Āris Jansons: Ko nozīmē Krievijas elites deģenerācijas atmaskotāja Navaļnija nāve

Navaļnijs ienāca politikā kā harizmātisks korupcijas apkarotājs, kas vispirms savā blogā un pēc tam tiešsaistes kanālos atklāja desmitiem Krievijas elites un konkrētu Kremļa amatvīru afēru. Laika gaitā viņš saliedēja ap sevi demokrātisko kustību un tādējādi radīja draudus pašreizējam režīmam. Viņš bija Kremļa saimnieka reāls politiskais sāncensis, un visuvarenais nemēdza nekad Alekseju Navaļniju saukt vārdā un uzvārdā. Ar iztēli, izdomu, personīgo šarmu un lielu drosmi visgrūtākajos apstākļos viņš spēja izsist plaisu Kremļa "greizo spoguļu" labirintā un pievērst sabiedrības uzmanību tam, ko valdošie vēlējās noslēpt.

Grūti saprast, kādēļ pēc ārstēšanās Vācijā Navaļnijs izlēma tur nepalikt. Nevar apšaubīt viņa gribasspēku, drosmi un gatavību uzupurēties liela mērķa labad. Tomēr šķiet, ka viņš neaptvēra pusgada prombūtnē valstī notikušās pārmaiņas skrūvju piegriešanas virzienā. Ne man vienam viņa solis toreiz šķita ja ne liktenīgs, tad neapdomīgs. Atgriezdamies Krievijā, Kremļa galvenais ienaidnieks neticēja, ka būs nolemts nāvei. Viņa negrozāmo lēmumu noteica ideālista naivitāte režīma iespēju novērtējumā un cerības, ka pēc izdzīvošanas slepkavības mēģinājumā piekritēji dzimtenē neļaus arestēt un represēt viņu. Kā saka rakstnieks Viktors Šenderovičs, Navaļnijam piemita reliģioza ticība, ka viņa taisnība padarīs viņu neievainojamu.

Iemests cietumā, līdz galam viņš atteicās sagādāt kaut mazāko gandarījumu režīmam, pret kuru bija cīnījies divas desmitgades un apstrīdēja katru savu ieslodzītāju lēmumu. Savos vēstījumos, kas nonāca ārpasaulē vai izskanēja tiesā, viņš turpināja vērsties pret Vladimiru Putinu un nosodīt viņa sākto karu Ukrainā.

Nav taisnība, ka spilgtais politiķis, ieslodzījuma gadiem ritot, bija aizmirsts. Ja viņš neradītu draudus valdošajiem, viņš būtu brīvībā