Varis Odukalns: intervija ar dramaturgu Jāni Jurkānu, bijušo Rakstnieku savienības priekšsēdi (fragments)

- Kādas tomēr ir tavas domas par procesiem, kas notikuši un notiek mūsu sabiedrībā?

- Kā jau allaž – viss vērtējams ļoti pretrunīgi. Visam ir sava horizontāle un sava vertikāle. Ja par daudz aizraujas ar rāpšanos pa vertikāli, aizmirstas horizontāle, un tas ir visskumjākais. Ko gan tas dod, ja kāda būtne uzkāpj it kā augstāk par citām, bet ja šī būtne ir vienkārši netīra?

- Pajautā šai būtnei un saņemsi atbildi – viss kārtībā, labi jūtos!

- Bet varbūt, ka nav gan kārtībā? Varbūt nemaz tik labi nejūtas?

- Tas izklausās pēc savdabīga mūsdienu “muļķa mierinājuma”, sak – varbūt viņš tur savos augstumos tomēr nemaz tik labi nejūtas...

- Manuprāt, ir viena cita, ļoti būtiska parādība. Tā vēl būtu mazākā bēda, ka viņš, raugi, uzrāpies augstāk par mani. Lai viņš tur tup – ne man skauž, ne arī vispār gribās būt līdzās. Turklāt es zinu, kamēr viņš rāpās tai augstumā, viņš nav iepazinis ‘to, to un to’, viņš nav izbaudījis ‘to, to un to’, viņš nav līdzi jutis ‘tam, tam un tam’, un viņš vēl ir ‘tam, tam un tam’ vispār uzkāpis uz galvas, lai tai savā augstumā nokļūtu. Es redzu un es zinu – iekšēji viņš tur ir ļoti tukšs.

- Jau pats pieminēji, ka cilvēki mēdz būt ļoti dažādi. Tāpat acīmredzot varētu būt ar vērtību kritērijiem – vienam mīļāka tā horizontāle, otram vertikāle, bet faktiski jau tas neizslēdz, ka katrs savās pozīcijās var justies vienlīdz labi.

- Es saku – mani neinteresē, ko tie citi tajā vertikālē dara, ja vien viņi to nedara pārlieku nežēlīgi. Bet visnepatīkamākā ir situācija, ka man, kurš dzīvo šajā horizontālē, visi tagad saka jeb skalo smadzenes – bet tev jātiecas uz to vertikāli, tur ir tā pareizā, viscienījamākā vieta. Tie, kuri kaut kādā mērā veido sabiedrības viedokli, man saka – raugi, tie, kuri dzīvo horizontālē, faktiski ir otršķirīgi ļautiņi. Man rāda uz tiem vertikālē sēdošajiem un tiem, kur šobrīd turp izmisīgi raušas, un saka – re, tas ir labi, dari tu arī tāpat. Bet man tas nav labi. Man ir labi iespējami plašāk aptvert un iepazīt manu horizontāli, tostarp visvairāk jau sevi pašu. Un ir vēl trakāk, jo es taču redzu, cik viņam tur augšā tomēr ir pliki. Cik maz viņš zina. Labākā gadījumā viņš zina divus vai trīs rakstniekus, vienu vai divus māksliniekus, bet par daudzām lietām vispār neko nav dzirdējis. Un varbūt ir vēl trakāk – varbūt viņš tomēr zina to rakstnieku, pat ir lasījis – mēģinājis! – viņa darbu, bet nekā nav sapratis. Viņš sevi nav iekšēji izveidojis tā, lai tvertu lietas ar paliekošu jēgu. Un man ļoti nepatīk, ka no visām pusēm bazūnē par to, ka faktiski man šī ne gluži apskaužamā būtne būtu jāskauž, jācenšas līdzināties viņam. Man par sabiedrības elku pasniedz būtni, kas visur virzās ar elkoņiem uz augšu. Mīļie cilvēki, bet tieši tas mani neinteresē!

- Interesanti gan – bet kā tad tādā augšup saslieto elkoņu sabiedrībā justies un dzīvot tam, kuram tas itin nemaz neinteresē? Kā izdzīvot, nedarot visiem līdzi?

- Viss atkarīgs no paša cilvēka – ko katrs vēlas pats sev. Ja tu esi iekšēji būvēts dzīvošanai ar saslietiem elkoņiem, tad dari tā, man nav iebildumu. Bet – par spīti nomācošajai propagandai – es tomēr vēlēšos pieslieties tam, kurš labāk apguvis horizontāli.

- Kādi cilvēki, tavuprāt, mūsu sabiedrībā ir vairāk – uz horizontāli vai vertikāli orientētie?

- Patiešām grūti pateikt, jo katram cilvēkam jau ir arī pašam sava horizontāle un sava vertikāle. Piemēram, gluži primitīvi var salīdzināt divu veidu kultūras – to populāro kultūru, kas straujāk iet augšup, un to grūtāk sagremojamo kultūru, kuras apgūšanai vajag lielāku piepūli, vajag iepriekšēju sevis sagatavošanu. Un tā pēdējā kļūst aizvien elitārāka.

- Tātad – šaurāka, mazskaitlīgāka. Vai tas varētu nozīmēt, ka viss pamazām nostājas savās vietās, proti – tā, kā tam objektīvi jābūt? Salīdzinot ar tiem pašiem padomju laikiem, mākslinieki vairāk nav priviliģēti, toties pakļauti objektīviem – dažādi novērtējamiem, bet tomēr objektīviem - sabiedriskajiem procesiem.

- Rakstnieku priviliģētība padomju laikos ir mīts. Tādas faktiski nekad nav bijis...

- Grūti piekrist, ka tas ir tikai mīts. Piemēram, pats atceros, ka mūsu to laiku vadošo autoru darbus publicēja pat 200 000 eksemplāru metienos, un bieži vien tam nebija sakara ar lasītāju reālo pieprasījumu. Toties tagad jau 2000 skaitās liels sasniegums.

- Tā ir mūsu sabiedrības horizontāles saplakšana vai sašaurināšanās. Diemžēl. Šodien mūsu horizontāle samazinājusies no nosacītajiem divsimt tūkstošiem uz tikpat nosacītajiem diviem tūkstošiem. Un tas noticis uz tā rēķina, ka visiem ieborēts - mums tagad galvenā vērtība ir tā rāpšanās pa horizontāli.

- Visi stāv izvērstiem elkoņiem?

- Viss jau tomēr ir relatīvs. Es pazīstu arī pietiekami daudz cilvēku, kuriem tas itin nemaz nav svarīgi. Un – atklāti sakot – tāda stāja arī absolūti neatbilst latviešu mentalitātei.

- Slēpti kultivētā skaudība gan it kā esot izteikta latviešu mentalitātes izpausme.

- Domāju, tas ir kārtējais mīts, jeb tā patiešām arī ir mums uzspiesta lieta. Šķiet, vismaz septiņsimt gadus mums to potēja, kamēr iepotēja arī. Tagad to turpina. Sak, ja cilvēks nevar izpausties savādāk, tad vismaz lai izpaužas ar skaudību... Taču vēsture pierāda, ka mēs, latvieši, esam pietiekami talantīgi cilvēki, esam darījuši pietiekami lielas lietas un dažādus brīnumus. Katrā ziņā ne ar ko neesam sliktāki ne par vienu citu tautu. Patiesībā jau allaž ar saviem cilvēkiem esam barojuši visas lielās tautas, kuri laika gaitā pārvācojušies, pārpoļojušies, pārzviedrojušies, pārkrievojušies un tamlīdzīgi. Kolosālie latvieši! Patiešām, talantīgi cilvēki.

(..)

- Kā ir tev – ir vai nav kaut kāda nostaļģija par padomju laikiem?

- Nē, nav itin nemaz. Acīmredzot tas tāpēc, ka nekad neskatos uz to, kas pagājis. Man, piemēram, ļoti patīk laba fantastika, un gadījumā, ja piedāvātu izvēli – vai gribu nokļūt pagātnē, piemēram, Renesanses ziedu laikos, vai arī tūkstoš gadus tālā nākotnē, es noteikti izvēlētos nākotni. Es gluži ar baudu domāju par to, kas mani sagaida nākotnē, nevis gremdējos atmiņās par to, kas ar mani noticis pagātnē.

- Vai nav bažas nākotnē izrādīties liekam, nevienam nevajadzīgam? Kā jau jebkurā svešā sabiedrībā?

- Tas nekas. Ja būšu visiem lieks, tad tāds arī būšu. Lai gan tas tomēr ir ļoti relatīvi – ko tas īsti nozīmē: būt liekam? Manuprāt, būt liekam nozīmē to, ka tev pašam šī pasaule ir lieka. Ja tev šī pasaule ir interesanta, tad tu nevari būt lieks.

- Tas faktiski ir akmentiņš vienaldzīgo, mūžīgo skeptiķu dārziņā, vai ne?

- Jā, lieks ir tas, kurš ir vienaldzīgs pret šo pasauli.

- Piemēram, lieks ir tas, kurš nepiedalās vertikāles butaforisko vēlēšanu izrādēs?

- Jā, tā sanāk. Es pat uzskatu, ka vienaldzība jebkurā gadījumā ir cilvēka vislielākais noziegums.

- Laikam jau arī uz to varam raudzīties dažādi. Piemēram, viena lieta ir vienaldzīgi paiet garām uz ielas pakritušam cilvēkam, bet cita būt vienaldzīgam pret tiem, kuri pakāpjas uz tavas galvas, lai izbīdītos vertikālē.

- Domāju, tā tomēr ir cita lieta. Es nerunāju par to – skatīties vai neskatīties, bet par to, ka man izmisīgi uzspiež, lai es obligāti skatos. Man uzspiež man nevēlamus ideālus. Ik solī. Man pārmet – kā gan tu tai savā horizontālītē vari būt apmierināts ar savu dzīvi! Kā tu var priecāties par to, ka aizvien vairāk izpleties savā horizontālē, itin nemaz necenšoties sasliet elkoņus vertikāles virzienā? Tur taču ir tik labi, tur tev būs nauda, tur tu varēsi sev nopirkt stikla krellītes. Un, ja es atsakos iegūt šīs stikla krellītes, tad visi rupori uz mani brēc, ka es neesmu normāls, ka esmu muļķis. Neesmu stilīgs, kā smejies.

- Lai arī sanāk atkārtošanās, bet tomēr – kas gan tik slikts šajās stikla krellītēs, ja, izrādās, tik daudziem ļautiņiem tās tik ļoti svarīgas?

- Jā, lai sanāk atkārtošanās! Tātad – man šīs stikla krellītes nav vajadzīgas, bet es arī negribu, lai mani tāpēc lamā par muļķi.

- Varbūt ne gluži lamā, bet patiešām rada apstākļus, lai tu tās neizbēgami iegādātos un prasītu vēl.

- Nezinu... Ja man katru dienu cenšas iegalvot, ka esmu idiots, ja necenšos visiem iespējamiem veidiem sarūpēt naudu, piemēram – visprimitīvākajā variantā -, mersedesa iegādei, tad to izjūtu kā ļoti konkrētu spiedienu uz apziņu. Un man ir ļoti grūti saprast to savu kaimiņu, kurš nav ģēnijs, nav tik ļoti talantīgs, lai ar savu prātu radītu kādas garīgas vai materiālas vērtības, kas viņam nāk viegli, bet tā vietā gadiem ilgi mokās, krājot naudiņu un atsakot sev visu iespējamo, kas varētu paplašināt viņa horizontāli. Viņš pērk vislētākos apavus, viņš neiet uz teātri – lai tikai lieki neiztērētos, lai tikai ātrāk sakrātu naudu tam mersedesam. Bet patiesībā jau viņš arī ar to mersedesu neizkļūs no savas horizontāles, tikai – ko viņš tagad tajā darīs? Un tagad oficiālā ideoloģija viņam sit uz pleca, slavē: kāds tu esi malacis, cik tu labi un pareizi izdarīji, tagad tev ir mersedess, tagad varam tev piedāvāt vēl tādas stikla krellītes, jo, saproties, tie, kuri brauc ar mersedesiem, obligāti nēsā arī tādas krellītes... Lai mani liek mierā ar šo apšaubāmo vērtību propagandu. Es jūtos kolosāli, ja varu kājām izstaigāties pa mežu vai – labākā gadījumā – aizbraukt palūkoties uz fantastisko Norvēģijas dabu, tam iztērējot dažus simtus sapelnīto latu, ne mirkli nedomājot, ka tas apdraudēs kaut kādus manus iekrājumus.

- Bet tie vertikāles galotnē sēdošie jau domā līdzīgi. Galu galā – kur tad viņi liks to savu sarausto, labi apzinoties, ka kapā to līdzi nepaņemt? Agri vai vēlu viņi arī sāk skriet pa mežu vai braukt uz Norvēģiju, tiesa, atļaujoties tam iztērēt salīdzinoši lielākas summas.

- Tāpēc jau es piebildu šo “ja”. Proti – ja šis cilvēks nav ģēnijs vai vienkārši talantīgs. Pretējā gadījumā cilvēkam jāupurē dabiskais līdzsvars. Tajā vertikālē var kāpt augšā tiktāl, lai nezaudētu saikni un līdzsvaru ar iespējami plašāko horizontāli... (..)

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” jūnija numurā (Nr.22)!