Turpinās ekspertīze presē aprakstītajā iespējamā cilvēku nošaušanas vietā betona bunkurā ēkas pagrabā Rīgā, Kronvalda bulvārī 3. Pēc vēsturnieku rīcībā esošās informācijas pēckara gados Citadelē ir atradusies SMERŠ 5. nodaļa, kura nodarbojās ar nāvessodu izpildīšanu. Nav zināma 988 pēckara gados nošauto nacionālo partizānu un SMERŠ upuru kapa vieta, un pastāv aizdomas, ka daļa no tiem varētu būt nošauta un apglabāta Citadeles apkārtnē. Ir ziņas par ēkas tuvākajā apkārtnē sešdesmitajos gados atrastām cilvēku mirstīgajām atliekām. Vēl nav veikta arheoloģiskā izpēte un ekshumācija. Pagaidām nav pierādījumu, ka ēkas remonta laikā atrastā būve būtu izmantota cilvēku masveida slepkavībām.
Komunistiskā terora upuru piemiņa nav pietiekoši iemūžināta. Pēc tendencioziem un inspirētiem rakstiem presē un pieminekļa projektu konkursa ar vienpersonisku toreizējā Rīgas domes Attīstības departamenta vadītāja Aivara Kreitusa rīkojumu pieminekli, kuru bija plānots uzstādīt Esplanādē, lai to noslēptu, novietoja Torņakalna stacijas apkārtnē. Piemineklis pašlaik atrodas rūpnieciskajā rajonā, tālu no pilsētas centra un grūti pieejams kā Latvijas vēstures izziņas avots arī ārzemju viesiem un tūristiem. Piemineklis pilda savu funkciju kā piemiņas zīme deportētajiem no Torņakalna stacijas, bet nav uzskatāms par piemiņas memoriālu visiem komunistiskā terora upuriem, kā tas sākotnēji bijis iecerēts.
No komunistiskā terora un genocīda ir cietuši visi Latvijas iedzīvotāji visā okupācijas laikā no 1940. līdz 1994. gadam, kad tika izvesta Krievijas armija. Pēc okupācijas ir palikušas tās postošās sekas izglītībā, kultūrā, tautsaimniecībā un demogrāfijā. Deviņdesmito gadu sākumā Latvija daudzās nozarēs sāka savu attīstību no ārkārtīgi zema līmeņa.
Pašlaik Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā tiek izskatīts rezolūcijas projekts par nepieciešamību starptautiski nosodīt totalitāro komunismu. Arī Baltijas Asambleja ar savu rezolūciju ir atbalstījusi šos Eiropas Padomes centienus. ASV dzīvojošie baltieši gatavojas virzīt līdzīgu rezolūciju pieņemšanai Amerikas Savienoto Valstu Kongresā.
Pārsteidzoši, ka ņemot vērā šo notikumu attīstību, dažas Saeimas frakcijas un atsevišķi deputāti nevar izšķirties par komunistu un VDK darbinieku attālināšanu no politiskās varas svirām.
Izvērtējot viņu tiesības tikt ievēlētiem, nedrīkstam aizmirst represēto un genocīdam pakļauto tiesības uz tādu valsts pārvaldi, kurā nebūtu personas, kas strādājušas okupācijas iestāžu un komunistiskā režīma labā. Uzskatu, ka vēlēti amati nav privilēģija, bet gan tautas dāvāta uzticība.
Nirnbergā tika nosodīta nacionālsociālisma ideoloģija, bet komunisma noziegumi ir palikuši bez nosodījuma un nav pietiekoši izprasti sabiedrības apziņā. Komunisms nav atšķirīgs pasaules uzskats, kā domā daudzi rietumnieki, kas nav pieredzējuši komunisma noziegumus, bet gan sātaniska mācība par varas sagrābšanu ar jebkuriem līdzekļiem, ieskaitot teroru. Patiesībā būtu jārunā nevis par viedokļu dažādību, bet gan par noziegumu un sodu, par noziedzniekiem un upuriem, par okupētājvalsti PSRS un okupētajām Baltijas valstīm.
Kā pārliecināt deputātus pieņemt tādu likuma redakciju, kas nepieļautu bijušajiem VDK darbiniekiem un kompartijas biedriem kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās? Kā skaidrot šo jūtīgo jautājumu, lai panāktu ikvienam Latvijas pilsonim svarīgā ierobežojuma pieņemšanu un nepieļautu okupācijas režīma atbalstītāju līdzdalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās?