Foto: Publicitātes attēli
Efektīva tiesu sistēma ikvienai personai nodrošina tās aizskarto tiesību aizsardzību, sekmē valsts varas atzaru savstarpējo līdzsvaru un demokrātiskas valsts iekārtas funkcionēšanu, kā arī tautsaimniecības izaugsmi, jo tiesiskās drošības apstākļos attīstās civiltiesiskā aprite un investīciju piesaiste.

Kā panākt to, lai Latvijas sabiedrība varētu pilnvērtīgi baudīt efektīvas un modernas tiesu sistēmas sniegtās iespējas? Pašlaik Tieslietu padomē risinās diskusijas par tiesu sistēmas efektivitātes uzlabošanu. Ir izskanējuši priekšlikumi gan par spriedumu rakstīšanas vadlīnijām, gan par tiesneša palīga amata pienākumu norobežošanu no tiesas sekretāra amata pienākumiem, gan par lietu izskatīšanas termiņu ievērošanas rūpīgāku uzraudzību.

Šā raksta mērķis visupirms ir dot savu artavu Latvijas juristu saimes diskusijai, lai nodrošinātu ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim iespējami augstāku tiesību aizsardzības standartu. Katrs priekšlikums var būt noderīgs tiesu sistēmas darbības uzlabošanai, tāpēc sniedzu arī savu redzējumu par darbiem, kas būtu veicami, lai Latvijas tiesu sistēmu padarītu efektīvāku un modernāku. Uzskatu, ka ir nepieciešams pārskatīt gan pirmās, gan apelācijas, gan kasācijas instances tiesas lomu, kā arī panākt tiesāšanās kultūras izmaiņas.

Pirmās instances tiesa – nozīmīgais tiesvedības posms

Tiesvedībai pirmās instances tiesā, līdzīgi kā attīstītākajās Eiropas valstīs, ir jākļūst par nozīmīgāko tiesvedības posmu lietas izskatīšanā. Lai to panāktu, pirmkārt, ir jāmaina tiesāšanās kultūra un, otrkārt, jāveido šādam mērķim atbilstoši procesuālie noteikumi.

Latvijā dažādu iemeslu dēļ nav iesakņojusies tāda tradīcija, ka tiesvedības process risinās kā tiesneša un lietas dalībnieku dialogs. Jāuzsver, ka mūsdienās tiesneša loma vairs neaprobežojas tikai ar tiesas sēdes formālu vadīšanu. Sadarbības princips pieļauj un pat pieprasa to, lai tiesnesis gan lietas sagatavošanas, gan iztiesāšanas stadijā veidotu dialogu ar lietas dalībniekiem. Šā dialoga mērķis ir izlīguma panākšana, bet, ja tā nav iespējama, tad tiesa dialogā ar lietas dalībniekiem noskaidro gan strīda būtību, gan arī faktisko un tiesisko apstākļu aspektus, par kuriem lietas dalībnieku domas dalās. Lietas dalībniekiem ir pienākums sadarboties gan ar tiesu, gan arī savā starpā, jo tas nepieciešams publisko interešu nodrošināšanas labad, proti, lai tiesībās paredzētais taisnīgums gūtu savu praktisko piepildījumu ikvienā tiesas lietā. Šāda tiesāšanās kultūra sekmētu to, ka jau pirmās instances tiesā tiek pareizi izprasta tiesiskā strīda būtība. Tādējādi mazinātos to apelācijas sūdzību skaits, kurās tiek apstrīdēti pirmās instances tiesas secinājumi par faktiskajiem apstākļiem, kā arī tiktu praktiski izslēgtas tādas kasācijas sūdzības, kurās lietas dalībnieks joprojām mēģina pārliecināt tiesu par, viņaprāt, pareizu tiesiskā strīda izpratni.

Nākamais solis – ir jāveido tāda procesuālā kārtība, ka tieši pirmās instances tiesā pieņemtajam spriedumam ir teju visbūtiskākā nozīme ikvienā lietā, proti, tieši pirmās instances tiesas spriedumam jābūt tam, kurā ir noteikts strīdus tiesisko attiecību galīgais noregulējums. Šāda Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviešamā kārtība veicinātu juristu domāšanas paradigmas maiņu. Tad vairs nebūtu pamata uzskatam, ka pirmās instances tiesas spriedumam nav būtiskas nozīmes, jo pārsūdzības gadījumā tas nekad nestāsies spēkā, un tāpēc tiesvedība pirmajā instancē uzskatāma tikai par sava veida "iesildīšanos" nopietnajiem tiesvedības procesiem, kuri risināsies apelācijas un kasācijas instances tiesā.

Pat ja pirmās instances tiesas spriedums tiek pārsūdzēts, tam būtu jāsaglabā sava nozīme visas tiesvedības laikā – gan apelācijas, gan arī kasācijas instances tiesā – tiktāl, ciktāl tas ir pareizs un atbilst tiesību normām. Ja apelācijas instances tiesa, izskatot lietu pēc būtības, nonāk pie tāda paša risinājuma kā pirmās instances tiesa, tai nebūtu jāaizstāj pirmās instances tiesas spriedums ar savējo, bet rezolutīvajā daļā jānorāda vienīgi tas, ka apelācijas (pretapelācijas) sūdzība tiek noraidīta, bet pirmās instances tiesas spriedums tiek atstāts negrozīts. Tikai tādā gadījumā, ja apelācijas instances tiesa secina, ka pirmās instances tiesa ir kļūdījusies, tai jātaisa spriedums, ar kuru tā pati pareizi atrisina tiesisko strīdu un kura rezolutīvajā daļā norāda, kurus prasījumus tā apmierina vai noraida.

Arī tad, ja pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas spriedumi ir atšķirīgi, tik un tā pirmās instances tiesas spriedums savu nozīmi var nezaudēt. Ja Augstākā tiesa (Senāts) ierosina kasācijas tiesvedību un lietā vairs nav domstarpību par faktiskajiem apstākļiem, tad Senātam nepareiza apelācijas instances sprieduma gadījumā būtu nevis tas jāatceļ un lieta jānodod jaunai izskatīšanai, bet gan jāatceļ apelācijas tiesas spriedums un jāpiešķir tiesiskais spēks pirmās instances tiesas spriedumam.

Lai pirmās instances tiesu izveidotu par stipru pamatu efektīvai tiesu sistēmai, ar normatīvo aktu grozījumiem vien būs par maz. Ir nepieciešams darbam pirmās instances tiesā piesaistīt spējīgus juristus – uz to Satversmes tiesa ir norādījusi vairākos spriedumos tā saucamajās tiesnešu atalgojuma lietās. Gan Satversmes tiesas, gan arī Augstākās tiesas padomniekiem un tiesnešu palīgiem tiesneša karjera būtu jāuzsāk nevis uzreiz Satversmes tiesā vai Augstākajā tiesā, bet gan tieši pirmās instances tiesā. Tas tad arī būtu skaidrs tiesu sistēmas vēstījums Latvijas sabiedrībai, ka tiesvedība pirmās instances tiesā tiek uzskatīta par visnozīmīgāko posmu lietas izskatīšanā.

Apelācijas instances tiesa – kļūdu labotāja

Kāda tad būtu apelācijas instances tiesas loma? Apelācijas tiesvedības mērķis ir izskatīt lietu pēc būtības apelācijas sūdzības robežās un labot pirmās instances tiesas pieļautās fakta vai tiesību jautājuma risināšanas kļūdas. Šobrīd gan civillietās, gan administratīvajās lietās apelācijas instances tiesa darbojas kā pirmās instances tiesas aizstājēja, bet tas nav nedz pareizi, nedz efektīvi. Tāpēc apelācijas instances tiesai, ja tā nonāk pie tāda paša risinājuma lietā, pie kāda ir nonākusi pirmās instances tiesa, nolēmuma rezolutīvajā daļā būtu jānorāda vienīgi tas, ka pirmās instances tiesas spriedums tiek atstāts negrozīts.

Ja izdosies būtiski stiprināt tiesvedības kvalitāti pirmās instances tiesā, būs iespējams pārskatīt apelācijas tiesvedības ierosināšanas stadijas regulējumu. Šajā stadijā trim apelācijas tiesas tiesnešiem ir koleģiāli jāpārbauda apelācijas sūdzības saturs, lai noskaidrotu, vai ir pamats ierosināt apelācijas tiesvedību. Tikai tad, ja no sūdzības satura izriet, ka pirmās instances tiesa varētu būt pieļāvusi tādu kļūdu, kas ietekmējusi lietas izskatīšanu, lietas dalībniekiem ir tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu, bet apelācijas instances tiesai ir pienākums šādu lietu vēlreiz caurlūkot pēc būtības. To, vai apelācijas tiesvedības ierosināšana ir atteikta pamatoti, būtu iespējams pārbaudīt blakus sūdzības kārtībā, pārsūdzot atteikumu Senātā.

Šāda apelācijas tiesas loma būtiski uzlabotu tās darbības efektivitāti. Tiesa darbotos atbilstoši apelācijas tiesvedības mērķim, un tiesas resurss tiktu izmantots tikai to lietu atkārtotai izskatīšanai pēc būtības, kurās pirmšķietami ir nepieciešama pirmās instances tiesas pieļauto nepilnību labošana. Tādējādi varētu tikt jēgpilni izvērtēti arī jautājumi par to, kāds ir nepieciešamais apelācijas instances tiesas tiesnešu skaits un kā vislabāk nodrošināt piecu apelācijas tiesu administrēšanu.

Augstākā tiesa – tiesiskās domas attīstītāja un atbalsts citām tiesām

Visbeidzot – par Augstākās tiesas lomu. Ja vēlamies, lai straujās tehnoloģiju attīstības un globalizācijas laikmetā Latvija būtu spējīga konkurēt ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm un arī tautsaimniecības attīstībai būtu nodrošināta labvēlīga vide, arvien ir jādomā par jauniem veidiem, kā efektīvi atrisināt tiesiskos strīdus. Augstākajai tiesai 21. gadsimtā ne tikai jābūt atbildīgai par tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un tiesību tālāk veidošanu, bet arī jāuzņemas atbildība par tiesiskās domas attīstību valstī un zemākas instances tiesām nepieciešamā juridiskā atbalsta sniegšanu.

Latvijā ir iesakņojusies tāda izpratne, ka kasācijas instances tiesa visos gadījumos, kad konstatējusi materiālo vai procesuālo tiesību normu piemērošanas kļūdu, pārsūdzēto nolēmumu atceļ un lietu nodod jaunai izskatīšanai. Praksē nereti viena un tā pati lieta kasācijas instances tiesā tiek izskatīta divas, trīs un pat četras reizes. Šāda kasācijas instances tiesas lomas izpratne nesekmē iespējami ātrāku strīda galīgo noregulējumu lietā, turklāt negatīvi iespaido uzticēšanos tiesu varai un valstij kopumā. Nenoliedzot kasācijas instances tiesas kompetenci spriest par tiesību normu piemērošanas pareizību, tomēr uzskatu, ka, līdzīgi citviet Eiropā vērojamām kasācijas instances tiesas lomas attīstības tendencēm, arī Latvijas Augstākās tiesas darbā būtu jāievieš mūsdienīgi procesuālie līdzekļi.

Tātad gadījumos, kad lietā vairs nav domstarpību par faktiskajiem apstākļiem, būtu jāpaplašina Augstākās tiesas kompetence pārsūdzēto nolēmumu grozīt vai atcelt un tā vietā pieņemt savu nolēmumu. Tāpat Senātam būtu jāpiešķir tiesības atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un lemt par pirmās instances tiesas sprieduma spēkā stāšanos. Šāda Senāta kompetence sekmētu strīdu galīgā noregulējuma panākšanu īsākos termiņos, kā arī valsts un lietas dalībnieku resursu taupīšanu.

Konsultatīvs atzinums – jauna tiesu sadarbības iespēja

Ir jāveido arī jaunas iespējas tiesiskā dialoga veidošanai starp Senātu un pirmās instances tiesu, atsevišķos gadījumos arī ar apelācijas instances tiesu. Senāta iesaiste pašreizējā tiesu dialogā nav pietiekama, lai nodrošinātu tiesu sistēmas spēju efektīvi piedāvāt arvien jauniem izaicinājumiem nepieciešamos tiesiskos risinājumus. Piemēram, kā būtu risināms civiltiesiskās atbildības jautājums saistībā ar kaitējumu, ko izraisījusi mākslīgā intelekta vadīta ierīce? Kam būtu jāsedz zaudējumi un nemantiskais kaitējums? Vai šādu sarežģītu, tiesu praksē vēl nebijušu jautājumu risināšana būtu jāatstāj viena paša pirmās instances tiesas tiesneša ziņā? Šādā situācijā būtu vēlams, lai tieši Senāta pētnieciskais potenciāls, kā arī senatoru pieredze nodrošinātu pirmās instances tiesai vajadzīgo juridisko atbalstu. Tāpēc būtu nepieciešama konsultatīvā atzinuma jeb prejudiciālā jautājuma institūta ieviešana nacionālajā tiesiskajā sistēmā gan civilprocesā, gan administratīvajā procesā, gan arī kriminālprocesā. Konsultatīvā atzinuma ieviešana nodrošinātu arī to, ka tajās lietu kategorijās, kurās apelācijas instances tiesas spriedums nav pārsūdzams, apelācijas instances tiesai būtu iespēja vērsties Senātā, lai saņemtu tiesību normu tulkojumu un novērstu apelācijas instances tiesu starpā pastāvošās tiesību normu piemērošanas atšķirības.

Vērtīgs piemērs, kas apliecina mūsdienīgas kasācijas tiesas efektivitāti, ir Francijas tiesās izskatītās lietas par vecāku un bērnu attiecību juridisku atzīšanu gadījumos, kad bērns dzimis medicīniskās apaugļošanas ceļā. Zemākas instances tiesa, lai saņemtu atbalstu tiesību normas pareizai iztulkošanai, vērsās ar prejudiciālu jautājumu Francijas Kasācijas tiesā (Cour de Cassation). Tiesai bija jārod atbilde uz jautājumu, vai Francijas dzimšanas reģistrā par bērna māti var reģistrēt sievieti, kura nav bērnu dzemdējusi, taču ārvalstīs izdotā bērna dzimšanas apliecībā ir ierakstīta kā bērna māte. Ar Kasācijas tiesas sniegtu atbalstu salīdzinoši īsā termiņā tika rasts šīs sarežģītās tiesiskās situācijas risinājums.

Kā zināms, tiesības nav statiskas, tās attīstās. Pēc vairākiem gadiem Francijas Kasācijas tiesā nonāca līdzīga lieta. Tā kā jautājums par vecāku un bērnu attiecību juridisku atzīšanu ir saistīts ar nepieciešamību aizsargāt tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, Kasācijas tiesa pirms sprieduma pieņemšanas pati vērsās pēc konsultatīva atzinuma Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā to paredz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokols. Pēc atzinuma saņemšanas Kasācijas tiesa nevis atcēla pārsūdzēto nolēmumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai zemākas instances tiesā, bet gan pati taisīja spriedumu, ar kuru aizstāja cilvēktiesībām neatbilstošo zemākas instances tiesas nolēmumu. Tikai tāpēc, ka lietā vairs nebija domstarpību par faktiskajiem apstākļiem un lietas izspriešana bija atkarīga no tiesību normas pareizas iztulkošanas, Kasācijas tiesa drīkstēja taisīt savu spriedumu lietā pēc būtības. Tiesa atzina, ka sievietei, kaut arī tā nebija medicīniskās apaugļošanas ceļā dzimušu bērnu dzemdējusi, ir tiesības būt reģistrētai par šāda bērna māti arī Francijā.

Diemžēl Latvijas tiesiskajā sistēmā zemākās instances tiesām nav paredzētas tiesības vērsties pēc konsultatīva atzinuma Augstākajā tiesā. Savukārt Augstākajai tiesai nav procesuālu līdzekļu, kas tai ļautu nepieciešamības gadījumā vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, lai saņemtu sarežģītā tiesiskā situācijā piemērojamās tiesību normas interpretāciju, jo Latvija nav ratificējusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu. Satversmes tiesa un Senāts ir tās augstākās nacionālās tiesu varas institūcijas, kurām vajadzētu būt piešķirtām tiesībām nepieciešamības gadījumā vērsties ar prejudiciālu jautājumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Uzskatu, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokola ratifikācijas virzīšanai izskatīšanai Saeimā ir jākļūst par valsts prioritāti, kas nodrošinās plašākas iespējas aizsargāt ikviena Latvijas iedzīvotāja cilvēktiesības.

Noslēgumā

Latvijā pastāv liels potenciāls efektīvākas un modernākas tiesu sistēmas veidošanai!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!