Kirils Kobrins: Liekuļa spriedums

Džeimss Hozs savā grāmatā "Uzrokot Kafku" atsedz patiesību, kas atrodas aiz šī Viduseiropas Nostradama tēla ar tipogrāfiski neatvairāmo vārdu. Reālais Francs Kafka nebija vis baiļu apsēsts paranoiķis, bet sabiedrisks jauns cilvēks, kurš bieži apmeklēja bordeļus, kuram regulāri bija sekss ar nabadzīgu, bet glītu meiteni un kurš pasūtīja sev smalkus pornogrāfiskus izdevumus. "Uzrokot Kafku" atmasko Kafkas mīta pamatsastāvdaļas, arī priekšstatu par to, ka Kafka bijis arhetipisks savas dzīves laikā neatzīts ģēnijs; ka viņš bijis iestrēdzis bezcerīgā darbā un nevarēja atrast laiku rakstīšanai; ka viņu mocīja bailes no seksa; ka viņam bija neparasti briesmīgs, dominējošs tēvs, kurš neizprata dēla vēlmes; ka viņa rakstītais ir noslēpumains un nesaprotams. (http://www.foyles.co.uk/display.asp?K=9781847245441&)

Izlasīsim šo tikko iznākušās grāmatas anotāciju Londonas grāmatu veikala Foyes saitā. Sarauksim uzacis un pajautāsim – angliski, tai pašā valodā, no kuras tulkoti šie frivolie murgi: "Really?"

Oksfordas beidzējs, kurš aizstāvējis ikdienišķu disertāciju par Nīčes ietekmi uz vācu literatūru, Džeimss Hozs lasījis lekcijas dažās provinciālās britu universitātēs, bet tad sācis sacerēt satīriskus romānus. Akadēmisku slavu viņš nav guvis, bet Hoza beletristiku kritiķi slavē – kas zina, varbūt arī pelnīti. Taču pāris pēdējos gados Džeimss Hozs aktīvi jauc savu pirmo profesiju ar otro. Viņš atsaucis atmiņā vācu literatūras studijas un ķēries pie viena no klasiskiem vēsturiski literāriem sižetiem, izmantojot beletristikas instrumentus. Upuri savai asprātībai Hozs izvēlējies pēc reklāmiskuma kritērija: nu, protams, no visiem, kas rakstījuši vāciski, populārākais ir nelaimīgais Francs Kafka. Milzums cilvēku, kas nekad nav ielūkojušies šī, kā smalki pausts grāmatas anotācijā, "Centrāleiropas Nostradama", sacerējumos, tomēr pastāvīgi viņu piemin. Vārdu sakot, ja nu reiz kādu atmaskot vācvalodiskajā pasaulē, tad vislabāk Kafku; otra superslavenība Hitlers jau ir visnotaļ atmaskots.

Hoza grāmata izsaukusi ne vien Kafkas pētnieku, bet arī vienkārši inteliģentu lasītāju nosodījumu – taču, jo vairāk kaislību, jo labāka pārdošana, kā zināms. Šāda reklāmas gājiena piemēru ir daudz; ko tikai nav atmaskojuši – gan Jēzu Kristu, gan Annu Ahmatovu, gan Deividu Boviju. Tomēr "Uzrokot Kafku" atšķiras no citiem šādiem sacerējumiem "tūliņ mēs jums izstāstīsim visu patiesību par..." Parasti šāda veida produkcija tiek gatavota pēc diviem paraugiem. Vai nu tiek izrakti kādi nevienam nezināmi fakti, kas neatspēkojami pierāda, ka morālists X bijis kabatzaglis, bērnu rakstnieks Y – rasists un skopulis, bet askēts Z – tam vispār bijis tāds donžuāna saraksts kā grāfa Ļeva Tolstoja kopotie raksti. Cits piemērs, ko izmanto biogrāfs – taisnības cīnītājs –, ir zināmu faktu jauna interpretācija. Mēs, tā teikt, visi zinām, ka N jaunībā bija trūcīgs kā baznīcas žurka, bet pēc tam kļuva bagāts, spēlējot biržā. Tāpat zināms, ka sākumā viņš darbojās kādā pretvalstiskā pulciņā, bet vēlāk kļuva prātīgs un pat kļuva mēreni konservatīvs. Visbeidzot, mēs neko nezinām par mūsu varoņa pirmo, otro un trešo mīlestību, taču pēc tam viņš apprecējās (acīmredzami, ne mīlestības dēļ) ar bagātu līgavu, kas ļāva vēl vairāk nostiprināt viņa materiālo stāvokli. Un tā, kungi, mēs visi to zinām un zinām jau sen. Vai mēs varam izdarīt kādus jaunus, sirdi stindzinošus secinājumus? Nē, jūs sakāt? Jūs kļūdāties. Savienojot visas trīs faktu līnijas, mēs varam pavisam droši apgalvot, ka N bija homoseksuālis (sākumā latents), slepenpolicija kaut kā uzzināja par viņa noslēpumu un sāka viņu šantažēt, piespiežot kļūt par ziņotāju. Nabaga N piekritis, stāstot, ka saņēmis diezgan daudz naudas par panākumiem biržā. Nav izslēgts, ka biržā viņam tiešām veicies – ar visspēcīgo aizbildņu naudu un palīdzību. Vēlāk viņš maskēšanās nolūkos apprecējies – tomēr savācis arī veselu štatu jauneklīgu kalpotāju, kuri izpildīja ikvienu saimnieka iegribu. Tiesa, tam nav pierādījumu, tomēr mēs sev varam atļauties šādu pieņēmumu – jo iepriekšminētos faktus taču nav iespējams apstrīdēt; fakti vispār ir nepaklausīga lieta, kungi, un tikpat nelokāmi ir mūsu secinājumi, kas izriet, salīdzinot šos faktus.

Lūk, Džeimss Hozs iemanījies iespraukties starp šo sensacionālo faktu Scillu un revizionistisko secinājumu Haribdu. Viņš neatklāj jaunus faktus, viņš izmanto vispārzināmos, taču (un tas ir pats galvenais!) izliekas, ka šie fakti nevienam nav zināmi, bet, ja arī ir, tad tikuši apzināti noklusēti. Par ēsmu, ar kuru Hozs noķēris Kafkas pētniekus, literatūras apskatniekus un interesentus, kalpo viņa atklāsmes par diviem pornogrāfiskajiem žurnāliem: Kafka glabājis tos aizslēgtā skapī, bet atslēgas vienmēr nēsājis līdzi. Nu, ja šis drūmais morālists kaitējies ar aizliegtām bildītēm, tas nozīmē, ka lieta nav tīra – priecīgi secina Hozs. Paskatieties, mācījies labā ģimnāzijā, universitātē arī, izrādās, un bordeļiem nav gājis garām, bet aldziņa pie tam viņam, aldziņa... Vēl vajadzētu papētīt, par ko viņš saņēmis tādu naudu, šis patentētais melanholiķis un ebreju pravietis... Starp citu, otra ēsma stulbeņiem Hoza grāmatā ir holokausts – kas gan cits vēl spēj uztraukt Eiropas intelektuāli (protams, atskaitot pornogrāfiju)? Sparīgais satīriķis uzskata, ka tieši holokausts retrospektīvi pārvērtis Kafku pravietī: šī traģēdija liek publikai saskatīt kādas drīzās katastrofas atklāsmes, teiksim, "Procesā" vai pat "Spriedumā" (bet koncentrācijas nometņu priekšvēstnesis, protams, ir labošanas kolonija no šāda nosaukuma stāsta)...

Jā, Hozs savu ir panācis – zinātnieku un kritiķu pūlis meties rakstīt; maz tādu, kas aizstāv britu – pat ne viņa tautiešu vidū; lai gan saprotamu iemeslu dēļ visvairāk sašutuši vācieši. Hozu apsūdz nekompetencē, provokācijā, apzinātā sensācijas uzpūšanā un pat antisemītismā. Apbrīnojamākais šajā gadījumā ir tas, ka tāpat kā patiesi ir gandrīz visi fakti, ko Hozs minējis savā grāmatā, tāpat taisnīgas ir arī visas kritiķu apsūdzības. Kafkas pētniece Andžana Šivastava žurnāla Spiegel saitā raksta: "Hozs piedāvā mums paskatīties pa atslēgas caurumu uz Kafku ar nolaistām biksēm... bet nosaukt ilustrētos žurnālus, par kuriem ir runa, par "pornogrāfiju", ir tas pats, kas salīdzināt Heines dzejoli ar Makdonalda reklāmas saukli." Šrivastava sauc Hozu par "liekuli". Citi kritiķi atzīmē, ka Kafka slēdza skapi ciet nevis tādēļ, ka tur atradās divi aizdomīgi žurnāli, bet tādēļ, ka viņš tur glabāja savu slepeno krājgrāmatiņu. Vēl trešie brīnās, no kurienes brits ņēmis, ka iepriekšējie Franca Kafkas biogrāfi nav pamanījuši erotiskus izdevumus rakstnieka arhīvā? Jebkurā Kafkas biogrāfijā var izlasīt, kādos apstākļos viņš audzis, kur mācījies, kur strādājis, cik istabas īrējis, bet miljonos izdotās viņa dienasgrāmatās lasītājs atradīs gan saviesīgo dzīvi, gan kafejnīcas, gan pat prostitūtas. Desmitiem fotogrāfijās mēs redzam skaistu, labi ģērbtu jaunu cilvēku. No kurienes tad Hozam šis līksmojošā atmaskotāja patoss? Sens Kafkas vācu biogrāfs Klauss Vāgenbahs uzskata vienkārši: "Tas ir kaut kāds idiots... viņš par Kafku neko nezina, tomēr raksta."

Tai pašā laikā ir vērts pateikt dažus vārdus mūsu provokatora aizstāvībai. Ja nerunā par pārdabisko veiklību, kas viņam ļāvusi vispārzināmo pasniegt kā sensacionālo, Hozs rīkojies arī kā vērīgs sava varoņa lasītājs. "Process" sākas ar vārdiem: "Laikam Jozefu K. kāds bija apmelojis..." Virsnieks no stāsta "Labošanas darbu kolonijā" saka šādu svarīgu frāzi: "Princips, pēc kura es pieņemu lēmumu, ir tāds: vaina vienmēr ir neapšaubāma." Džeimss Hozs pavisam vienkārši nolēmis apmelot Francu Kafku. Atrast kādu jaunu kompromātu par rakstnieku viņš nevarēja, taču pilnīgi šī laikmeta garā uzdeva nepavisam ne aizmirstu veco par sensacionālu jauno. Kāpēc teikt: "Ēdiens ir bauda. Bauda no garšas!" drīkst, bet: "Kafka nepavisam nebija tāds nelaimīgs atkritējs, kādu mēs viņu iedomājamies, lasot viņa grāmatas," – nedrīkst? Vēl jo vairāk, ja vēl arī piemelo, uzdodot par pornogrāfiskiem ekspresionistiskos zīmējumus žurnālā Amethist. Starp citu, par to arī visvairāk ņirgājās Hoza kritiķi. Interesanti, kā morālists Džeimss Hozs apraksta šīs briesmīgās bildītes: "Daži zīmējumi ir īpaši drūmi, dažos dzīvnieki veic fellāciju, citos attēlotas meitenes ar meitenēm." Ja būsim pavisam precīzi, tad vienā no karikatūrām ir uzzīmēts nevis vienkārši dzīvnieks, bet radījums, kas atgādina ezi. Fellācija, ko veic ežveidīgs dzīvnieciņš ekspresionistiski grafiskā zīmējumā, diez vai spētu uzbudināt pat pārliecinātu zoofilu. Taču Džeimsu Hozu detaļas neinteresē. Viņš ir apmelotājs par exellence, pie tam apmelotājs, kas vadās pēc Kafkas formulas "vaina vienmēr ir nepašaubāma". Francs Kafka, kas visu savu dzīvi mēģināja kļūt "kā visi", izrādās, ir jau vainīgs no paša sākuma – vainīgs par to, ka īstenībā bijis tāds pats kā visi: liekulis, erotomāns, mietpilsonis. Un nekā noslēpumaina vai dziļa viņā nav – viņš taču glabāja pa rokai pornogrāfiju. Lūk, spriedums, ko pieņēmis liekulis, kas dzīvo laikmetā, kad pašas īstākās pornogrāfijas tonnas atrodas no mums divu, trīs datora peles klikšķu attālumā.