Ilmārs Zvirgzds: Latviešu jogurts (Meditācija par ksenofobiju)

1.maiju daudzi gaidīja kā savdabīgu franču revolūcijas otro sēriju - vienlīdzības, brālības un brīvības ziedoni -, cerēdami, ka visai drīzi piepildīsies daudzu ļaužu sapnis par to, ka Rīgas ielas kļūs krāsainākas, ar to saprotot masveidīgu afrikāņu, aziātu un indiešu ierašanos, kad uz stūriem tirgos ne tikai ceptus kastaņus, bet arī turku kebabus un karija cāļus. Ganas un Centrālāfrikas meitenes sildīsies Bastejkalna piesaulītē, geji beidzot saņemsies uz savu pirmo pride, bet Imantā uzsliesies jaunas un zaļas mošejas minareti, un muedzina rīta lūgšanas brēciens Allāhu akbar neļaus šī rajona slaistiem rītos pārāk ilgivāļāties pa gultu. Beidzot tiks atvērti gaidītie taizemiešu restorāni, afrikāņu veikali, kur nopirkt krāsainus kreklus, atkal būs sastopami vjetnamiešu ielu tirgotāji, ieradīsies arī Peru stabulētāji un pakistāniešu taksisti. Tas, ka tie vajadzīgi kā ēst, ir skaidrs ikvienam, bet tikpat labi varētu apgalvot arī pretējo, kaut vai atceroties, kā pāris vietējie afrolatvieši tika piekāsti, filmējot klipu pie Brīvības pieminekļa - viņiem iestāstīja, ka filmēšanās nepieciešama tautu draudzības un integrācijas stiprināšanai, no kuras tomēr galu galā samontēja ksenofobisku sīkpartijas reklāmu. Mēģinot noskaidrot, kas tad ir noticis īstenībā - pienākusi gaidītā idille vai sācies pasaules gals, feļetonists devās iztaujāt vairākus tipus, kurus gadiem bija pazinis kā aktīvus un karojošus ksenofobus. Sarunās gan nācās vilties. Pazīstams rasists nīgri paskaidroja, ka “Nekas jau briesmīgs nav, kamēr nēģeru te ir maz un tie nedara neko kriminālu”, kāds pavecāks nacionālists, kas vēl pirms kāda gada bija melsis muļķības par pilsonības piešķiršanu pēc etniskiem kritērijiem, tagad runāja kaut ko par“jauno latviešu kopību”, bet kāds homofobs, kurš iepriekš, runājot par gejiem, kļuva tik nikns, ka ar dibenu varētu kniebt riekstus, sacīja, ka “geji jau nav nekas briesmīgs, kamēr tie liek mani mierā.” Bijusī karojošā atklātība bija nogājusi pagrīdē, un visi aptaujātie itin manīgi lietoja sev iepriekš neraksturīgu un apoloģētiskas retorikas piesātinātu Ēzopa valodu.

Nevajadzētu gan iedomāties, ka ksenofobi būtu izmiruši kā dinozauri, un atnākuši kaut kādi jaunā politkorektuma laiki, kad pat tramvajā neviens nelamājas. Feļetonists ieskicēs trīs raksturīgus, patiesa ksenofoba īpašībām apveltītus tipāžus. Ceru, viens otrs šķitīs pazīstams arī lasītājam.

Ierēdnis

Pirmais ir vidēja ranga ierēdnis Izglītības ministrijā. Brokastīs viņš parasti apēd pāris Latvijā ražotus jogurtus, un tieši vietējā ražojuma piena produktu izvēle liecina par viņa naidu pret visu svešo. Piemēram, vienreiz viņš ieradās universitātes galvenajā mājā nolasīt pāris lekcijas par ētiku, sākot savu uzrunu studentiem ar plašu tirādi par pašmāju pārtikas produktu saistību ar cilvēka seksualitāti, turklāt lekcijas gaitā tā iekarsa, ka uzrakstīja uz tāfeles pāris interneta adreses, kurās homoseksuālisti tiek saukti nelabos vārdos, publicētas jokainas bildes, aplūkojamas pazīstamu geju kolāžas ar cūku galvām un apgalvots, ka viņi kontrolē visus masu medijus. Varbūt, ka tā arī ir, jo pēc šīs uzstāšanās ar stāstiem par jogurtiem un gejiem nabags dabūja taisnoties studiju padomē un savā darbavietā. Ikdienā viņš parasti ieskatās kādā no vietējām fašistu mājas lapām (piemēram, latvians.lv), bet ja tur nekā saistoša nav, tad geju portālā (gay.lv), lai vismaz saprastu, kasīsti pasaulē notiek. Ebreju portālu viņam pagaidām vēl nav izdevies atrast stulbuma dēļ. Ja interneta ziņu portālos parādās kaut kas par Izraēlu un Tuvajiem Austrumiem, tad pirmais darbs viņam ir uzrakstīt komentāru “kāpēc dzēš ārā manus komentārus?!” - un pēc tam, slēpjoties zem dažādiem segvārdiem, uzkurināt diskusiju, kuras rezultātā kāds naivais iztērē visu dienu neauglīgos strīdos ar dažādām virtuālām personām. Darba pienākumu dēļ minētajam tipam pāris reizes gadā jāpiedalās apspriedēs par integrāciju, tāpēc pāris dienas pirms tam viņš parastipietempjas lopā, lai varētu klusi un rāmi nosēdēt līdz galam un neiebļautos kaut ko nepareizu, kālab priekšniecība varētu atlaist no darba vai samazināt prēmiju. Tikai savas ministrijas kāpņu telpā, kur jauno Eiropas normatīvu dēļ tagad sadzīti smēķētāji, viņš atļaujas izlamāties “saprotošo un īsto latviešu”kompānijā. Vakarā mentālie ksenofobijas procesi iesnaužas līdz nākamās darba dienas rītam, ja vien pa TV nerāda hokeju vai Rīgā neierodas Efraims Zurofs. Gadījumā, ja hokejs tomēr tiek rādīts, viņam sākas aptuveni nedēļu ilga antisemītisma lēkme. (Piemēram, Kijevā viena no sinagogām atrodas blakus futbola stadionam, un, neatkarīgi no spēles iznākuma, tai pēc tam tiek izsisti gandrīz visi logi. Vietējais sētnieks gan centās skaidrot, ka logi minētajai ēkai tiktu izsisti arī tad, ja tur atrastos maizes veikals, bet kad feļetonists sāka par šo versiju smieties, viņš pats saprata, ka izdevies labs joks.) Tāpat ar Efraimu Zurofu - aprakstītais ierēdnis nesen pat sūkstījās, ka “sen nav braucis, maita, laikam kaut ko perina.” Feļetonists šoreiz neielaidīsies garākos pētījumos par Zurofa ierašanās vai neierašanās saistību ar minētā ierēdņa antisemītismu, bet saistība tur noteikti ir.

Mācītājs

Otrais tips ir slavens luterāņu mācītājs, kura ikdienas darba plānā pirmajā vietā ir homoseksuālisti, otrajā homoseksuālisti, un trešajā arī homoseksuālisti. Droši vien viņa ēdienkartei nav tieša sakara ar homofobiju, kaut gan domu par latviešu jogurtu apbrīnojamo kvalitāti un veselīgumu esmu dzirdējis arī no viņa. Varētu domāt, ka saslimšanu ar homofobiju izraisījis “garīgās autoritātes trūkums”, kā viņš pats izsakās, itin bieži gaužoties par to, ka “luterāņi ir vājāki par katoļiem”. Tiesa gan, ka latvieši lielāku autoritāti piešķir sabiedrisko attiecību veidotājiem un dažādiem pūšļotājiem vai dziedniekiem; varētu domāt, ka konkrētā mācītāja gada laikā uzkrātā “garīgās autoritātes” vērtība ir pielīdzināma, piemēram, tautas dziednieka Bebru Harija priekšpusdienā pausto atziņu vērtības desmitdaļai. Vēl klāt nāk tīri personiski motīvi - viņu uztrauc, ka paša dēls nez kāpēc ir gejs, bet Jēzum bijuši gari mati un kopti nagi, turklāt viņš lietojis nesamērīgi daudz smaržvielu. Feļetonistam radies iespaids, ka mācītājs vienkārši pārmērīgi daudz satraucas par sīkumiem - reiz iegājis atjaunota jūgendstila nama tualetē, viņš sāka kliegt, ka ūdens noraujamo, kas rotāts ar efeju lapām un jautriem amoriņiem, varētu būt izgudrojuši tikai pretīgi un velnišķīgi homoseksuālisti. Feļetonistam nācis ausīs arī kāds gadījums, kad jauno mācītāju ordinācijas eksāmenā viņš kādam jautājis: “Kā tev ar orientāciju, dēls?” - taču eksaminējamais nelaimīgā kārtā to pārpratis, atsakot, ka viņam ir pastāvīgs draugs. Nezinu, kā tur beidzās ar ordināciju, bet kopš tā laika bailes no homoseksuālistiem, kurām, likās, jau vairs nebija kur kāpt, sakāpušas vēl augstāk. Viņa mutei pieder luterāņu mācītāju aprindās daudz apspriestie ierosinājumi, ka ticības apliecībā nevajadzētu lietot tādus izteicienus kā “Kristus ir cietis zem Poncija Pilāta” un “baznīca ir loceklis viņa miesā”, jo tas raisa homoseksuālas asociācijas. Homofobiju nemazināja arī gadījums ar pazīstamo geju Māri Santu, ko varētu salīdzināt ar stāstu par avs ādā pārģērbušos vilku, kas apdraud bezrūpīgos dupsīšus. Konkrētais mācītājs ir un paliks homofobs, un viņam sava augstā amata dēļ nav citas izejas, atšķirībā no kāda vienkāršāka jaunieša, kurš pārgāja uz konkurējošo luterāņu baznīcu, apgalvodams: “Es vēlos pasargāt savas olas.”

Parasts darbinieks

Trešais tips ir parasts darbinieks kādā lielā uzņēmumā, kura ēšanas režīms mainās nedēļu pirms algas dienas. Negribētos tik uzmācīgi pieminēt nelaimīgos latviešu jogurtus, taču šajā gadījumā tieši to trūkums šajā pirmsalgasdienas periodā izraisa pastiprinātu rasisma daļiņu koncentrāciju vielmaiņas līmenī. Pilnīgi iracionālu motīvu dēļ viņam nepatīk melnādaini cilvēki, kurus viņš ir redzējis tikai pa gabalu, bet ar kuriem nekad nav runājis. Konkrētais darbinieks dzīvo pāris kvartālus no feļetonista, kuram, satiekot viņu tramvajā, kļūst neērti klausīties stāstus no sērijas “Manai vecmāmiņai bija taisnība, ka dzeltenā rase uzvarēs,” un “Es tev saku, drīz te būs pilns ar melnajiem!”Tomēr melnās meitenes viņam patīk. Patīk arī ķīniešu prostitūta, kura, feļetonistaprāt, pastāv tikai viņa seksuālajās fantāzijās. Patiku un nepatiku šajā gadījumā var salīdzināt ar parastu speķa pīrādziņu - ar olas dzeltenumu glazētā virsma patīk, bet saceptie sīpoli ar gaļas pārstrādes atlikumiem nepatīk. Minētais īpatnis ir spējīgs ar lielu prieku vērot, kā Austrālijas aborigēni veic savus rituālus pie Uluru kalna vai just līdzi bada un slāpju nomocītajiem Eritrejas iedzīvotājiem, bet ieraudzījis kaut kur Vecrīgā indiešu studentu, viņš sagrābj ar rokām maku un ar šalli piesedz muti. Mammīte viņam iemācījusi bīties no čigāniem, bet, nebūdams pamuļķis, viņš iemanījies no tiem nebaidīties, tāpēc tagad nezina, ko ar bērnībā apgūto darīt. Viņš pat izdomājis īpašas formulas, ar kurām aizbaidīt uzmācīgas čigānietes, piemēram, “Es tev pats varu pazīlēt,” - bet čigānietes pēdējā laikā viņu neuzrunā, kas ir aizdomīgi jau pats par sevi. Vadoties pēc ādas krāsas, viņš izmisīgi cenšas sabīdīt apkārtējās pasaules kaleidoskopu. Tā kā reālu tumšādainu cilvēku (man par nelaimi, bet viņam par laimi) Latvijā ir maz, tad ādas krāsas kritērijs visbiežāk tiek attiecināts uz mūzikas stiliem, literatūru un uzvedības normām, kaut vai sakārtojot kompaktdiskus pēc izpildītāju ādas krāsas.

Krāniņi

Kaut gan krīze visbiežāk ir personiska, tipoloģiski tai ir visaptverošs raksturs. Kāds salīdzināmās lingvistikas students, kas apgūst šo zinātni Leidenes universitātē, man pastāstīja, ka viņa piecgadīgais dēliņš bērnudārzā nekad nav kavējies paust izbrīnu un sašutumu par to, ka melnie bērni apmeklē tualeti, savā bērna prātā un tētuka ietekmē būdams pilnīgi pārliecināts, ka viņiem nemaz nav krāniņu, bet pie podiem un izlietnēm viņi iet tikai ziņkāres vadīti. Taču kādu dienu bērns mājās paziņojis, ka “mēs baltie esam netīrīgi” un pie katras izdevības mazgājis rokas, lai “es arī būtu kārtīgs kā mazais Moharu”. Diezgan tipisks gadījums - savstarpējo aizspriedumu nūja šoreiz iebelza pa galvu lingvistikā izglītotajam tētukam, laikam taču arī Moharu vecāki bija iedvesuši mazajam pastarpinātu pārliecību, ka baltajiem nav krāniņu un viņi ir diezgan netīrīgi radījumi. Privātās sarunās ar afrikāņiem un arābiem feļetonists ne reizi vien pārliecinājies, ka latviešu aizspriedumi pret citām kultūrām mērogā 1:1 ir atrodami arī citur, turklāt nav kavējies dažus no tiem izmantot savtīgos nolūkos - piemēram, parazitējot uz arābu aizsprieduma, ka eiropieši ir zaglīgi un kauslīgi, atstājis smagu mugursomu sīkas jordāniešu bodītes pārdevējam un piedraudējis, ka piekaus, ja ar mantām kaut kas atgadīsies. Protams, nekas neatgadījās.

Nevienam gan nevajadzētu būt tik naivam, lai iedomātos, ka pēc iestāšanās brālīgo Eiropas tautu saimē, palielinoties dažādu etnisku, sociālu u.c. grupu kontaktu intensitātei, aizspriedumi mazināsies un ksenofobijas līmenis strauji kritīsies. Jāatturas arī no histēriskas iedomas, ka kontaktu paplašināšanās drastiski paaugstinās dažādas fobijas. Feļetonista aprakstītie tipāži, kas pārstāv trīs bīstamākās grupas - ierēdņus, mācītājus un lielu uzņēmumu darbiniekus - atradīs jaunus retorikas līdzekļus, uz kādu laiku noies pagrīdē, bet tad piepeši nāks klajā ar kādu jaunu “atklājumu”, kas droši vien būs tik vecs kā pasaule.

Kods

Krietni lielāku nozīmi, īpaši runājot par ksenofobijas procesa vadīšanu un nākotnes prognozēm, feļetonists piešķirtu kādam fenomenam, ko varētu definēt kā marginālo tekstualitāti. Kas tas ir? Virspusēji raugoties, nekas īpašs - ikviens taču atceras padomju laikus, kad bezmaz vai katrā skolas vai rūpnīcas tualetē bija rakstīts “Brežņevs ir pimpis”, “krievus ārā” utt. Uzrakstu saturs sakrīt ar vairākuma viedokli. Pastāv uzskats, ka tas, kas šodien rakstīts uz sienas atejā, rīt būs ierakstīts partiju programmās, taču šo uzskatu mūsu dienās prot izmantot arī mazākums – mākslinieki. Manā pagalmā bija liels uzraksts “Atmosties”, ko sētnieces mīļākā dabūja krāsot ciet kādas trīs reizes. Atgādinājums “Pērc vai mirsti” droši vien pazīstams visiem, kas iepērkas, taču jaunākās vēsmas sienu uzrakstu tekstualitātē skan: “Visi ir kropļi” un “Nelūgtam viesim netīra karote.” Tās katru dienu lasa vairāk cilvēku nekā lielākās dienas avīzes, ņemot vērā, ka pēdējais uzkrāsots uz Zasulauka stacijas.

Kaut gan feļetonists ir ar abām rokām par sienu aprakstīšanu, dažādu amuletu pielikšanu (kaut vai vistas V veida kauls, aptīts ar sarkanu vilnas dzīparu, pielikts pa nakti pie baznīcas durvju kliņķa) un citām radošām izpausmēm, reizēm mieru neliek doma, ko tie uzraksti nozīmē. Kopā ar dzejnieku M.S. vakarā izprātojām, ka “nelūgtam viesim netīra karote” ir īpašs latviskās dzīvesziņas kods, kas spēkā arī attiecībā uz visām fobijām, iekšējo un ārējo integrāciju un citām lietām, proti - īstā latvieša mājā vienmēr valda tāda nekārtība, ka nejaušam viesim nekas cits neatliek, kā netīra dakšiņa. Un tā arī ir.