Tomēr vērojot visu šo procesu nepamet sajūta, ka tas notiek mehāniski, bez iedziļināšanās lietu būtībā un apzinoties rīcības sekas. Labākajā gadījumā vienkārši virzot kādas politiskās ambīcijas. To spilgti pierāda lielo optimizācijas plānu evolūcija, kas nu jau kā ir finišēta ar sauso atlikumu - tiek likvidēta viena ministrija un sekretariāts. Ja par e - lietu sekretariātu viss pat varētu būt vairāk vai mazāk skaidrs - to pievieno daudzu iekārotajai Satiksmes ministrijai, tad par Bērnu un ģimenes lietu ministriju (BM) gan ne. To nekur nepievieno.
Var, protams, teikt, ka 2003. gadā īpašu uzdevumu sekretariāts bērnu un ģimenes lietās tika izveidots, lai apmierinātu kādas partijas vēlmi pēc šāda posteņa, jo priekšvēlēšanu saukļos tā bija solījusi sakārtot ģimeņu ar bērniem atbalsta jomu. Tomēr nevar noliegt arī to, ka tieši šī joma kopš neatkarības atjaunošanas vienmēr bija atradusies pabērna lomā.
Teju vai 10 000 bērnu bez vecāku gādības, no kuriem gandrīz puse bija pamestas uzaugšanai institūcijās. Bērnu interešu aizstāvju - bāriņtiesu - nesakārtotā darbība vai, kā nereti vēl joprojām nākas dzirdēt, arī bezdarbība. Vientuļo māmiņu skarbie dzīves apstākļi, cīnoties par kaut vai minimāliem uzturlīdzekļiem savam bērnam. Atbalsta trūkums jaunajiem vecākiem - ne tikai materiāls, bet arī izglītojošs. Ģimenes atbalsta centru trūkums reģionos. Rotaļu un sporta laukumi, kuru daudz kur vienkārši nebija. Jaunatnes interešu aizstāvība. Tās ir tikai dažas no problēmu jomām, kuras šī ministrija pēdējos gados ir sakārtojusi un aktīvi risina, jo iepriekšējos 10 gadus to nedarīja neviens - oponentiem patiešām liels lūgums ieskatīties http://www.bm.gov.lv/lat/informacija/jaunumi/?doc=11460.
Taču bija jāpaiet tikai trīs nedēļām, kopš līdzšinējais bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks neīstajā laikā ir pietiekami nopietni sasirdzis, lai politikas procesā nevarētu piedalīties, un ģimenes politika, kā arī ar bērnu un jauniešu interesēm saistītie jautājumi no politiskās dienas kārtības jau ir pilnībā izdzēsti. Veidojot jauno valdību, tie pat netiek diskutēti. Jautājums ir - vai šādas rīcības sekas mēs sajutīsim jau šogad vai apjautīsim tikai tad, kad pēdējais Latvijas pilsonis fertilā vecumā šo valsti būs atstājis?
Un te nudien nav runa par izmisīgu vēlmi saglabāt silto vietiņu vai kā tamlīdzīgi - var šo ministriju reorganizēt, var mainīt kadrus, bet nedrīkst sadalīt šo jomu un nobāzt dažādu citu iestāžu atbildības tālākajā kaktiņā, iznīcinot piecos gados izveidoto sistēmu. Jo - man nav lielu cerību, ka tad šajā jomā tuvākajos gados notiks jebkāds progress. Pavisam vienkārši - šos jautājumus valdības līmenī neviens vairs nepārstāvēs un arī partiju dienaskārtībā tie jau šobrīd lielākoties ir tīri deklaratīvā līmenī - līdzīgi kā jauki skatāmie trīs bērniņi kādas partijas logo.
Lai ko arī neteiktu, ģimenes un bērnu joma izkustējās tieši pēc BM izveidošanas - to var viegli un faktos pamatoti pierādīt. Protams, šis progress nav acumirklīgs, līdz ar to daudziem jo daudziem ir loģiska vēlme redzēt rezultātus tagad un tūlīt. Tomēr neaizmirsīsim, ka BM resursi uz citu ministriju fona ir ārkārtīgi mazi (visas ministrijas uzturēšanas budžets - aptuveni kā divu Rīgas domes Vides departamenta budžeti). Lielas naudas te neapgrozās, taču jāstrādā ar pavisam konkrētiem cilvēkiem, kuriem ir, ko teikt. Līdz ar to es atļaušos prognozēt, ka BM likvidēšanu valsts budžetu diez vai paglābs. Taču beidzot veikta visas valdības pagriešanās ar seju pret saviem iedzīvotājiem, pret ģimenēm, kas veido pašu valsts pamatu, to gan varētu paveikt.
Man tiešām gribētos saprast vai šodienas politiķi apzinās, ka jaunas ģimenes un bērni, kuri tajās aug, ir vienīgais nācijas saglabāšanas garants. Ka bērni, kuri šodien dzimst, no saviem nodokļiem tiem pašiem deputātiem maksās pensijas.
Un pēdējais. Vai uz Latvijas Nacionālā attīstības plāna vāka ir attēlots tanks, lidmašīna, nauda vai tomēr bērns?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
