Andrejs Žagars: Par Balto namu cīnīšos kā lauva!  (1)

- Droši vien apzināties, ka šogad ne viens vien kolēģis uz jums lūkosies kā izredzētu cilvēku, izņēmuma iestādes vadītāju...

A. Žagars: - Izredzētu? Īsti negribu tam piekrist...

- Kā ne - Opera ir vienīgā kultūras iestāde valstī, kurai vispārējās finanšu apcirpšanas gaisotnē no valsts maciņa pērn piešķīra pusmiljonu latu, lai glābtu Balto namu no draudošā nodokļu parāda. Ielūkojoties arhīvos, var redzēt, ka šis nav pirmais gadījums. Līdzīga situācija bija 1999. gadā. Toreizējais premjers Andris Šķēle pat piedraudēja: ja Baltais nams vēlreiz nonāks parādos, Žagaru atlaidīšot!

- Ja nu lūkojamies tik tālā pagātnē, tad arī toreiz nekādu nesaimnieciskumu mums nevarēja pārmest. 1995. gadā Operas trupai pārnākot restaurētajā namā, budžetu nesalāgoja ar visiem 16 tūkstošiem ēkas kvadrātmetriem un repertuārteātra darbu pilnā apjomā. 1996. gadā man stājoties amatā, Operu jau pārņēmu ar parādu, kuru valdība solīja dzēst. Tikai 1999. gadā sakārtoja finansēšanas modeli. No 2000. līdz pat 2009. gadam mums nekad nebija radies deficīts. Bet pērn saņēmām divus finansiālus triecienus.

- Tāpat kā mēs visi.

- Ne gluži. Otrs budžeta samazinājums pusmiljona latu apmērā apdraudēja mūsu vienīgās Operas eksistenci vispār!

Arī kultūras ministrs šo samazinājumu atzina par kļūdu. Paldies visiem, kuri mūsu devumu un nozīmi valsts kultūrā novērtēja. Taču valdībai noteikti maksātu dārgāk par pusmiljonu, ja tā vēlētos pasaules lielākajos medijos līdzās kritiskajām politekonomiskajām publikācijām ievietot visu to cildinošo, kas tur rakstīts saistībā ar Latvijas kultūru. Vienīgā pozitīvā informācija, kas izdevumos "Die Welt" un "Frankfurter Allgemeine Zeitung" parādās Latvijas sakarībā, ir saistībā ar Operas solistiem Galanti, Kalnu, Siliņu, Garanču, Opolais, Kovaļevsku, Antoņenko, diriģentu Andri Nelsonu, vijolnieci Skridi, režisoru Alvi Hermani... Pasaulē mēs varam tirgot dažādu nozaru produktus, taču konkurēt varam tikai kultūrā. Latvijas Opera ar savām starptautiskajām aktivitātēm, piedalīšanos pasaules festivālos un viesizrādēs nopietni cēlusi Latvijas tēlu pat tik tālās zemēs kā Meksika un Ķīna. Kad Spānijas karaļa vizītes laikā Operā viesojās Eiropas Savienības ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunja, ar mani runājot, viņš trīs stundas salīdzināja Elīnas Garančas sniegumu Amsterdamā, Vīnē un Parīzē.

- Jau Moljērs teicis, ka no visiem viņam zināmajiem trokšņiem visdārgākais ir opera... Arī, nopietni runājot, vispārzināms ir šīs mākslas objektīvs naudietilpīgums. Taču veseli divpadsmit direktori, kā vasarā rakstīja prese par mūsu Operas štatu, sabiedrību varēja satracināt. Piemēram, Norvēģijas operas administrācijā ir tikai piecas amatpersonas.

- Norvēģijas opera ir ļoti jauna. Un arī mums tagad ir tikai pieci direktori.

- Un vēl tikpat departamentu vai nodaļu vadītāji.

- Neslēpšu, kopš vairs neesam valsts iestāde, bet valsts kapitālsabiedrība, amata nosaukums ir tikai interpretācija. Sauc jel kā! Būtiski ir uzdevumi, atbildība un atalgojums. Opera ir kā liela rūpnīca ar vairāk nekā 200 izrādēm gadā un 34 iestudējumiem repertuārā. Varu atbildēt par katru cilvēku, viņa nepieciešamību un kopš vasaras krietni samazināto atalgojumu. Jebkurš no Operas administrācijas ar viņa intelektuālo kapacitāti un zināšanām privātā sektorā varētu saņemt vairāk. Taču viņi ir šeit, jo Opera ir šo cilvēku dzīves aicinājums.

- Vai administrācijas un mākslinieka atalgojums, jūsuprāt, ir adekvāts?

- Absolūti. Ir mēneši, kad labākie solisti saņem līdz 1600 latiem uz rokas. Mana alga, piemēram, tagad ir 1300 lati pēc nodokļu nomaksas. Jā, līgumā noteiktā alga māksliniekiem ir no 290 līdz 400 latiem pēc nodokļu nomaksas. Kāpēc turam tik mazu? Lai nopietnas piemaksas varētu dot par lomām! Tie, kuri daudz un labi strādā, labi arī nopelna. Protams, mūsu pasaules slavenību Garančas, Siliņa, Galantes un citu aģentūru noteiktās likmes ir krietni augstākas, taču Latvijā viņi ir ar mieru saņemt četras un piecas reizes mazāku honorāru nekā citur pasaulē.

- Taču, runājot par citzemju viesmāksliniekiem... Operai veltītā grāmatā aprakstīta Baltajā namā klīstoša leģenda, kā finanšu direktors Normunds Matutis tikpat kā neko nav redzējis no "Aīdas", jo, uznākot viesmāksliniecei, viņam acu priekšā visu laiku ņirbējuši tie tūkstoši latu. Un vēl - dzirdēts, ka citzemju mākslinieku aicināšana liedz dažam mūsējam sagaidīt savu sapņu lomu.

- Tie, kuriem ir spējas un talants, savus sapņus ir piepildījuši. Citu valstu solistus aicinām tikai uz tām lomām, kurām mūsu pašu teātrī nav piemērotu izpildītāju. Turklāt skatītājs jau arī nevēlas redzēt vienmēr vienas un tās pašas sejas uz skatuves. "Donā Žuānā" 20. janvārī būs īpašs viesu sastāvs, jā, arī īpašas cenas. Un tā ir normāla pasaules prakse - neviens nebalstās tikai uz ansambļa solistiem. Arī konkurence ir svētīga. Piemēram, neminēšu vārdā, bet reiz kāds varenas balss īpašnieks divas nedēļas pirms pirmizrādes bija tā palaidies, ka uzaicināju viņam konkurentu no Lietuvas. Ja jūs redzētu, kā mūsējais saņēmās!... Taču mums nav jāaicina daudz ārzemnieku, nav jāaicina somi vai franči, amerikāņi vai vācieši, jo ir pašu latviešu solisti, kas nokļuvuši pasaules operteātru apritē. Latviešu skatītājs mīl mūsu pašu zvaigznes.

- Andrejs Žagars saņem gan Operas direktora atalgojumu, gan atlīdzību par jaunuzvedumu iestudēšanu. Vai tas nebūtu uzskatāms par tiešu interešu konfliktu vairāk nekā tikai vienā nozīmē?

- Valsts amatpersonas drīkst nodarboties ar radošu darbu, un es ievēroju visu procedūru - saskaņoju to ar savu darba devēju kultūras ministru un pats sev honorāru nenosaku. To dara finanšu direktors. Ļoti daudzi Eiropas operteātru vadītāji ir režisori, kuri iestudē gan savā teātrī, gan citur pasaulē. Kā jums šķiet - ja es būtu veicis ko neētisku vai nelikumīgu, vai trīspa-dsmit gadus būtu noturējies direktora krēslā pie septiņām valdībām? Neesmu tik vīzdegunīgs, lai uzskatītu, ka visas manas izrādes ir izdevušās, taču man patīk strādāt arī kā pedagogam, audzināt jaunos talantus. "Verterā", piemēram, galveno lomu dziedāja jauna māksliniece Olga Jakovļeva no kora. Un tika ar to galā lieliski!

Arī publika kļuvusi jauneklīgāka, daudzslāņaināka. Man atnākot uz Operu, tās apmeklētība bija 63 procenti, nu dažos mēnešos ir pieaugusi pat līdz 90. Pašu ieņēmumi ir 35 procenti, kas arī ir daudz salīdzinājumā ar operteātriem pasaulē. Ne viens vien ārzemnieks brīnījies: tik mazā valstī kā Latvija ir operteātris ar lielvalsts vērienu, kvalitāti un...

- ... un kā dārga briljanta broša tas viz pie diezgan nodiluša valsts uzvalciņa.

- Dārga? Negribu piekrist. Kas ir mūsu 3,7 miljoni, salīdzinot ar Kultūras ministrijas budžeta 68 miljoniem un valsts budžeta gandrīz 4 miljardiem?

Saviem kolēģiem Eiropā es nemaz nevaru teikt, ka mūsu finansējums ir pieci miljoni eiro jeb šie 3,7 miljoni latu. Viņi domās, ka meloju. Ungārijā un Čehijā valsts operteātriem dod 15 miljonus, nemaz nerunājot par Rietumeiropu un Skandināviju, tur apmēram 40 miljonus, bet pasaules vislielākajos teātros summa grozās ap 60 miljoniem. Godīgi sakot, es brīnos, kā ar mums piešķirtajiem niecīgajiem valsts līdzekļiem vispār varam nodrošināt šā žanra eksistenci un attīstību.

Ļoti daudzi apbrīno Baltā nama ēku kā arhitektūras un interjera pērli. Citur pasaulē šādi nami karos ir sagrauti. Ja reiz mums ir tāda vēstures dāvana un cilvēkiem talants un spējas - gandrīz visu baleta trupu varam nokomplektēt no pašu Horeogrāfijas vidusskolā izaudzinātiem māksliniekiem! - mums visiem Latvijā ir pienākums ļaut Baltajam namam attīstīties un radīt mākslas brīnumus.

Pievienotā vērtība, ko dodam, ne tikai valsts tēlu veidojot, bet arī attīstot jaunās paaudzes muzikālo izglītību, ir ļoti liela. Opera nekad nav īpaši plātījusies un lielījusies. Taču mums ir plaša labdarības programma. Reizi mēnesī ir izrāde pensionāriem ar 50 procentu atlaidi, katra mēneša pirmajā ceturtdienā cilvēki var nopirkt biļetes par krietni zemākām cenām. Mēs esam bijuši astoņos lielākajos bērnunamos ar "Leļļu operu". Protams, visas dekorācijas turp aizgādāt nevaram, taču vedam 45 minūšu programmu ar visiem krāšņajiem kostīmiem.

Rīt pat, 10. janvārī, audžuģimeņu mazuļi skatīsies "Putnu operu", pa vidu notiks visādas atrakcijas, bet vakarā viņi redzēs "Riekstkodi". Bērni ar īpašām vajadzībām no Raiskuma ir uzaicināti skatīties "Sniegbaltīti". Mēs ļoti daudz esam domājuši par Operas pieejamību. Visas pirmizrādes tiešraidē var dzirdēt radio "Klasika 3", lielākos notikumus arīdzan pārraidēs televīzijā. Opera nav kā savrupa pasaule tikai ļoti muzikāli izglītotiem cilvēkiem. Cenšamies būt atvērti un pieejami visiem. No sirds gribu teikt paldies to novadu kultūras dzīves vadītājiem, kuri vēlējušies ar mums sadarboties. Ar brīvdabas izrādēm esam bijuši Madonā, Liepājā, Valkā, Ventspilī. Arī Jēkabpils, kas nebūt nepieder bagātajām pilsētām, redzēja "Bohēmu" ar Ingu Kalnu un Aleksandru Antoņenko galvenajās lomās. Brīvdabas izrādes ir ļoti apmeklētas, un bieži vien parkā vai estrādē kāds pirmoreiz ierauga, kas tā opera tāda ir. Un kļūst par mūsu skatītāju.

- Esat teicis, ka Operas 90 gadu jubilejas koncerta ieņēmumi ļaus iestudēt vēl vienu jaunuzvedumu - Pučīni "Triptihu" tradicionālajā Operas festivālā jūnijā. Kas vēl no jubilejas sezonā iecerētā, jūsuprāt, būs paliekošs Operas vēsturē?

- Liels māksliniecisks notikums būs "Otello" koncertuzvedums aprīlī ar Ingu Kalnu un Aleksandru Antoņenko galvenajās lomās. 14. februārī simfoniskās mūzikas koncertā orķestrim būs iespēja no baletu un operu pavadītāja pārtapt par solistu un uz skatuves parādīties ar savu koncertprogrammu. Aprīlī "Rīgas mākslas telpā" iecerēta Operas 90 gadiem veltīta izstāde. Top grāmata "90 stāsti", kuros autoru kolektīvs sarunājas ar dažādiem Baltajam namam piederīgiem cilvēkiem.

- Vai Operas mecenāta, "Latvijas gāzes" valdes priekšsēdētāja Adriana Dāvja dāvinātās slaloma slēpes jau esat iemēģinājis?

- Kur nu! Pēdējos divus gadus nav iznācis slēpot. Arī šoziem neizdosies. Kad laukā sniegs, mums spraigākais darba laiks. Un man ir arī režijas piedāvājumi ārzemēs. Ja ir piedāvājums, no kura nevaru atteikties, ņemu bezalgas atvaļinājumu, ietaupu administratīvās izmaksas...

Nākamnedēļ došos uz Budapeštu, kur iestudēšu "Rožu kavalieri", maijā Boloņā - "Karmenu", augustā Austrijā - "Trubadūru". Mani par direktoru ir aicinājuši trīs teātri - Londonā, Toronto un Gēteborgā. Bet viens ir aizbraukt nodziedāt, nodiriģēt, iestudēt... Tas ir labs izaicinājums. Taču, pārceļoties par administratoru uz citu valsti, tu sarauj saites ar vietu, no kuras esi nācis, ar vidi, cilvēkiem. Man mājas sajūta ir ļoti vajadzīga. Un vēl - bez savas komandas tu neesi nekas. Tāpēc stāvu kā lauva par savējiem un mūsu Balto namu.