Šis darbības stils asociējas nevis ar progresīvām izmaiņām sabiedrības eksistencē un domāšanā, bet ar Staļina laikos veikto piespiedu kolektivizāciju Baltijas valstīs, kur visa lauksaimniecība balstījās uz viensētām (cik zemes piederēja katram indivīdam ir cits jautājums). Kolhozus vajag dibināt, bet potenciālos pretiniekus – izsūtīt ES nav tik lielas neapdzīvotas salas Vidusjūrā vai Atlantijas okeānā, lai izraidītu visus neapmierinātos, turklāt pēc konstitūcijas noraidīšanas vai puse francūžu un nīderlandiešu būtu jāieraksta izsūtīšanas kandidātu sarakstā. Toties savienībai ir iespējas katru nepaklausīgo vai nespējīgo sodīt ar pāris miljoniem monētu, kas tiek īstenots ar revolucionāru centību, neievērojot nekādus pakāpeniskās attīstības principus.
Var jau būt, ka daudzas Eiropas Savienības direktīvas pārspīlē mūsu pašu valdība, Saeima un ierēdniecība, jo jau sen radies iespaids, ka varas aprindu pārstāvji neorientējas ES likumdošanā un katra jauna Briseles prasība ir kā auksta ūdens spainis uz galvas. Tomēr vismaz vienu patiesību vajadzēja apjēgt: jaunajā savienībā nav lielu un mazu valstu, tāpēc katra ultimāta tūlītēja bezierunu pildīšana ne vienmēr ir labākais variants. Francija, Vācija un dažas citas valstis faktiski ignorē ES lēmumus, kas skar to iekšējās intereses. Tieši tā jāvērtē ari zviedru arodbiedrību cīņa pret Latvijas un Igaunijas celtniekiem. Tad gan iestājas dubultais standarts, jo ES augšas nekādus pārkāpumus nesaskata pat ar mikroskopu. Arī mums vajadzētu labāk izprast šo liekulības tirgu. Sestdien notikušais seksuālo minoritāšu gājiens, bet it īpaši ap to saceltais tracis tikai vēlreiz pārliecināja, ka rietumnieki ir tādi paši revolucionaro metožu piekritēji kā ļeņinieši. Nevajag muldēt ne K. Streipam, ne citiem repatriantiem, ne vietējas nozīmes pseidoliberāļiem par šādu gājienu lielo nozīmi Rietumos. Varbūt kaut kadā Nīderlandē tie jau kļuvusi pierasti, bet citur tāpat notiek policijas apsardzībā, kas nereti nepasargā no incidentiem. Latvijas sabiedrība savā kopumā ir konservatīva, kas jauno pieņem tikai pakāpeniski. Piemēram, nūdistu pludmales jau sen nav nekāda sensācija, bet kā bija sākumā? Diezgan jocīgi ir salīdzināt seksuālo minoritāšu izrādīšanos ar ES ekonomiskajām direktīvām, tomēr, manuprāt, ir manāma bīstama lidzība – revolucionārie piegājieni joprojam ir populārāki par pakāpeniskas evolūcijas likumiem.