlas paveikt, ar lietām, kuras dod mieru un palīdz atpūsties, atjaunoties. Tas palīdz justies labi, kad darbs rada prieku, ir laiks ģimenei, draugiem un hobijiem, vienlaikus neaizmirstot par veselīgu miegu, uzturu utt. Līdzsvara zaudēšana sākas tad, ja viena joma sāk dominēt pār pārējām, noliekot pirmajā vietā, piemēram, darbu, pārējās jomas, tiek liktas novārtā. Cilvēkam ir svarīgi sevi iepazīt, lai, jūtot pirmos signālus un iekšēju diskomfortu, viņš spētu atgriezties pie režīma, kas nodrošina līdzsvaru.
IT nozarē, tāpat kā daudzās citās jomās, darbs pārsvarā ir sēdošs pie datora, tāpēc svarīgas ir fiziskās aktivitātes. Tām ir jābūt daļai no ikdienas, jo ilgstoši, strādājot šādu darbu, ja cilvēks neizkustās, viņam būs veselības problēmas – tas ir zinātniski pierādīts. Jaunībā cilvēks, iespējams, tik daudz to neizjūt, jo 20 gados ķermenis ir spēka pilns, vielmaiņa aktīva un organisms ātri atjaunojās, bet vēlāk, pārsniedzot 40 gadu slieksni, veselīga dzīvesveida jautājumiem ir jāpievēršas daudz nopietnāk. Diemžēl cilvēki nemācās no citu kļūdām, reizēm arī no savējām. Man ir bijusi pieredze izdegt fiziski un mentāli, kad neko vairs negribās. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, un man pietika ar šo reizi, lai otrreiz sevi tur "neaizvestu". Būtiski šādos brīžos ir apstāties, pārvērtēt prioritātes, ikdienas paradumus, savas izvēles, dienas ritmu utt. Cilvēkam ir jābūt godīgam pret sevi un jāatbild uz jautājumiem: kas man šajā dzīves posmā ir svarīgs, kuras dzīves jomas ir vissvarīgākās? Daļai cilvēku svarīga ir karjera, kādam citam ir būtiski atrast laiku hobijiem, piemēram, ceļošanai, citam – ģimenei, bērniem utt. Katram ir jānosaka savas prioritātes, kam jāpakārto ikdiena un kalendārs.
Mūsdienu straujajā dzīves ritmā, lai plāni un ieceres nepaliktu tikai uz papīra vai kalendārā, bez plānošanas un disciplīnas neiztikt. Aktivitātēm ir svarīgi ieplānot konkrētu laiku un vietu, vēl svarīgāk – pie iecerētā turēties. Cilvēki ir dažādi, kādam patīk aktivitātes veikt vienatnē, bet citam konkrētas lietas patīk darīt kopā, tad arī ir lielāka varbūtība, ka plānotais nepaliks kā labs nodoms. Tas jāīsteno dzīvē, piemēram, vienojoties ar draugu, kuros darba dienu rītos vai vakaros tiks apmeklēta sporta zāle. Viens no veidiem, kā iekļaut aktivitātes savā dzīvē, ir atbildēt sev uz jautājumu, kas man patīk un sniedz prieku. Ir vērtīgi atcerēties paradumus, kas tika darīti iepriekš un sniedza prieku, piemēram, 16–25 gadu vecumā.
Man patīk veselīgs un aktīvs dzīvesveids – skriešana, pastaigas, sporta zāle, ziemas peldēšana utt. Darba dienas cenšos ieplānot tā, lai iekļautu fiziskās aktivitātes vismaz divas reizes nedēļā darba dienas sākumā vai beigās. Ja nesanāk, tad vismaz stundas pastaigu svaigā gaisā, vienlaikus šo laiku apvienojot ar zvaniem, kuriem dienas laikā nepietika laika vai, kur steidzīgi nepieciešams rast risinājumu. Iepriekš skrienot, klausījos mūziku, bet vienā brīdī sapratu, ka varu klausīties izglītojošus podkāstus, savukārt, braucot uz velotrenažiera, varu skatīties video saturu. Tādējādi cilvēks var būt aktīvs un turpināt izglītoties. Manas top dokumentālas filmas bieži ir saistītas ar pētījumiem – par cilvēku vielmaiņu, smadzeņu darbību utt. Tas sevi ļauj labāk izprast. Cilvēkam ir jābūt elastīgam, lai spētu ieraudzīt iespējas, kā ikdienas režīmā un plānoto darbu sarakstā iekļaut aktivitātes, kuras viņam ir svarīgas. Arī dodoties komandējumos ir iespējams līdzi paņemt sporta apģērbu vai ieplānot garākas pastaigas. Būtiski pamanīt brīžus, kad cilvēks nespēj koncentrēties konkrētam darba uzdevumam, un tā vietā, lai turpinātu sēdēt pie datora, viņam ir jāpaņem neliela pauze un jādodas pastaigā vai sportot, un, atnākot atpakaļ, konkrēto uzdevumu gandrīz vienmēr var paveikt krietni īsākā laika posmā ar svaigu redzējumu.
Mūsu paaudzei ir raksturīga "skriešana" pēc stereotipa, ka viss ir jāsasniedz un jāpagūst. Ir svarīgi pieņemt to, ka visu pagūt nav iespējams. Svarīgākais būtu uzdot sev jautājumu, ko es vēlos paspēt izdarīt konkrētajā dienā. Lielākā problēma bieži vien ir tāda, ka cilvēks nepadomā, kuri uzdevumi viņam ir svarīgi, bet tā vietā cenšas paspēt visu. Mums visiem ir 24 stundas dienā, tāpēc jaizvēlas, kurām lietām teikt jā, bet kurām – nē. Visu paspēt nav iespējams, un to nemaz nevajag. Multitāskings nepalīdzēs, jo vairāku uzdevumu vienlaicīga veikšana ir ilūzija. Mēs vairāk enerģijas tērējam pārslēdzoties nekā darot konkrēto lietu.
Esmu novērojis, ka pandēmijas ietekmē cilvēki ir aizsēdējušies mājās, viņiem ir izveidojies savs tuvāko cilvēku loks, un šobrīd, kad ierobežojumi ir atcelti, ne visi atgriežas darbā pat lai satiktu kolēģus. Cilvēkam socializēšanās ir nepieciešama. Mēs vēl aizvien esam sociālas būtnes un ir nepieciešamas atbalstošas un labas attiecības ar apkārtējiem, t.sk. kolēģiem ar kuriem pavadām kopā vismaz astoņas stundas dienā, jo virtuālā zvana laikā nav iespējams nolasīt otra cilvēka emocijas un sajūtas pilnībā. Mūsdienās digitālā vide sniedz ērtības, bet fiziskā vide nodrošina cilvēcisko kontaktu, un arī šajā jomā ir jāatrod veselīgs līdzsvars.
Iepazīsties ar Profesijām IT nozarē
Projektu vadības asistents
sniedz būtisku atbalstu projektu vadītājam. Asistentam ir jāizprot projektu vadības administrācijas mērķi un veicamās aktivitātes projekta ietvaros, kā arī praktiski jāveic administrācijas ikdienas uzdevumi, tādējādi asistējot projektu vadītājam.
Biznesa procesu automatizācijas speciālista
pienākums ir izstrādāt robotus (jeb botus), kas atdarina cilvēku veiktās darbības un izpilda tās viņu vietā.
Sistēmanalītiķis
iepazīstas ar klienta jeb pasūtītāja IT risinājumiem, novērtē sistēmu un risinājumu darbību, struktūru, kā arī informācijas plūsmu, lai apkopotu rezultātus analīzē un sagatavotu priekšlikumus veicamajiem uzlabojumiem.
Labbūtības receptes – darbinieku pieredze
Foto: "Accenture"
Aļona, "Accenture" biznesa analītiķe Baltijā
Domājot par labbūtību, man ir svarīgi, lai darba dienu vakarus varu veltīt sev un ģimenei. IT uzņēmumā "Accenture" strādāju pusotru gadu un šajā laikā esmu novērojusi, ka uzņēmumam ir svarīga talantu labsajūta. Kolēģus cienu arī par to, ka, esot brīvdienās vai atvaļinājumā, nesaņemu zvanus saistībā ar darba jautājumiem. Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ir būtiski sevi pilnveidot arī ārpus darba, lai būtu laiks ģimenei un hobijiem. Ja cilvēkam ir tikai darbs un viņš sevi ar to identificē, tad, laikam ejot, var pazaudēt mirdzumu acīs, kā arī dzīvē pazūd veselīgs balanss, lai darbinieks būtu efektīvs darba pienākumos. Man patīk dziedāt, tāpēc esmu atsākusi apmeklēt kora mēģinājumus korī "INTIS", kas notiek divas reizes nedēļā Liepājas Universitātē. Tāpat ir jāpiedalās koru skatēs un šobrīd aktīvi gatavojamies Dziesmu un Deju svētkiem. Jaunas emocijas sniedz arī ceļošana.
Pērn divas reizes biju ārpus Latvijas. Viens, pāris dienu brauciens bija uz Somiju, kas bija pirmais tālais ceļojums visai ģimenei. Otrs, divu nedēļu ceļojums uz Spāniju, kopā ar ģimeni. Palīdz arī tas, ka darbā komunikācija pārsvarā ir angļu valodā, kas noder tūrismā. Ceļojumi ir piemēroti pārdomām, kam ikdienā var nepietikt laika, tāpat ir interesanti pavērot, kā cilvēki dzīvo citur, iepazīt viņu dzīvesveidu, kultūru utt. Tas viss dod prieku, rada labvēlīgu vidi un dod jaunu sākuma punktu, lai atgrieztos ikdienā un darbos ar jaunām vēsmām un enerģijas devu.
Ikdienā pārsvarā strādāju no mājām, kas man arī patīk, jo netraucēti varu pievērsties darbam un šāds režīms palīdz uzturēt veselīgu līdzsvaru ar privāto dzīvi. No rīta palīdzu ģimenei pamosties, sagatavoties dienai un paēst brokastis, bet pēc tam man ir stunda, ko veltu sev. Šo laiku izbaudu, reizēm lasu grāmatu vai ar nesteidzīgām brokastīm paskatos seriālu, bet reizēm meklēju nepieciešamo informāciju saistībā ar darbu, piemēram, šobrīd esmu iesaistījusies inovāciju projektos un rīta cēliens ir piemērots tam, lai padomātu arī par šīm aktivitātēm. Darba dienu vakarus, kuros neesmu kora mēģinājumos, pavadu ar ģimeni. Kopā ar vīru un sunīti esam iecienījuši doties pastaigās, lai ikdienā nodrošinātu aktivitātes, dienā cenšamies noiet vismaz 5 km.
Domājot par labbūtību, man ir svarīgi, lai darba dienu vakarus varu veltīt sev un ģimenei. IT uzņēmumā "Accenture" strādāju pusotru gadu un šajā laikā esmu novērojusi, ka uzņēmumam ir svarīga talantu labsajūta. Kolēģus cienu arī par to, ka, esot brīvdienās vai atvaļinājumā, nesaņemu zvanus saistībā ar darba jautājumiem. Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam ir būtiski sevi pilnveidot arī ārpus darba, lai būtu laiks ģimenei un hobijiem. Ja cilvēkam ir tikai darbs un viņš sevi ar to identificē, tad, laikam ejot, var pazaudēt mirdzumu acīs, kā arī dzīvē pazūd veselīgs balanss, lai darbinieks būtu efektīvs darba pienākumos. Man patīk dziedāt, tāpēc esmu atsākusi apmeklēt kora mēģinājumus korī "INTIS", kas notiek divas reizes nedēļā Liepājas Universitātē. Tāpat ir jāpiedalās koru skatēs un šobrīd aktīvi gatavojamies Dziesmu un Deju svētkiem. Jaunas emocijas sniedz arī ceļošana.
Pērn divas reizes biju ārpus Latvijas. Viens, pāris dienu brauciens bija uz Somiju, kas bija pirmais tālais ceļojums visai ģimenei. Otrs, divu nedēļu ceļojums uz Spāniju, kopā ar ģimeni. Palīdz arī tas, ka darbā komunikācija pārsvarā ir angļu valodā, kas noder tūrismā. Ceļojumi ir piemēroti pārdomām, kam ikdienā var nepietikt laika, tāpat ir interesanti pavērot, kā cilvēki dzīvo citur, iepazīt viņu dzīvesveidu, kultūru utt. Tas viss dod prieku, rada labvēlīgu vidi un dod jaunu sākuma punktu, lai atgrieztos ikdienā un darbos ar jaunām vēsmām un enerģijas devu.
Ikdienā pārsvarā strādāju no mājām, kas man arī patīk, jo netraucēti varu pievērsties darbam un šāds režīms palīdz uzturēt veselīgu līdzsvaru ar privāto dzīvi. No rīta palīdzu ģimenei pamosties, sagatavoties dienai un paēst brokastis, bet pēc tam man ir stunda, ko veltu sev. Šo laiku izbaudu, reizēm lasu grāmatu vai ar nesteidzīgām brokastīm paskatos seriālu, bet reizēm meklēju nepieciešamo informāciju saistībā ar darbu, piemēram, šobrīd esmu iesaistījusies inovāciju projektos un rīta cēliens ir piemērots tam, lai padomātu arī par šīm aktivitātēm. Darba dienu vakarus, kuros neesmu kora mēģinājumos, pavadu ar ģimeni. Kopā ar vīru un sunīti esam iecienījuši doties pastaigās, lai ikdienā nodrošinātu aktivitātes, dienā cenšamies noiet vismaz 5 km.
Foto: "Accenture'
Rūta, "Accenture" SAP funkcionālā konsultante
Brīvajā laikā man visvairāk patīk tautu dejas un pārgājieni. Regulāri, vismaz divas reizes mēnesī, dodos 20–30 km pārgājienos, arī ziemā. Latvijā ir ļoti skaista daba, ziemā, kad koki ir apsniguši, pārgājienu laikā sajūtas ir tādas it kā atrastos Lapzemē. Siltākā laikā brīvdienas man patīk ieplānot tā, ka dodos gan pārgājienā, gan pa nakti palieku teltī. Ieceri – palikt teltī – vēlos īstenot arī ziemā, kad ārā nav lielu mīnusu. Plānošana ir nepieciešama, lai saprastu, ko ņemt līdzi, tomēr tā nav laikietilpīga, pieredze ir uzkrāta un ātri varu sagatavot visu nepieciešamo. No septembra mājās pie sienas ir kalendārs, kurā ar draugu pierakstām plānus, tāpat izmantoju plānotāju telefonā. Reizēm ir tā, ka pēc darba nedēļas negribās nekur doties, bet tik un tā, ja brauciens ir ieplānots, salieku mantas un dodos ceļā. Pēc pārgājieniem ir liels gandarījums, it īpaši pēc tādiem, kad esmu gājusi caur brikšņiem, dubļiem, pārvarējusi sevi. Cilvēkiem, kuri vēlas uzsākt iet pārgājienos, iesaku to pamēģināt. Piemērotus maršrutus (10–15km) bez maksas var izvēlēties LVM GEO, "Dabas Tūrisms", "All Trails" lietotnēs, savukārt savā ikdienā izmantoju maksas lietotni "Latvianroutes". Sākotnēji nav nepieciešams ieguldīt līdzekļus ekipējumā – it īpaši vasarā, var izmantot skriešanas apavus un ērtu apģērbu.
Vēl iedrošinu cilvēkus nepamest sapņus novārtā. Man vienmēr bija gribējies iemācīties tautu dejas, tomēr ņemot vērā to, ka man ir 30+ biju iedomājusies, ka šo iespēju esmu palaidusi garām, tomēr pārgājienos satiku īstos cilvēkus, kas ieteica deju kolektīvu manā apkaimē. Saņēmos aiziet uz pirmo mēģinājumu. Tā nu jau otro sezonu dejoju tautu deju ansamblī "Jumis", mēģinājumi notiek Priekuļos divas reizes nedēļā. Sākums nebija viegls, jo pirmajos mēģinājumos uzdevu sev jautājumu, ko šeit daru, bet otrā iekšējā balss mani mudināja turpināt iesākto. Pēc laika pamanīju, ka man sāk izdoties. Tautu dejas sniedz prieku, jo ir brīnišķīga komanda, man patīk gan atmosfēra, gan balles, kurās var kārtīgi izdejoties. Šobrīd gatavojamies Dziesmu un Deju svētkiem. Ikdienā dzīvoju Cēsīs, tāpēc man patīk strādāt no mājām, jo laiku, ko iepriekš pavadīju ceļā uz biroju, varu veltīt spēka vingrinājumiem un nesteidzīgām brokastīm.
Atkarībā no tā, cikos esmu piecēlusies, reizēm rakstu dienasgrāmatu, piefiksēju domas un uzrakstu par ko esmu pateicīga. Man ļoti patīk gatavot, tāpēc novērtēju, ka savu pusdienas laiku varu veltīt veselīgu pusdienu gatavošanai mājās. Ikdienā novērtēju elastīgumu, kad varu paņemt pauzīti un iziet pastaigāties. Tāpat labbūtība man nozīmē to, ka reizēm varu noīrēt dzīvokli citā pilsētā un aizbraukt uz turieni pastrādāt, nomainot vidi. Esmu pateicīga par visu, kas man ir dots.
Brīvajā laikā man visvairāk patīk tautu dejas un pārgājieni. Regulāri, vismaz divas reizes mēnesī, dodos 20–30 km pārgājienos, arī ziemā. Latvijā ir ļoti skaista daba, ziemā, kad koki ir apsniguši, pārgājienu laikā sajūtas ir tādas it kā atrastos Lapzemē. Siltākā laikā brīvdienas man patīk ieplānot tā, ka dodos gan pārgājienā, gan pa nakti palieku teltī. Ieceri – palikt teltī – vēlos īstenot arī ziemā, kad ārā nav lielu mīnusu. Plānošana ir nepieciešama, lai saprastu, ko ņemt līdzi, tomēr tā nav laikietilpīga, pieredze ir uzkrāta un ātri varu sagatavot visu nepieciešamo. No septembra mājās pie sienas ir kalendārs, kurā ar draugu pierakstām plānus, tāpat izmantoju plānotāju telefonā. Reizēm ir tā, ka pēc darba nedēļas negribās nekur doties, bet tik un tā, ja brauciens ir ieplānots, salieku mantas un dodos ceļā. Pēc pārgājieniem ir liels gandarījums, it īpaši pēc tādiem, kad esmu gājusi caur brikšņiem, dubļiem, pārvarējusi sevi. Cilvēkiem, kuri vēlas uzsākt iet pārgājienos, iesaku to pamēģināt. Piemērotus maršrutus (10–15km) bez maksas var izvēlēties LVM GEO, "Dabas Tūrisms", "All Trails" lietotnēs, savukārt savā ikdienā izmantoju maksas lietotni "Latvianroutes". Sākotnēji nav nepieciešams ieguldīt līdzekļus ekipējumā – it īpaši vasarā, var izmantot skriešanas apavus un ērtu apģērbu.
Vēl iedrošinu cilvēkus nepamest sapņus novārtā. Man vienmēr bija gribējies iemācīties tautu dejas, tomēr ņemot vērā to, ka man ir 30+ biju iedomājusies, ka šo iespēju esmu palaidusi garām, tomēr pārgājienos satiku īstos cilvēkus, kas ieteica deju kolektīvu manā apkaimē. Saņēmos aiziet uz pirmo mēģinājumu. Tā nu jau otro sezonu dejoju tautu deju ansamblī "Jumis", mēģinājumi notiek Priekuļos divas reizes nedēļā. Sākums nebija viegls, jo pirmajos mēģinājumos uzdevu sev jautājumu, ko šeit daru, bet otrā iekšējā balss mani mudināja turpināt iesākto. Pēc laika pamanīju, ka man sāk izdoties. Tautu dejas sniedz prieku, jo ir brīnišķīga komanda, man patīk gan atmosfēra, gan balles, kurās var kārtīgi izdejoties. Šobrīd gatavojamies Dziesmu un Deju svētkiem. Ikdienā dzīvoju Cēsīs, tāpēc man patīk strādāt no mājām, jo laiku, ko iepriekš pavadīju ceļā uz biroju, varu veltīt spēka vingrinājumiem un nesteidzīgām brokastīm.
Atkarībā no tā, cikos esmu piecēlusies, reizēm rakstu dienasgrāmatu, piefiksēju domas un uzrakstu par ko esmu pateicīga. Man ļoti patīk gatavot, tāpēc novērtēju, ka savu pusdienas laiku varu veltīt veselīgu pusdienu gatavošanai mājās. Ikdienā novērtēju elastīgumu, kad varu paņemt pauzīti un iziet pastaigāties. Tāpat labbūtība man nozīmē to, ka reizēm varu noīrēt dzīvokli citā pilsētā un aizbraukt uz turieni pastrādāt, nomainot vidi. Esmu pateicīga par visu, kas man ir dots.
Uzsākt veselīgu dzīvesveidu nekad nav par vēlu!
Lai veicinātu iedzīvotāju fizisko veselību un rūpētos par sabiedrības labbūtību kopumā, "Accenture" Rīgā un Ventspilī ir uzstādījis multifunkcionālos vingrošanas solus "Sol(i)s augšup", kas ir pieejami ikvienam. Vingrošanas soli Ventspils Piejūras parkā un Rīgas Tehniskās universitātes teritorijā Ķīpsalā ir pirmie, kam pakāpeniski pievienosies soliņi arī citās Rīgas vietās. Multifunkcionālais, gandrīz četrus metrus garais sols paredzēts treniņam visām muskuļu grupām, kas īpaši svarīgi iedzīvotājiem, kuru darba diena paiet sēžot. Lai pilnvērtīgi izmantotu soliņu iespējas, "DCH Sporta studijas" treneris Dinārs Zāģers ir izstrādājis vingrojumu kompleksu efektīvam treniņam – vingrojumi ir pieejami ērtā video formātā. Uz katra soliņa ir izvietots QR kods, kuru noskenējot, iespējams noskatīties treniņa pamācības, savukārt soliņa atklāšanas pasākuma video ierakstu, lai rastu iedvesmu treniņiem, var noskatīties "Accenture Baltics" "Facebook" lapā.
Vairāk par IT mācību piedāvājumu un karjeras iespējām "Accenture" uzzini bootcamp.lv, shegoestech.lv un accenture.com.