Olavs Karelsons: Latvijas ierēdniecības nacionālās īpatnības

Atcerieties populāro 3. Atmodas lozungu: "Pastalās, bet brīvi!". To ar asarām acīs skandināja gandrīz vai katrā sapulcē. Pēc neatkarības atgūšanas tautai tika pasniegts jauns un ilgu laiku spēlējošs sauklis: "Galvenais veikt privatizācijas procesu un tirgus attiecības visas lietas nokārtos pašas par sevi". Tā varētu vēl un vēl atgādināt būtiskus momentus šajos ---padsmit gados, gan par brīnumzemi ES, gan par drošo paspārni NATO. Tikai ne reizi neviens pie varas nonākušais politiskais grupējums nevēlējās nodefinēt to, ka valsts ir pārejas perioda krīzes stāvoklī. Saka, vēsture mēdz atkārtoties, tikai otro reizi farsa veidā... Pirmo Latvijas valsti uzcēla no gruvešiem, otro tādā pārvērtīs. Politiski, ekonomiski un morāli. Katram sava pieredze, man sava. Tā arī ir sekojošo pārdomu avots.

Ir lietas, kas paliek atmiņā kā iekaltas, un diezgan bieži to nākas atcerēties, tāpat kā daudzas citas atziņas, kas viena pie otras veido uzskatu, ka nekas pasaulē nerodas no jauna, bet ir vairāk vai mazāk veiksmīgi transformējies vecais. Tā tas ir ar modi un tā tas ir arī politikā. Ja modi var ignorēt, tad ar politiku to ir grūti izdarīt, jo, ja tu negribi nodarboties ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi, bet kā teica senie romieši: "Nav nekā sliktāka kā plebeji pie varas".

Pēdēja laika politiskie satricinājumi arī pierāda to, ka pie varas nonāk (būtībā mēs ar savu balsi viņus deleģējam) cilvēki, kuru izpratne par valsts pārvaldi ir visai nosacīta. Pat iepriekšējā (t.s. sociālistiskā materiālisma) posmā notika zināma atlase, lai arī uz vienpartejiskas bāzes, tomēr ar zināmu izpratni un spējām darīt tādu darbu. Un arī to, ka draud vismaz kaut kāds sods par neizdarību un bezatbildību. Te vietā ir tā viena no Latvijas konstitucionālajām īpatnībām, ko aizrādīja jau pirmskara valsts tiesību juristi – Latvijas ministriem nav atbildības.

-...ministru juridiskā atbildība atrodama visās Eiropas kontinenta un Amerikas valstīs pēc konstitūciju ieviešanas XVIII un XIX gadsimtā un tā tiek atkārtota arī visās jaunākās konstitūcijās, izņemot 1922.gada "Latvijas Republikas Satversmi", kuras tekstā tā nav ievesta.

Ja jau pieskāros Latvijas Satversmei, tad jāsaka, tai ir daudz īpatnību. Pamatā tās arhaisms. Izveidota pagājušā gadsimta sākumā, uzreiz pēc Latvijas valsts pasludināšanas, tā satur tikai valsts varas institūtus – Saeima, prezidents, ministru kabinets, tiesu vara, likumdošana un valsts kontrole. Tikai pavisam nesen tai pievienoja īsu sadaļu par cilvēka pamattiesībām. Latvijas konstitūcija nesatur ne tautsaimniecību, ne pamatnozaru stratēģiju, ne ārpolitiku, ne pašvaldības, ne sociālo, nodokļu un budžeta politikas pamatmehānismu. Tie ir būtiski elementi, ko satur mūsdienu republiku konstitūcijas. Piedodiet, mūsu Satversmē pat nav valsts īpašuma. Rodas jautājums, kā var būt Valsts nekustāmā īpašuma aģentūra, ja tāds svarīgs valsts institūts nav konstitucionāli nostiprināts?

Bet, ja kāds mēģina pieskarties Latvijas pamatlikuma jautājumam – momentāni saceļas valdošās koalīcijas vētra – kā nav kauna aiztikt mūsu svētumu!. Tā esot viena no īsākajām un vecākajām Konstitūcijām pasaulē utt., utj...Tikai ir jāņem vērā tas, ka katras valsts Konstitūcija, protams, ja tāda ir, nav akmenī cirsti Hamurappi likumi, bet rakstītas valsts pamatlikuma tiesību normas, kuras atspoguļo sabiedrisko spēku un to attiecību apjomu patreizējā laika periodā, kā arī to prognoze iespējami ilgākam laika posmam nākotnē. Bet ko izsaka Latvijas Satversme? Atgriešanos pagājušā gadsimta 20-os, kad valdīja sabrukums pēc 1. pasaules kara?

Taisnība bija profesoram J. Bojāram, kad viņš 2002.gadā piedāvāja Latvijas Satversmes grozījumu projektu ar būtiskiem labojumiem.

Pilsoņiem daudz vērtīgāk ir kad plaukst visa valsts, bet nevis plaukst atsevišķas personas, bet viss pārējais sabrūk. (Fukidids)

Nu pievērsīsimies mūsdienu Latvijas realitātei ar savām nacionālajām īpatnībām, kuras ir tik oriģinālas, ka pastāv atsevišķas birokrātiskā aparāta grupas, kuras ir tiesīgas pašas noteikt savu atalgojumu. Īsteni orveliski - visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, tikai daži ir vienlīdzīgāki par citiem...

Apdomāšanai neliels citāts: "...kanceleja nākamā gada budžetā lūgusi 4,1 miljonu latu, no kura pusi plānots tērēt algām. Kancelejā iecerēta atalgojuma reforma, par pamatu nosakot minimālo algu (nākamgad — 160 lati) un to reizinot ar noteiktiem koeficientiem (no 2 līdz 30) — atbilstoši darbinieka kvalifikācijai, ziņo "Diena... reformas rezultātā visiem darbiniekiem algas pieaugtu. Piemēram, kancelejas vadītājam E.S. no pašreizējiem 3418 latiem ienākumi varētu kāpt līdz pat 4800 latiem, viņa vietniekam Ē. O. — no latiem 3360 līdz aptuveni 4480 latiem... "

Cik var noprast, tad koeficients 30 ir par politisko atbildību, bet koeficients 2 paredzēts kabinetu uzkopšanas operatoram par slepeno papīru šķirošanu pirms to izmešanas. Ir tāda lieta kā Gini koeficients. Tā ir matemātiska formula, kas veido nosacītu skala ar sarežģītu tās aprēķinu mehānismu. Mūsu situācijā to varētu modulēt kā kompleksu, kas nosaka sabiedrības kopējo vērtību un savstarpējās sapratnes robežas. Protams, tas nav absolūti precīzs indekss, jo, pielietojot šo indeksu, lieto vēl virkni papildfaktoru, taču mazliet vienkāršojot, to varētu pasniegt tā, tīri materiāli-finansiālās izpausmes līmeņos: 1.ja sabiedrībā starp zemāk un augstāk atalgotajiem slāņiem šī attiecība ir aptuveni 1: 3-5, tad šajā sabiedrībā katrs tās loceklis apzinās sava ieguldījuma atbilstību. Zemāk atalgoto izpratne par sava darba ieguldījumu ir saprotoša un tie apzinās savu lomu un vietu un jūt sava darba vērtību kopējā valsts attīstībā, kā arī šis novērtējums spēj dot pietiekošu nodrošinājumu ikdienā;

2.ja sabiedrībā šis līmenis sastāda attiecību 1: 7-10, tad daudziem šajā valstī rodas jautājumi par sava darba vērtību un vietu sabiedrībā. Parādās publiskas neapmierinātības simptomi. Arī augstākais slānis sāk just nedrošību par savu labklājību.

3.ja sabiedrībā šis līmenis jau pārsniedz attiecību 1: 10, tad būs sagaidāmi sociāli un politiski satricinājumi. Augstākais slānis centīsies meklēt papildus iespējas savas mantas aizsardzībai vai izvest to ārpus valsts.

4.un kad šīs attiecības aiziet pāri 1: 12, tad var teikt, ka šai sabiedrībai vairs nav kopējās valsts izpratnes, kā arī katra cilvēka vērtība tajā. Tas ir ceļš ne tikai uz lieliem satricinājumiem tuvākā nākotnē, bet šīs sabiedrības sabrukuma sākums.

Tagad vēlreiz pārlasiet visu augstāk minēto. Nu ko teiksim par Latviju? Un tikai vienas kancelejas ietvaros. Bet šī starpība visas valsts mērogā pārsniedz pat 1:100(!!!), un turpina palielināties. Kad sāku rakstīt šo tekstu, vēl nebija skandāla ar KNAB vadītāja atstādināšanu un protesta akcijām pie Saeimas nama. Protams, ka tās nav savstarpēji saistītas, vai minimāli saistītas lietas, taču liecina, ka rodas augstāk minēto pazīmju iedīgļi. Tālāk. Viens no senās Ķīnas valsts pārvaldes galveno principu pamattēzēm: "...ja valsts ir bagāta, bet pārvalda to tā, it kā tā būtu nabadzīga, - tad to sauc par bagātības dubultošanu, bet divtik bagāta valsts ir stipra. Ja valsts ir nabadzīga, bet pārvalda to tā, it kā tā būtu bagāta, - tad to sauc par nabadzības dubultošanu, bet divtik nabadzīga valsts ir vāja... " Protams, ne visam augstāk minētajam mūsdienu domāšanas standartos dzīvojošais var piekrist, taču domājot par sabiedrības un valsts stabilitāti – tās ir nenoliedzama aksioma.

Ko darīt? Kad kāds izsaka savu viedokli, rodas pretjautājums, - bet ko jūs iesakāt? Loģiski un pareizi pēc būtības, teorijas un prakses. Kaut gan pēc prakses ir ļoti grūti, jo teoriju izgudro daži cilvēki, ko praksē pielieto pret citiem. Šajā gadījumā pret valsti un sabiedrību. Šobrīd Latvijā ir sācies tāds kā atgriezeniskais process, kad sabiedrība cenšas piespiest valsts teorētiķus iegrožot kaut cik saprotamas prakses robežās. Bet, lai to ieviestu, ir nepieciešams izstrādāt ilglaicīgas spēles noteikumus. Tas nozīmē, ka: 1.vajadzīga jauna valsts Konstitūcija (modernizēta Satversme) ar saprotamu, efektīgu un skaita ziņā ierobežotu valsts pārvaldes institūtu, ārpolitikas, tautsaimniecības, nodokļu un budžeta nosacījumiem, sociālo un nacionālo politiku, valsts, pašvaldību un privāto īpašuma attiecībām tajā skaitā. Definējot to, ka Latvija ir pārejas posma valsts krīzes situācijā, nepieciešams prezidentālas valsts pārvaldes forma. Prezidents tiek vēlēts vispārējās un tiešās vēlēšanās. Parlamentāra republika ir augsti organizēta un stabila pilsoņu kopuma pārvaldes forma. Būsim atklāti, Latvijai līdz tam vēl ir ko iet...

2.saražotās normatīvo aktu masas (tajā skaitā Vēlēšanu likuma) kodifikācija, lai vēlēšanu laikā būtu skaidrs ne tikai kādas partijas izvirzīto deputātu skaits, bet arī iespējamais valdības sastāvs. Tas maksimāli ierobežotu (diemžēl neizslēgs pilnībā) izpildvarā nokļūt neatbilstošām personām, kā arī uzliekot ministriem ne tikai politisko, bet arī kriminālo, civiltiesisko un administratīvo atbildību par savu un arī visas ministrijas darbu.

3.ar likumu pamatotu valsts un pašvaldību amatpersonu un ierēdņu atalgojuma sistēmas izveidošanu, kurā izslēgta jebkāda iespēja vienpersoniskai vai šauri koleģiālai sevis apbalvošanai. Tas ir sākums. Ja tas netiks izdarīts, varu viennozīmīgi apgalvot, agri vai vēlu, nostrādās iepriekšminētā Gini koeficienta efekts. Pagājušā gadsimta 20-jos, kad tika būvēta Latvijas Republika, valstsvīri ļoti nopietni pievērsa uzmanību tam, kas bija noticis kaimiņos, un ko nozīmē tādi sabiedriski satricinājumi. Kāpēc mūsu valstsvīri ir zaudējuši prasmi analizēt un ņemt piemēru no veiksmīgiem risinājumiem citās valstīs? Sena gudrība māca: "Cilvēkam savā dzīvē vajag: uzturēt sevi, atdot parādus(uzturēt vecākus) un, izsniegt kredītus(palīdzēt bērniem)."

Šo gudrību var pilnībā attiecināt uz valsti kopumā. Latvijā notiek tikai pirmais. Un tas pats valsts varas aparāta līmenī.