Jā, ja par valdības veikumu Repšes fanu kluba biedri vēlas uzskatīt arī kaismīgu pašreklamēšanos, revolucionāru dedzību un tikai un vienīgi uz publiku vērstus pasākumus, viss ir kārtībā – sadarīts nudien nav maz.
Taču padsmit iztīrītus ierēdņus, iekšlietu ministra “zīmēšanos” visneiedomājamākajos preses izdevumos, regulāru premjera frizūru maiņu un tikpat regulārus revolucionārus paziņojumus no sērijas “mēs jaunu pasauli sev celsim” valsts, tā sacīt, uz maizes sviesta vietā neuzsmērēs.
Vajadzīgi reāli darbi, kas izpaužas iekasētos miljonos, ekonomiski pārdomātos pasākumos, nu, kaut vai pabeigtā valsts budžeta projektā. Bet nekas no tā nav redzams. Nekas. Pat iestrādņu līmenī ne.
Protams, var saprast to, ka trīsarpus mēnešos ne tikai nav iestājusies pirms vēlēšanām gana skaidri solītā paradīze zemes virsū, bet arī nav piepildītas valdības deklarācijā sarakstītās jaukās lietas. Var, protams, ticēt, ka viss jau būs, viss būs, tikai druscīt, druscīt jāpagaida – valdība, tā sacīt, strādā ar ilgtermiņa mērķi. Stratēģiski tīra staļļus, kā saka premjers.
Bet – pēc simt dienām gribētos tomēr uzzināt, kad tieši ko varam sagaidīt. Un – kā tieši un kādiem spēkiem tas tiks paveikts.
Paņemsim kaut vai tikai pāris valdības deklarācijas sadaļas – nu, piemēram, tās, kas veltītas it kā visas ekonomikas pamatam – uzņēmējdarbībai.
Kas tik te nav sarakstīts: īstenosim skaidru un saprotamu nodokļu politiku, veidosim precīzu nodokļu normatīvo bāzi, nepieļaujot dažādas normatīvo aktu traktēšanas iespējas, samazināsim kopējo nodokļu slogu, vienlaikus uzlabojot nodokļu iekasēšanu, aktīvi vērsīsimies pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā prioritāro darba virzienu nosakot kontrabandas apkarošanu.
Tālāk: skaidri noteiksim prioritātes un kārtību, kādā valsts atbalsta uzņēmējdarbību, realizēsim mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta programmu, noteiksim valsts atbalstāmās nozares un teritorijas, veicināsim šo nozaru un teritoriju attīstību.
Vēl: aktivizēsim valsts institūciju darbu, lai piesaistītu Latvijai ārvalstu investīcijas, izstrādāsim rūpniecības atbalsta programmu, kas veicinās augsto tehnoloģiju ieviešanu un investīciju piesaisti, nodrošināsim informatīvo saikni starp valdību, pašvaldībām un uzņēmējiem likumdošanas, investīciju, jauno tehnoloģiju, inovāciju un sadarbības partneru jomā, palielināsim valsts līdzdalību apmācības programmās rūpnieciskajiem ražotājiem kvalitātes kontroles, vides un darba aizsardzības jomās.
Un vēl – palielināsim zinātnes lomu ražošanas attīstībā, piesaistot zinātniekus tādu pētījumu veikšanai, kas radītu konkurētspējīgus produktus ar augstu pievienoto vērtību un attīstītu rūpniecisko ražošanu, veidosim godīgai konkurencei labvēlīgu vidi, veicināsim izglītības lomas palielināšanos sabiedrībā un nodrošināsim jaunu speciālistu sagatavošanu atbilstoši Latvijas tautsaimniecības vajadzībām...
Skaisti. Krāšņi. Gluži tāpat kā premjera šonedēļ presē izklāstītie četri (!) valdības jau padarītie darbi – pirmkārt, atklātības principu ieviešana valdības un pašvaldību darbā, otrkārt, atklātība valsts pasūtījumu jomā, treškārt, jauna pieeja valsts budžeta veidošanā, ceturtkārt, radīta iespēju pilnvērtīgāk izmantot ierēdņus valsts pārvaldē.
Te, protams, varētu pajautāt, vai tiešām jaunā pieeja budžeta veidošanā noved pie tā, ka februāra vidū vēl nav gatava valsts budžeta projekta, un vai ierēdņu pilnvērtīgās izmantošanas iespēja nozīmē līdz šim novēroto iespēju salikt vajadzīgās vietās lojālus, kaut arī varbūt ne ar pārmērīgu intelekta spiedogu apzīmogotus dārzniekus un citu vajadzīgu profesiju pārstāvjus (galu galā, kā teica cits lielais revolucionārs – Ļeņins, arī mājsaimnieci var iemācīt vadīt valsti).
Bet nebūsim sīkumaini, jo vairāk, ka ir kāds krietni būtiskāks jautājums, un proti – UN TAS IR VISS, KAS PAVEIKTS? Tas ir viss, ar ko dāsni atalgotie ministri var palepoties kā triju mēnešu darba rezultātiem, sekojot valdības prioritātēm – “atbildīga un efektīva valsts pārvalde, Latvijas pilntiesīga līdzdalība NATO un Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanā, spēcīga un neatkarīga tiesu vara, korupcijas un noziedzības novēršana, informācijas sabiedrība un uz zināšanām balstīta tautsaimniecība, sabiedrības veselības kvalitāte, integrēta pilsoniskā sabiedrība, spēcīga laikmetīga nacionālā identitāte, Latvijas reģionu līdzsvarota attīstība, augsta nodarbinātība”?
Atkārtoju – protams, nevar gribēt no valdības, lai tā 100 dienās izdara visu, taču var gribēt, lai situācija vismaz nekļūst sliktāka. Kaut kā nedzird sajūsmas saucienus par nodokļu iekasēšanu gada sākumā, kaut kā nav dzirdēts par kaut vienas vērā ņemamas kontrabandas kravas aizturēšanu, savukārt lielība par šogad pirmās (!) firmiņas pieķeršanu aplokšņu algu izmaksā skan vienkārši smieklīgi. Bet ko tu darīsi, ja nekā cita, ar ko palepoties, nav – protams, ja neskaita kārtējā ierēdņa atstādināšanu.
Jā, pamazām kļūst skaidrāks, kāpēc Repše pēdējā laikā kā velns no vējluktura vairās no plašākām intervijām presei (izņemot, tā sacīt, “maigos variantus”). “Nav tāds laiks – premjeram nav šādas prioritātes,” pirms pāris nedēļām man skaidroja Ministru prezidenta preses sekretārs. Loģiski – nav vairs priekšvēlēšanu laiks, kad varēja tikai solīt, un kuram, izņemot pārliecinātu mazohistu, prioritāšu skaitā varētu būt uzstāšanās skolnieka lomā, kam jātaisnojas par nepaveiktiem mājasdarbiem.
Protams, varam jau cerēt, ka viss Ministru kabineta deklarācijā sarakstītais un pirms vēlēšanām solītais kaut kur jaunās valdības dzīlēs tiek procesēts un, piemēram, 14. februārī paredzētajā preses konferencē Repše kā burvju mākslinieks no cilindra izvilks gan reālu, konkrētu valdības darbības plānu, gan datus par noziedzības samazināšanos un budžeta ieņēmumu palielināšanos, gan visu to, ko mums tik ļoti gribētos izdzirdēt. Bet vai izdzirdēsim?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
