Manuprāt, pieminekļa jautājums ir sarežģītāks, nekā pirmajā brīdī liekas. Ja pietiktu ar betona kluču un tajos iestiprināto figūru aizvākšanu, tad viss būtu vienkārši – smagā tehnika sadrupinātu betonu, nogāztu dzelzī kaltās figūras, nolīdzinātu laukumu, uzklātu svaigas melnzemes slānīti, iesētu zālāju – un viss būtu nokārtots. Bet vai ar to beigtos piemineklis? Vai Latvija kļūtu vienotāka? Drošāka? Gudrāka?
Manuprāt, šis ir tas gadījums, kad vajadzētu pievaldīt emocijas un padomāt mierīgi un racionāli. Vispirms par tiem ļaudīm, kuri gatavi aizstāvēt Pārdaugavas spoku. Kāpēc tik cieši turas pie 9. maija un monstra, ko sauc par Uzvaras pieminekli?
Līdz šim viņus bija pierasts saukt par krievvalodīgajiem. Taču Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko iesaka dēvēt par krieviski domājošajiem. Manuprāt, tā ir lieliska ideja, jo daudzi krievi, ukraiņi, baltkrievi ir lieliski iekļāvušies Latvijas dzīvē un atbalsta tās vērtības, kas svarīgas visai valstij. Toties Pārdaugavas monstra mīļotāji nav pat mēģinājuši integrēties vietējā sabiedrībā, apgūt latviešu valodu un līdz pat šim laikam demonstrē okupanta dabu. Turklāt starp Pārdaugavas monstra pielūdzējiem ir ieraugāmi arī skaidrā latviešu valodā runājošie. Tātad viņus visus apvieno nevis valoda, bet gan vienāda domāšana – uzticība sovjetiskajai ideoloģijai, turēšanās pie vienpusējas, plakanas Otrā pasaules kara izpratnes, ko bija radījusi melīgā padomju vēstures zinātne, filmas, grāmatas, kas radīja mītisku kara izpratni. Viņi joprojām slavina Staļinu, neaptverdami, ka ūsainais diktators, kā izteicies Krievijas akadēmiķis Jurijs Pivovarovs, Otrā pasaules kara laikā nogalināja vairāk krievu nekā Hitlers. Viņi klaigā par krievu karavīra "dižo veikumu – atbrīvotāja misiju", bet neaptver, ka krievu karavīrs daudzām tautām, arī latviešiem, nesis garus okupācijas gadus, tūkstošus represētu cilvēku, lopu vagonus, gulagu.
Viņi negrib karā kritušos tuviniekus pieminēt 8. maijā, kad uzvaru pār fašismu svin Latvija un visa Eiropa. Grib to darīt 9. maijā vienlaikus ar Maskavu, tādējādi demonstrē, ka dzīvo Maskavas telpā, atbalsta vērtības, ko sludina Kremlis, nicina Latviju un Eiropu. Viņu krūtīs aizvien pukst okupanta sirds.
Tagad viņi ir krituši vēl dziļākā bedrē – atbalsta Putina nacismu – "krievu pasauli", kuras aizsegā tiek loloti plāni par PSRS atjaunošanu. Tas ir šausminošs pavērsiens. Lielās ar senču veikumu – fašisma sakaušanu – un vienlaikus atbalsta Putinu, kas Ukrainai nes to pašu postu, ko Hitlers Krievijai un visai Eiropai. Tādējādi šie ļaudis kļuvuši asiņaini, jo aizstāv spēkus, kas tepat kaimiņu zemē slepkavo bērnus un izvaro sievietes. Šī tumsonība ir Putina spēka avots.
Daudzi putinisti nespēj savaldīt savu agresīvo naidu un rauj nost Ukrainas karogus, dauza ukraiņu mašīnas, sūta draudu vēstules žurnālistiem, kas aizstāv Ukrainu, aplīmē sienas ar svastiku – Z burtu. Nav ne mazāko šaubu, ka aktīvākie 9. maija svinētāji ir ļaudis, kas naidīgi Latvijai, mūsu valsts neatkarībai, mūsu politikai valodas, izglītības jautājumos. Tā patiešām ir 5. kolonna, kas ar ziediem sagaidītu Krievijas tankus.
Nevajag domāt, ka 9. maijs dzīvo tikai Rīgā, Latgalē, kur vairāk krieviski domājošo. Izrādās, ka skaistajā Kurzemes pilsētā Talsos vēl aizvien ir 9. maija iela...
Vai pieminekļa aizvākšana būtu tāds sitiens pa "sovjetu" smadzenēm, ka radikāli mainītos attieksme pret Otro pasaules karu, Krievijas agresiju Ukrainā? Baidos, ka nekas tāds nenotiktu. Ikviena pieminekļa dziļākā jēga ir tas, kas dzīvo cilvēku galvās, nevis tā priekšmetiskais veidols. Aizvācot Pārdaugavas monstru, nevar atbrīvoties no tā, kas iepotēts cilvēku galvās. Viņi dievina dzelzī kaltos tēlus tāpat kā senatnes cilvēks svētakmeni vai dižkoku. 9. maijs ir pārvērties par reliģiju, fanātisku ticību, kurai nav racionāla pamata. To nav iespējams pārvarēt ar pielūgsmes objektu aizvākšanu. Kā labi zināms, reliģiskais fanātisms ir viens no lielākajiem garīgajiem spēkiem. To pierāda daudzu reliģiju vēsture. Ne nāves bailes, ne vajāšana, ne spīdzināšana nekad nav spējusi salauzt fanātiskas ticības piekritējus.
Ja nebūs pieminekļa, 9. maija pielūdzēji pulcēsies kaut kur citur un tur skandinās savas runas, spēlēs "garmošku", dzers vodku un uzkodīs voblu. Iespējams, tas būs Pārdaugavā, kur stāvējis piemineklis. Varbūt kaut kur citur. Bet tāda pulcēšanās vieta atradīsies tik ilgi, cik ilgi dzīvos šīs ticības piekritēji.
Tātad pieminekļa nojaukšana ne mazākajā mērā nemazina draudus, ko izraisa Latvijā dzīvojošā "piektā kolonna". Viņi paliks tepat un turpinās ienīst Latviju, slavēt Putinu. Dievekļa novākšana dos iespēju klaigāt par apspiešanu, "fašisma atdzimšanu", vairot atbalstītāju skaitu, rīkot protesta akcijas. Iespējams, nākamajā Saeimā krieviski domājošos pilsoņus pārstāvēs ne tikai "Saskaņa", bet arī daudz agresīvākā Krievu savienība. Tatjana Ždanoka kļūs vēl populārāka un noteikti tiks ievēlēta arī nākamajā Eiropas Parlamentā, kas viņai dod lielisku platformu krievu nacisma sludināšanai. Iespējams, viņai pievienosies vēl kāds no domubiedriem – Roslikovs vai Žukovskis, kas sapņo par Putina ienākšanu Latvijā.
Gribot negribot jāsecina, ka Pārdaugavas spoka nojaukšana būtu dāvana ekstrēmākajiem krievu nacisma paudējiem.
Ja gribam, lai Pārdaugavas monstrs sadrūp ne vien fiziskā veidā, bet arī cilvēku galvās, nepieciešama daudz nopietnāka rīcība, pirmkārt – pārmaiņas izglītības jomā.
Ar nožēlu jāatzīst, ka vēl aizvien nav notikusi pilnīga pāreja uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. Kļūdas šajā ziņā raisa daudz postošākas sekas nekā okupācijas monstra saglabāšana. Vienotai izglītībai valsts valodā jāsākas ar pirmo klasi, jābeidzas ar augstskolām. Tikai tāda izglītības sistēma var nodrošināt patiesu integrāciju, vienotas sabiedrības tapšanu.
Visās skolās jābūt vienotai vēstures mācību programmai un grāmatām, kas stāstītu patiesību par Latvijas vēsturi 20. gadsimtā, Otro pasaules karu un Padomju Savienības lomu tajā. Vēlreiz uzsveru – vajadzīga pilna patiesība visos jautājumos. Nav jāvairās no asiem jautājumiem, Latvijas valdību kļūdām un maldu ceļiem. Bet īpaši dziļi jārunā par to, kas ir staļinisms, kā tas ietekmēja Latviju, Krieviju, visu pasauli. Vēstures skolotāju izglītošanai, viņu stāvoklim, atalgojumam jāpievērš tāda uzmanība, lai šo priekšmetu pasniegtu labi sagatavoti skolotāji, savas valsts patrioti. Jāievieš vēstures eksāmens, ko vajadzētu obligātā kārtā nokārtot katram pamatskolas, vidusskolas, ģimnāzijas beidzējam. Ir pamats cerēt, ka pilnas patiesības atklāšana par pagātni būs imunizācijas pote pret tiem mītiem, meliem, ko pašlaik izplata Kremlis un ko izstaro Okupācijas piemineklis.
Nupat interneta portāli informēja, ka Rīgas grāmatnīcas pilnas ar izdevumiem, kas slavina Staļina, Krievijas impērismu, stiprina melīgas versijas par Otro pasaules karu. Latvija nevar apturēt šo grāmatu ienākšanu. To neļaujot Satversme, kas aizliedz cenzūru, vēršanos pret citādi domājošajiem. Iespējams, ka tā arī ir. Bet vai tas nozīmē, ka esam pilnīgi bezspēcīgi melu apkarošanā? Domāju, ka tā gluži nav. Latvijai ir visas iespējas veicināt sava viedokļa stiprināšanu. Mēs nekad nevarēsim sacensties ar krievu izdevumiem kvantitatīvā ziņā. Bet mums ir iespējas daudz plašākā veidā apkarot šo melu straumi ar kvalitāti, interesantiem, zinātniskiem, patiesiem stāstiem par vēsturi. Jātulko to krievu pētnieku darbi, kas stāsta patiesību par Krievijas pagātni. Jāveicina Latvijas vēsturnieku darbība. Diemžēl, kā bieži dzirdēts, pašlaik Latvijas vēsturnieki tiek turēti bada maizē. Tā ir pilnīgi nepieļaujama attieksme pret zinātnes jomu, kas visbūtiskākajā veidā ietekmē cilvēku domāšanu un galu galā arī valsts drošību.
Vajadzīga populārzinātniskā literatūra par vēsturi, filmas, romāni. Literārie darbi jātulko gan krievu, gan angļu valodā. Šiem mērķiem jāatvēl budžeta līdzekļi. Ja par to visu netiks domāts valstiskā līmenī, cietīsim sakāvi kaujā par cilvēku prātiem. Par minēto nepilnību labošanu vajadzētu rūpēties ar tikpat lielu ieinteresētību kā par pieminekļa aizvākšanu. Ja to nedarīsim, okupāciju slavinošais piemineklis kļūs vēl stiprāks.
Nekavējoties vajadzētu radīt juridiskus šķēršļus tādu personu kandidēšanai un ievēlēšanai Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā, kuras klaji atbalsta Latvijas un Ukrainas okupāciju un faktiski pārstāv Krieviju. Ar likumu jānosaka, ka politikā nevar darboties tādas partijas, kuras nav skaidri un viennozīmīgi nosodījušas Krievijas karu Ukrainā.
Ir labi, ka Rīgas dome jau veikusi pasākumus 9. maija orģiju ierobežošanai. Bet vēl vajadzētu pieņemt likumu, kas ierobežotu tās politiskās organizācijas, kas musina ļaudis, aicina spītēt likumiem, doties pie pieminekļa. Ir taču labi redzams, ka pašreizējos Ukrainas kara apstākļos šie "svētki" ir atbalsts okupācijai, Krievijas nacismam. Tātad to rīkošana ir klaji nepieņemama darbība. Kāpēc samierināties ar to? Vajadzētu brīdināt skolotājus, citus valsts iestādēs strādājošos, ka viņi zaudēs darbu, ja "uzvaras svētkus" svinēs 9., nevis 8. maijā.
Saeimas deputātiem jāveic grozījumi Krimināllikumā, lai visbargākajā veidā tiktu sodīti tādi noziegumi kā Ukrainas karoga noraušana, ukraiņu mašīnu bojāšana, agresīvas simbolikas, krievu svastikas – Z burta – izplatīšana, draudi vērsties pret žurnālistiem, kas pauž atbalstu Ukrainai.
Nupat pieņemtais Saeimas likums par pilsonības atņemšanu personām, kas atbalsta karu Ukrainā, ir svarīgs solis pareizajā virzienā. Taču tas skars tikai tos, kuriem ir dubultā pilsonība. Vai nebūtu laiks Saeimas deputātiem izdomāt, kā juridiski korektā veidā Eiropas Parlamentu atbrīvot no tādas deputātes kā Tatjana Ždanoka?
Es vienmēr esmu aizstāvējis toleranci. Taču nevaru atbalstīt tos, kas pieļauj iecietību līdz pat brīdim, kad lido raķetes un tiek grautas pilsētas. Labais nedrīkst būt gļēvs un nevarīgs cīņā ar ļaunumu. Patiesībai jāprot sevi aizstāvēt pret meliem.
Valsts vadītājiem, tiekoties ar iedzīvotājiem, it īpaši Latgalē, jābeidz runāt samiernieciskā, izdabājošā tonī par Ukrainu, okupāciju, 9. maiju. Jāliek saprast, ka Latvija nepieļaus naidīgas ideoloģijas izpausmes, ka šādu uzskatu paudēji var zaudēt Latvijas pilsonību un tikt izraidīti ārpus valsts robežām. Ukrainas notikumi rāda, ka piekāpība tikai vairo ļaunumu. Ja kādam liekas, ka Putins ir labākais prezidents pasaulē, tam visi ceļi pavērti viņa pārvaldītās laimes zemes virzienā. Krievijā ir milzums vāji apdzīvotu apgabalu, kas gaida patriotus. "Krievu pasaules" mīļotāji var doties uz Kolas pussalu, Murmansku vai Čitu, kur vajadzīgi dedzīgi patrioti, lai no ielām izmēztu atkritumu kalnus, aizvāktu žurku midzeņus. Tur neviens latvietis netraucēs runāt krieviski, slavināt Putinu un Staļinu.
Ko darīt ar Okupācijas pieminekli jau tagad? Sagraut to jau rīt uz brokastlaiku? Manuprāt, nekas nesanāks, lai kā mēs to gribētu. Ja runājam nopietni un atklāti, tad jāsaka – Pārdaugavas monstra likteni izšķirs notikumi Ukrainā. Ja Krievija cietīs sakāvi iecerētajā Donbasa ofensīvā, tad "krievu pasaules" ideoloģija piedzīvos graujošu morālu kāvienu. Tas būs brīdis, kad okupantu pieminekļi grūs visur tur, kur tie vēl saglabājušies. Pārdaugavas monstra novākšana tiks uztverta kā dabisks pārmaiņu process. Pat kvēlākie putinisti neuzdrošināsies ne iepīkstēties, ja šis monstrs pazudīs. Tieši tādā veidā 1991. gada augustā Rīgā tika aizvākts Ļeņina monuments. Skanēja aplausi, vecā komunistu gvarde un čekisti stāvēja paceltām rokām.
Ja tomēr Ukrainas notikumi ievirzīsies citā gultnē, ja karš ieilgs, baidos, ka drūpošie betona kluči gūs iespēju vēl kādu laiku parēgoties Daugavas viņā pusē. Nav šaubu, ka agri vai vēlu tie pazudīs, taču tas nenotiks jau rītdien uz brokastlaiku.
Kā redzams, ne viss atkarīgs no mūsu gribēšanas.
Es pieļauju arī citādu variantu attieksmē pret to monstru, kas paceļas Pārdaugavā. Tas jāsaglabā un jāizmanto patiesības paušanai par tiem laikiem, ko saucam par okupācijas periodu. Iespējams, tam blakus jānovieto daudzi citi okupācijas laikā tapušie akmeņi, tanki, lielgabali. Laukumā jābūvē Sāpju siena, kas atspoguļotu postu, ko Latvijai nodarījis "atbrīvotājs", kas ienāca un palika mūsu zemē, ieviesa te savu kārtību. Okupācijas muzeja filiālē jāizvieto dokumenti un citas liecības par "laimi", kas baudīta "draudzīgā kaimiņa" apskāvienos – čekas pagrabos, Sibīrijā, Kolimā, Magadanā un citos gulaga "atpūtas namos". Tad šī vieta vienmēr atgādinās, kas Latvijai var draudēt no Austruma, ja nepratīsim draudzēties ar Rietumu, aizstāvēt savu zemi.
Tas viss prasa līdzekļus. Bet vai vienotas, garīgi veselas sabiedrības stiprināšana nav pietiekami liels ieguvums, lai šim mērķim atvēlētu naudu? Vai tas nav viens no galvenajiem Latvijas drošības faktoriem?
Jau šogad līdz 9. maijam monstra tuvumā vajadzētu izvietot materiālus par Ukrainas notikumiem – sagrautajām pilsētām, izkautajiem ļaudīm, izvarotajām sievietēm, nobendētajiem bērniem. Lai katrs, kas 9. maijā, spītējot pieņemtajiem likumiem, gribētu svinēt "uzvaru un atbrīvošanu", varētu palūkoties, kādu "laimi" tautām nes krievu tanki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
