turpinājums
Devalvācija un inflācija

Latvijas Banka ir izlēmusi par katru cenu ieviest eiro 2012. gadā un tāpēc nevēlas devalvēt latu, jo devalvācijas procesā radītā jaunā nauda no vienas puses gan sildītu maciņus, taču no otras paceltu cenas, kas izraisītu inflāciju. Tas būtu slikti, jo mēs nepanāktu atbilstību Māstrihtas kritērijiem. Tā ir taisnība.

Un tomēr mums nevajadzētu tik ļoti baidīties no inflācijas. Tā nav bīstama, ja vien nepāraug hiperinflācijā. Hiperinflācija var rasties, ja ir jālaiž apgrozībā ļoti daudz jaunas, ne ar ko nesegtas naudas. Pagaidām mums ir SVF aizdevums. Tāpēc pagaidām mēs esam stipri un mums hiperinflācija nedraud. Uzsākt naudas drukāšanu vēlāk, bez SVF aizdevuma, būs riskantāk.

Ja Latvijai izdosies nostiprināt rūpniecību, vēlāk nebūs problēmu apstādināt inflāciju. Ļoti interesanta ir Slovākijas metode. Cīnoties ar inflāciju pirms eiro ieviešanas Slovākijas centrālā banka pacēla korunas kursu, jeb revalvēja to. Ārvalstu preces, mērot korunās, kļuva lētākas, un inflācija nokritās līdz Māstrihtas kritērijos prasītajam apmēram. Sekojot Slovākijas pieredzei un īsi pirms kritēriju izpildes revalvējot latu, inflācija strauji kritīsies. Žēl, ka mēs jau pirms dažiem gadiem, kad krita iekšā simti miljonu ārvalstu kredītu, nesekojām Slovākijas piemēram...

Latvijas Bankas vadīta valūtas kursa maiņa Māstrihtas kritēriju ietvaros

Eiropas Savienības Māstrihtas kritēriji, kurus jāizpilda, lai varētu pievienoties eiro, atļauj pazeminošu kursa maiņu līdz -15%.

No sākuma mākslīgi pazeminot kursu un vēlāk to kontrolēti paceļot, Latvija varētu gūt daudz priekšrocību:
1) SVF un ES aizdevums nebūtu iztērēts tekošā gada patēriņa finansējumam, jo kristos importa apjoms un pieaugtu eksports;
2) tiktu uzlabota mūsu eksportētāju eksportspēja - izmantojot devalvētās valūtas priekšrocības, viņi iegūtu gadus tirgus palielināšanai,
3) SVF un ES aizdevumu varētu izmantot plašai rūpniecības un eksporta pakalpojumu attīstības finansēšanai, jo tas vairs nebūtu jātērē valūtas aizstāvēšanai, turklāt mums būtu sava, ar importu nopelnīta nauda,
4) Kursa maiņas rezultātā radītos latus varētu iztērēt ekonomikas attīstībai,
5) Galu galā Latvija sekmīgi pievienotos eirozonai.

Ja lats kurss tiktu kontrolēti mainīts uz dažiem gadiem, ārvalstu investori un bankas, zinot, ka valūtas vērtība drīz atgriezīsies iepriekšējā līmenī, izmantojot īslaicīgu atbalstu no savu mātes uzņēmumu valstu centrālajām bankām, noteikti sekmīgi pārvarētu grūtības. Ārvalstu investori arī nesteigtos šogad aizvest peļņu no Latvijas, cerot uz vēlāku kursa pieaugumu. Tā pieaugtu Latvijai pieejamais kapitāls.

Līdz ar to īslaicīga kursa maiņa ir ļoti piemērota metode Latvijas ilgtermiņa attīstības nodrošināšanai, jo tā sniedz iespēju izmantot SVF aizdevumu ekonomikas restrukturizācijai, nevis problēmu novilcināšanai un parāda skaidru ceļu uz eiro.

Novilcināšana un pāreja uz eiro

Latvijas valsts parāds šogad pieaugs ļoti strauji. Edvards Hjū (Edward Hugh) aprēķināja, ka ņemot vērā Parekss bankā ieguldītos līdzekļus, mūsu valsts parāds šogad būs nevis valdības paziņotie 4,9%, bet gan šokējoši 17,3%. Līdz 2010.gadam ārējais parāds pieaugs līdz 46% un viss ko mēs būsim izdarījuši - dabūjuši Parekss banku ārā no bankrota. Ja valdības plāns nenostrādās un Latvijā 2011.gadā neatsāksies strauja izaugsme, iespējams, mūsu valsts parāds pārsniegs 60% no kopprodukta 2012.gadā. Līdz ar to Latvijas dalība eiro zonā būs slēgta. Pāreja uz eiro ir Rimšēviča stratēģijas būtiska sastāvdaļa. Visus ar stingru valūtu saistītos riskus mēs uzņemamies tikai tādēļ, lai pārietu uz eiro 2012.gadā. Kas notiks, ja jau 2009.gada beigās kļūs skaidrs, ka mēs to nevarēsim izdarīt?

Parekss gadījums

Parekss bankas pēkšņā nacionalizācija man bija pārsteigums. Sākotnēji, balstoties uz informāciju ko es zināju nacionalizācijas laikā (neko), es atbalstīju to, jo man šķita, ka ir taisnīgi nevis piešķirt subsīdijas baņķieriem, bet nacionalizēt banku. Es neņēmu vērā to, ka nacionalizējot Pareksu Latvijas valsts uzņemas tās saistības. Respektīvi, ja mēs nesamaksāsim par Pareksa parādiem, tad Latvijas valsts skaitīsies tehniski bankrotējusi. Pārrunas ar sindicētā kredīta devējiem vedas ļoti slikti, jo viņi, protams, zina ka mums ir daudz naudas no SVF. Es vēl arvien neko nezinu, bet jautāju, cik lielas ir nepatikšanas Parekss iekšpusē? Ja nu tajā ir vēl kādi toksiski aktīvi vai saistības? Ja nu to apmaksai nāksies ieguldīt vēl nodokļu maksātāju naudas? Kāds būs iespaids uz Latvijas kopējo parādu? Vai kāds to zina? Kā tas iespaidos mūsu pievienošanos eiro 2012.gadā?

Kursa maiņa un parādu slogs ārvalstīm

Dažreiz dzird runājam, ka lata kursa maiņa palielinās Latvijas ārējā parāda slogu. Jā, ja devalvācija notiks nekontrolēti, ekonomikas sabrukuma rezultātā. Ja notiks kontrolēta lata kursa maiņa, tad pat saglabājot pilnu lata segumu, kursa maiņa par 15 procentiem atļautu mums nodrukāt apmēram miljardu latu jaunas naudas. Jā, Latvijas reālais ārējais parāds pieaugtu vēl straujāk, tomēr miljards latu, ja vien tie tiktu prātīgi investēti ekonomikā, atgrieztu ārējā parāda kritumu ar uzviju. Pievienojot šo miljardu 600 miljoniem ES un SVF aizņēmuma naudas tiktu izveidota laba, kvalitatīva izaugsmes pakete, kura noteikti radītu pozitīvas pārmaiņas ekonomikā. Vienlaikus devalvācija samazinātu valsts budžetu, mērītu eiro.

Deflācija, jeb cenu krišanās, ir sliktāka par inflāciju

Latvijas iedzīvotāji ir pieraduši uztraukties par inflāciju. Deflācija, t.i., cenu krišanās, varētu šķist pat jauka parādība - labi taču, ja preces paliek lētākas. Diemžēl apjomīgu parādu ekonomikā, kā tas ir Latvijas gadījumā, deflācija ir nāvējoši bīstama. Tā kā naudas apjoms deflācijas gadījumā visu laiku mazinās, tad kredītu reālā vērtība jeb ienākumu daļa, kas jāvelta to atmaksai, aug. Deflācijas gadījumā ir praktiski neiespējami nomaksāt kredītu, jo katrs maksājums faktiski palielina nevis samazina kredītu. Japānas 90.to gadu bezcerīgā cīņa ar iestrēgušo deflāciju ir parādījusi , ka deflācija ir daudz, daudz bīstamāka par inflāciju. Cīnīties ar deflāciju var, drukājot jaunu naudu. Drukāt jaunu naudu var, ja izbeigta cieta piesaiste eiro.

Latvija kā Austrumeiropas valūtu pēdējais bastions.

SVF sniedz maz skaidrojumu, kāpēc tika saglabāts lata kurss. Viens no retajiem skaidrajiem argumentiem ir, ka devalvācija Latvijā nozīmēs devalvāciju arī Igaunijā, Bulgārijā un, iespējams, citās valstīs. Es nedomāju, ka šis SVF arguments iztur kritiku. Ja jau citas valūtas turas tik vājā diedziņā, laikam jau labāk tām ļaut krist. Latvijai nav jāupurējas Igaunijas kronas vai Bulgārijas levas stabilitātes vārdā.

Stiprs lats bez bezdarba radīšanas

Minētās tirdzniecības nesabalansētības dēļ Latvija faktiski ik gadus aizņemas 2,7 miljardus latu. Lai varētu absorbēt šādu krasu naudas apjoma samazinājumu, neizraisot bezdarba pieaugumu, mums visiem kopā 2009. gada laikā būtu jāsamazina algas un peļņa par 2,7 miljardiem. Latvijā ir aptuveni miljons strādājošo, tātad uz katru strādājošo peļņas un algas samazinājumam būtu jābūt ap 2700 Ls gadā. Valdība to varbūt var panākt, bet tad ir jābūt skaidrai nacionālai vienotībai šī mērķa sasniegšanā. Samazinām algas un peļņu visi kopā, saglabājot stipru latu. Diemžēl valdība neizskaidro visas savas lēmumu sekas, mediji par to nerunā nezināšanas dēļ, toties vienkāršie cilvēki ir šokā, ka lielie aizdevumi nepalīdz, un rīko nekārtības. Latvijā ir stiprs viedoklis, ka latu nedrīkst devalvēt, tomēr nav izpratnes par lata stipruma cenu. Cilvēki nav gatavi SVF sagaidītajai samierināšanās ar esošo stāvokli, kā to pilnībā parādīja 13.janvāra notikumi.

Kontrolēta maiņas kursa pazemināšana un eksports

Kursa maiņas gadījumā vinnēs tie, kas ražo eksportam. Faktiski kursa pazemināšana ir eksporta subsīdija. Ražotājiem, kam kredīti ir eiro, bet ienākumi latos, kursa maiņa nenesīs ļaunumu, jo kredīta maksājumu palielinājumu atsvērs zemākas algas un lielāks iekšzemes patēriņš. Iekšējās devalvācijas gadījumā to vis nevar teikt. Kursa maiņa ir mūsu vienīgā cerība piesaistīt ārvalstu investīcijas rūpniecībā. Mēs nekad mūžā nedabūsim uz Latviju ražotājus pie tik augsta lata kursa un darbaspēka izmaksām, kam pievienojas risks nekontrolētai valūtas devalvācijai.

Kas zaudēs no kontrolētas devalvācijas

Lieli zaudējumi banku sektoram nebūs, jo lielākoties valūtas risks tajās ir samērots - eiro kredītam pretī ir finansējums eiro un lati lielākoties tiek finansēti no vietējiem depozītiem. Turklāt mēs varam rēķināties, ka problēmu gadījumā ārvalstu bankas izglābs viņu pašu valdības, kas līdz šim ir saņēmušas lielus nodokļu ieņēmumus no peļņas, kura gūta Latvijā. Faktiski deviņas Rietumeiropas bankas ar lieliem kredītu portfeļiem Austrumeiropā jau ir griezušās ES, lai gūtu palīdzību. Tas Latvijai būtu izdevīgāk un taisnīgāk, jo tad palīdzību ņemtu un procentus par to maksātu bankas tieši. Interesantas ir debates Zviedrijā ( http://www.balticbusinessnews.com/Default2.aspx?ArticleID=74b58ea8-76b7-46ed-acb2-286631e4a81b&open=sec ).

Taču ilgtermiņā visām bankām kursa maiņa ir izdevīga, jo tās un it īpaši tajās strādājošie gaišie un talantīgie cilvēki ir pilnībā ieinteresēti ilgtspējīgā Latvijas izaugsmē, tādēļ, ka banku ienākumu nodrošina vispirmām kārtām sekmīga Latvijas uzņēmumu attīstība, kas maksā algas un rada peļņu, uz kuras pamata izsniegt jaunus kredītus.

Devalvācija gan nav izdevīga mūsu rantjē šķirai - nekustamā īpašuma turētājiem, kam kredīti ir eiro, bet īres ienākumi latos.

Kontrolēta kursa maiņa un zemnieki

Lata kursa maiņa palīdzēs zemniekiem atgūt konkurētspēju ārējos tirgos, šādi nodrošinot vismaz kaut kādus ienākumus un cerību laikā, kad valdība nespēj dabūt taisnīgu daļu ES subsīdiju. Kursa maiņa gan radīs jaunu naudu lauksaimnieku atbalstam, gan ienesīs lielākus eksporta ieņēmumus. Patlaban ir morāli pilnīgi nepieņemama un bezjēdzīga situācija, kad zemniekiem tiek atņemtas iekoptas saimniecības parādu dēļ. Atņemt ir viegli, bet kas pēc tam ražos? Mēs jau redzējām, kā 90. gadu sākumā asā nostāja iznīcināja pat spīdoši noorganizētas lielfermas. To vietā tagad ir gruveši. Vai vēlamies vēlreiz sagraut to mazumiņu, kas drusku pacēlis galvu?

Stiprs lats un šoka terapija a la 90. gadu sākums

Godmaņa domāšana kopš 90. gadu sākuma, šķiet, nav mainījusies. Vēl arvien viņš uzskata, ka stipra valūta ar fiksētu maiņas kursu, visa privatizācija un pēc iespējas mazāki nodokļi bagātajiem ir panaceja. Atšķirībā no Obamas, Godmanis nerūpējas par sociālo taisnīgumu. PVN pacēla, bet dividenžu izmaksai nodokli nespēj uzlikt, kaut gan tieši tagad būtu īstais brīdis to darīt, lai maksimāli apgrūtinātu peļņas aizplūdi uz ārzemēm. Par progresīvo nodokli vai vismaz samazinātiem sociālajiem nodokļiem mazāk atalgotajiem, vai samazinājumu visiem līdz 20% neiet ne runas, lai gan lielā mērā šo krīzi ir veicinājušas pārlieku krasās ienākumu atšķirības Latvijā, kuras ir mūsu ļoti ekstrēmās, regresīvās nodokļu politikas rezultāts, kur visbagātākie maksā vismazāk.

Kapitālisma pamats ir kredīts

Kapitālisma darbības stūrakmeņi ir kredīts un cerības. Uzņēmējam ir jāpaņem kredīts, lai iekārtotu ražotni vai pakalpojumu sniegšanas vietu, un tad jācer, ka pircēji iegādāsies saražoto un ļaus atpelnīt ieguldīto. Stipra valūta ir laba lieta, tikai kamēr ir pieejami ārvalstu kredīti un ekonomika cerību pilna aug. Kad kredīti no ārvalstīm beigušies, ir laiks domāt, kā panākt lai saņemtā nauda neaizbēg atpakaļ un kā nodrošināt kreditēšanu ar pašu spēkiem, lai būtu pieejama nauda attīstībai.

Jaunais žargonvārds pareizai ekonomikai ir ASV centrālās bankas vadītāja Bena Bernankes (Ben Bernanke) iemīļotais "quantitative easing" jeb naudas drukāšana. Par to runā visu rietumu valstu centrālo banku vadītāji. Bez devalvācijas, saglabājot fiksētu valūtas kursu, Latvijā naudas drukāšana nav iespējama. Ja Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Lielbritānija, Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Polija, Ungārija, Lielbritānija devalvē valūtu un drukā naudu, kā mēs plānojam konkurēt ar savu stipro latu? Visi veiks ekonomikas stimulēšanu, tikai mēs mēģināsim iznīcināt to mazumiņu rūpniecības, kas vēl atlicis...

Valūtas kurss un ekonomika

Dažreiz dzird runājam, ka valūtas kursa pazemināšana neko nedodot, esot ekonomiski bezjēdzīga. Tā nav tiesa. Finansiāli integrētā pasaulē ir ļoti viegli radīt kredītu burbuļus (sk, piemēram, http://www.politika.lv/index.php?id=16961). Grūtāk ir panākt, ka nauda nonāk attīstībai. Viena no lieliem pēdējo desmitgažu ieguvējiem ir Ķīna, kurā bija neiedomājama izaugsme. Ķīna ļoti viltīgi visu laiku tur pazeminātu remnibi kursu, šādi sniedzot atbalstu saviem eksportētājiem un bremzējot importu. Līdz ar to Ķīna izmantoja globālās finanšu plūsmas, lai izveidotu apskaužamu rūpniecību. Latvija izmantoja globālās finanšu plūsmas un stipru valūtu, lai iegūtu miljardus patēriņa kredītos. Ķīna, varētu teikt, saņēma visu globalizācijas labumu bez ļaunuma, jeb Mārtina Volfa vārdiem sakot, tā "pīpēja, bet nevilka plaušās".


Latvijas uzdevums ir ļoti sarežģīts. Mums ir vienlaikus jānovērš iepriekšējās kredītu ekspansijas radītās sekas un jāpalielina kredīti. Tas nav un nevar būt viegli. Ir jāpieņem sāpīgi lēmumi.

Latvijai ir iespējami divi mazticami pozitīvas attīstības ceļi:
· Iztērēt maksimāli lielu aizdevuma daļu - vismaz 1,2 miljardus latu nekavējošai eksporta vai eksportu aizvietojošu nozaru attīstībai (diemžēl, šķiet, ka valdība to nedarīs) un cerēt, ka mūsu rūpniecība kļūs pietiekami konkurētspējīga, lai spētu palielināt eksporta apmēru par vismaz 2,7 miljardiem latu gadā jau 2010.gadā. Tad Latvijas ekonomika sasniegtu 2008.gada sākuma līmeni.
· Aizņemties naudu no SVF, iztērēt to iepriekšējo kreditoru apmierināšanai un, tā arī palikušai bez eksporta rūpniecības, krasi visiem reizē samazināt visas algas un uzņēmumu peļņu kopsummā par aptuveni 2,7 miljardiem latu gadā. Tas varētu gan saglabāt darba vietas, gan stipru latu. Tam nepieciešama patiesa visu cilvēku vienotība un ticība valdībai, kā arī vēlme samierināties ar būtiski zemāku dzīves līmeni.

Latvijai ir arī divi iespējami pozitīvas attīstības ceļi:
· Ja valdībai nespēj saredzēt, kā atvēlēt 1,2 miljardus no SVF un ES naudas ekonomikai, tad otrs ceļš ir kontrolēti devalvēt latu, nodrukājot jaunu naudu, un nosakot zemāku lata kursu, no jaunradītās naudas apmaksāt budžeta deficītu, atbrīvojot SVF un ES aizdotos 2,5 miljardus latu nekavējošai eksporta vai eksportu aizvietojošas rūpniecības attīstībai, ēku siltināšanai, augsto tehnoloģiju rūpniecībai, koģenerācijas enerģētikai, kas aizstātu importa gāzi un radītu darba vietas, vienlaikus panākot, ka mūsu rūpniecība spēs pietiekami kāpināt eksportu. Šajā gadījumā būtu nepieciešams mazāks eksporta kāpums, jo straujāk kristos imports, kā arī pieaugtu vietējais patēriņš, jo devalvācijas rezultātā tiktu nodrukāti jauni lati, kuri nonāktu apgrozībā. Latvijas Bankas nodrukātā nauda nebūtu jāaizņemas no SVF un tātad tā būtu lētāka. Savukārt SVF un ES aizdevumi nonāktu rūpniecībā, radot jaunu eksporta potenciālu. Attīstītos rūpniecība. Šādi 30. gados rīkojās Japāna. Devalvējot jēnu un izdarot valsts pasūtījumus Japāna pirmā izkļuva no Lielās Depresijas, tās tekstilizstrādājumi izstūma no tirgiem nedevalvētās mārciņas dēļ dārgos britu ražojumus, un rūpniecība sāka sekmīgi attīstīties. Tikmēr briti piedzīvoja bezdarbu, rūpniecības sagrāvi un mārciņa tāpat krita, vienīgi jau pēc rūpniecības sagraušanas.
Pēc ekonomikas atgūšanās latu varētu revalvēt atpakaļ un pievienoties eiro.
· Vēl viena Latvijas iespēja, kas gan prasa drosmi un zināmu nekaunību, ir vienpusēja pāreja uz eiro bez Eiropas Centrālās Bankas atļaujas, jeb eiroizācija. Tehniski patlaban Latvijas Bankai pietiek eiro rezervju, lai nopirktu visus apgrozībā esošos latus. Pasaulē ir 51 dolarizēta vai eiroizēta valsts, ieskaitot Andoru, Lihtenšteinu, Sanmarīno, Urugvaju, Panamu, Melnkalni un Kosovu. Latvijai būtu izdevīgi veikt vienpusēju pāreja uz eiro. Protams, Eiropas Centrālā Banka gan būs neapmierināta, tomēr īsti mūs apstādināt tā arī nevar. Līdz ar to ļaunākajā gadījumā mūs var gaidīt barga pirksta kratīšana, kaut gan ES likumos nav paredzēts nekāds sods par šādu rīcību, ja nu vienīgi par tādu var uzskatīt Latvijas Bankas likvidāciju, jo tad jau nu noteikti mums kādus gadiņus vietu pie Eiropas Centrālās bankas galda nedos, un eiro ar lasīšiem nedrukās. Šāds solis būtu ļoti izdevīgs gan bankām, gan uzņēmējiem. Pār mums vairs kā Damokla zobens nekarātos iespējamā lata devalvācija. Tāpēc, finanšu pasaulei atgriežoties normālās sliedēs, bankas atsāktu kreditēšanu. Reizē ar pāreju uz eiro var veikt arī lata devalvāciju, nolūkā paaugstināt mūsu konkurētspēju. Es domāju, ka Eiropas Centrālajai Bankai ir jāsaprot, ka Latvijā ir krīze, kuras cēlonis ir, tajā skaitā, ECB nespēja regulēt starpnacionālas bankas. Līdz ar to ECB ir jāuzņemas daļa atbildības un jāatļauj Latvijai pāriet uz eiro vienpusējā kārtā.

Latvijai ir arī iespējams negatīvas attīstības ceļš, kuru patlaban esam izvēlējušies:
· Aizņemties naudu no SVF, iztērēt to iepriekšējo kreditoru apmierināšanai un, tā arī palikušai bez eksporta rūpniecības un ar ārējās tirdzniecības disbalansu, bez jaunajiem apstākļiem pielāgotas rūpniecības, piedzīvot lata devalvāciju 2010.gadā un tad, līdzīgi Argentīnai, desmit gadus mēģināt atkopties.

Latvijas Bankai ir visas iespējas nedevalvēt latu. Lats patlaban ir tehniski neapgāžams. Tomēr Latvijā ir vajadzīga uzticība, ka ekonomika atsāk ripot. To var iegūt atvēlot, ļoti ātri un lielas summas ekonomikas stimulēšanai un eksporta atbalstam, iegāžot līdzekļus ekonomikā tā, ka visi sajūt uzlabojumus un atgriežas cerības. Ja valdība to nevar vai nespēj, tad otrs ceļš ir kontrolēta kursa maiņa Māstrihtas kritēriju ietvaros, vislabāk ar eiroizāciju. Šis brīdis, kad mums kabatā ir naudas rezerves no SVF un ES aizdevuma, ir īstais brīdis to darīt.

Esmu dzirdējis, ka daži domā, ka par devalvāciju runā tikai pseidoekonomisti. Vēlreiz un lai paliek skaidrs: es vēlos stipru latu ar droši fiksētu kursu, vislabāk eiro. Diemžēl man šķiet, ka valdība jau ir nokavējusi - šogad mēs izdzīvosim, bet 2010.-11.gadā, turpinot esošās tendences, redzu tikai nekontrolētu devalvāciju un ilgstošu stagnāciju. Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists Džozefs Stiglics ir ļoti daudz rakstījis par to, cik ekonomiski nepareizi ir nedevalvēt reizē ar SVF aizdevumu. Šī gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Pols Krugmans domā, ka pienācis laiks devalvēt latu. Edvards Hjū, iesākot savu Latvijas devalvāciju aizstāvošo blogu raksta, "nu, es nezinu gandrīz nevienu, kas gribētu izbāzt savu kaklu un paziņot, ka lats nav jādevalvē". Dažus viņš atrod. Andersu Āslundu, PSRS šoka terapijas autoru, kas jau vienreiz sagrāva mūsu ekonomiku 90.sākumā un kuru Zviedrijā uzskata par marginālu ekonomistu. Rozenbergu no SVF, kurš ne pārāk pārliecinoši un bez reāliem argumentiem aizstāv pats savu politiku. Vēl, protams, var pameklēt Buša administrācijā un ekonomistus, kas saistīti ar lieliem Latvijas kreditoriem un gūst tiešu labumu. Tas arī būs viss. Nobela prēmijas laureāti neatbalsta Latvijas cietā lata politiku. Ir labi zināms, ka daudzi SVF ekonomisti bija pret Latvijas plānu. Tikai latvieši paši stipri turas pie lata, kā pie tādas mistiskas drošās pils. Un esiet droši, ka ne jau finanšu ministra mēles veiklība dabūja mums tos n-tos miljardus, bet skaidra privātu mūsu kreditoru interese panākt, ka Latvijas nodokļu maksātāji apmaksā viņu privātos kļūdainos aizdevumus. Tāpēc gandrīz visa nauda aizies nevis uzņēmumu kapacitātes stiprināšanai, bet tiks atdota finanšu sistēmas stabilizācijai, lasi, pārskaitīta uz ārzemēm. Par devalvāciju un nepieciešamību stiprināt eksportu var izlasīt arī Rīgas Ekonomikas Augstskolas profesora Vjačeslava Dombrovska viedokli http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=61119 , un arī ekonomista Ulda Oša viedokli http://sites.google.com/site/uldisosis/ekonomika/spirales-efekti . Uldis Osis domā, ka mums atlicis pavisam īss laika sprīdis kontrolētai kursa maiņai. Varbūt dažas nedēļas. Pēc tam jau var būt par vēlu.

Patlaban ir arī īstais brīdis visiem kļūt vienotiem; un izprast, ka dzīve ir sarežģīta un reizēm ir jāzaudē kaujā, lai uzvarētu karu. Labāk pieņemsim, ka lata kursa maiņa nav nekāds pasaules gals - maz ir valstu, kuru valūtas šobrīd netiek devalvētas. Sapratīsim, ka ne jau velti Obamas krīzes plāns ir devalvēt dolāru un izdarīt valsts pasūtījumus. Kāpēc mēs nevarētu attīstīt tagad, ar SVF palīdzību, koģenerācijas stacijas un samazināt gāzes importu? Kāpēc neieguldīt SVF naudu eksporta informācijas atbalsta sistēmā?

Latvija ir maza valsts lielajā pasaules okeānā. Mums nevajag mēģināt doties pret vēju, bet gan vienmēr domāt, kā mēs varam izmantot pasaules norises savā labā. Cik daudz rūpnīcu mēs būtu varējuši radīt par aizņemtajiem 20 miljardiem latu! Diemžēl mēs nemācējām spēlēt kredītu spēli un notriecām tos patēriņā. Tagad mēs pārcentīgi spēlējam stipros laikā, kad jāļaujas atplūdiem un riskējam ar smagu, nekontrolētu devalvāciju.

Pret pasaules finanšu plūsmas spēku mēs nespējam un nespēsim pastāvēt. Tomēr mūsu pienākums ir rūpēties par tās prātīgu un ilgtspējīgu izlietojumu. Tāpēc labāk ātrāk ķersimies pie darba labākas, attīstītākas un taisnīgākas Latvijas celšanā.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!