Ko redzēt un piedzīvot ainaviskās Strīķupes tuvumā?

Ērgļu klintis ir iespaidīgākās klintis Gaujas ielejā – 700 metru garā klinšu siena ar vienlaidu monolīta smilšakmens virsmu aizņem Gaujas kreiso krastu apmēram 500 metru garumā. Ērgļu klintis, kas tiek sauktas arī par Pieškaļu vai Pieškalnu iezi, ir no 18 līdz 26 metriem augstas. Klintīs ir nelielas alas, nišas un avoti. Teika stāsta, ka atbalss pret šo klinti skanējusi kā ērģeles, tādēļ tās iedēvētas par Ērģeļu klintīm. Savukārt Pieškaļu vārds nāk no tuvējām mājām, kur it kā dzīvojis karaļa piešu kalējs. Tā kā šis ir viens no izcilākajiem dabas objektiem Gaujas nacionālajā parkā, tās ir labiekārtotas un no skatu laukumiņa virs klintīm paveras elpu aizraujošs skats Gaujas senieleju ziemeļu un rietumu virzienā.

Smilšakmenī atrodamas seno devona zivju atliekas un fosforītu ieslēgumi un uz pārējo klinšu fona tās izceļas ar daudzām dzelzs savienojumu migrācijas pēdām un lūzumiem, kas saistīti ar seniem tektoniskiem procesiem zemes dzīlēs, kā arī ar Gaujas senielejas veidošanos pirms daudziem miljoniem gadu.

Ungurmuižas apbūve ir unikāls 18. gadsimta koka arhitektūras ansamblis – Ungurmuižas kungu dzīvojamā ēka ir Latvijā vienīgā baroka koka celtne ar unikāliem sienu gleznojumiem. Apkārt muižai plešas ainavu dārzs un muižas īpašnieku Kampenhauzenu stādīts parks, kurā aug lielākais Latvijas dižkoku kopojums – apmēram 40 koku (galvenokārt ozoli 4–5,6 metru apkārtmērā).

Kungu māju 1732. gadā cēla barons fon Kampenhauzens kā savas dzimtas māju, un Latvijā nav saglabājušās līdzīgas baroka koka celtnes, kuru iekštelpas būtu tik bagātīgi izgreznotas ar sienu gleznojumiem. Savukārt muižas kompleksa regulārajā parkā saglabājusies viena no nedaudzajām 18. gadsimta vidus parku arhitektūras būvēm Latvijā – 1753. gadā celtais parka paviljons, kas saukts arī par Tējas namiņu. Ungurmuiža savulaik kļuva par paraugu daudzām muižu ēkām Vidzemē, turklāt, kas ir interesanti, – tā būvēta tā, lai iekļautos apkārtējā vidē.

Cēsu viduslaiku pils ir viens no mūsu izcilākajiem kultūras pieminekļiem un vislabāk saglabātā viduslaiku pils Latvijā, turklāt iespaidīgākais pilsdrupu ansamblis Baltijā. Ap pili pirms vairāk nekā 800 gadiem sāka veidoties pilsēta – Cēsis. Cēsu pils vairakkārt pārbūvēta un paplašināta, bet savu pašreizējo veidolu tā ieguva 15. gadsimta beigas un 16. gadsimta sākumā. Savulaik ieeju pilij apgrūtināja aizsarggrāvji un trīs priekšpilis, ko ieskāva stipri mūri.

Cēsu pils kompleksā ir arī Cēsu Jaunā pils – tā kopā ar pilsmuižas vēsturiskā centra teritoriju un Livonijas ordeņa viduslaiku pilsdrupām veido vienu no pašiem nozīmīgākajiem un romantiskākajiem Vidzemes reģiona un Austrumbaltijas kultūrvēsturiskajiem objektiem. Jaunā pils ir viena no nedaudzajām 18. gadsimta pilsmuižas kungu dzīvojamām mājām Latvijā, kura iecelta viduslaiku pils nocietinājumu sistēmā – torņa un vārtu aizsardzības ēkas vietā.

Āraišu ezerpils ir unikāls objekts ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā – tā ir vienīgā 9.–10. gadsimta nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija Ziemeļaustrumeiropā.

Āraišu arheoloģskais parks ietver šī laika dzīvesvietas – ezerpils rekonstrukcijas koka apbūves kompleksu, 14.–17. gadsimta viduslaiku pilsdrupas, akmens un bronzas laikmetu mājokļu ekspozīciju Meitu salā. Šeit ir iespēja uzzināt, kā dzīvojuši, ko ēduši senie iedzīvotāji, kā ģērbušies, kāpēc nogrimusi ezerpils un kā tā no jauna augšāmcelta. Savukārt pati ezerpils ir viena no senākajām un spilgtākajām Latvijas vēstures gadsimtu gaitas lieciniecēm, bet Āraišu mūra pils celta Livonijas ordeņa laikā un bija apdzīvota laikā no 14. līdz 17. gadsimtam.

Arheoloģiskā parka kompleksā apskatāmi arī akmens un bronzas laikmetu mājokļi, jo pirmie iedzīvotāji Āraišu ezera apkārtnē apmetušies jau akmens laikmetā. Meitu salā aplūkojamās celtnes veidotas kā ideālrekonstrukcijas pēc Latvijā un kaimiņu zemēs iegūtajiem arheoloģiskajiem datiem par šāda veida akmens un bronzas laikmeta mājokļiem.

Līču–Laņģu klintis ir vienas no skaistākajām un lielākajām klinšu sistēmām Latvijā. Tās atrodas apmēram kilometru gara smilšakmens kraujas Gaujas senlejas kreisajā krastā un tās apkārtnē ierīkota septiņus kilometrus gara pastaigu taka. Klints maksimālais augstums ir apmēram 30 metri un, lai gan tā atrodas tuvu Gaujai, no upes nav saskatāma.

No Līču–Laņģu klinšu piekājes izplūst ap 20 avotu, kuru darbības rezultātā izveidojušās dažāda garuma alas un dažādu izmēru nišas. Lielā Laņģu ala, kas atrodas klinšu dienviddaļā, ir garākā – 48 metri – un no tās izplūst spēcīgs avots. Tālāk uz ziemeļu pusi atrodas 30 metrus garā Vidējā Laņģu ala, bet vēl tālāk ziemeļu – Mazā Laņģu ala. Līču–Laņģu klinšu ziemeļdaļā atradusies spēcīga avota veidota lielāka izmēra ala, kuras priekšdaļa pēc griestu nobrukšanas pārvērtusies savdabīgā aizā ar astoņus metrus augstām stāvām sienām. Aizas sānos izveidojusies savdabīga ala ar trīs ejām. Kopumā Līču–Laņģu klintīs ir astoņi lieli avoti un deviņas alas un nišas. Tomēr jāņem vērā, ka brūkošo iežu dēļ alas ir bīstamas apmeklēšanai un šobrīd zemes nogruvuma dēļ piekļūt no Liepas puses klintīm vairs nav iespējams.

Cīrulīšu dabas takas atklāj Gaujas upes un apkārtējās dabas attīstības vēsturi no ledus laikmeta līdz mūsdienām un ir iespēja izvēlēties trīs dažāda garuma labiekārtotus marķētus maršrutus – 2,7 kilometri, 3,5 kilometri un 6,2 kilometrus garus. Pastaigas laikā apskatāmi dažādi interesanti dabas objekti: iespaidīgās Spoguļklintis (sauktas arī par Cīrulīšu klintīm), Dzidravots, Līgavas alas, Cīrulīšu ala. Taku sākums ir Žagarkalna kempinga teritorijā, un to apmeklējums ir bez maksas.

Cīrulīšu dabas taku Gaujaslīču posms vijas pa mazajām ieliņām un taciņām gar Gauju, ļaus iepazīt dabas vērtības, biotopus, Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītās augu sugas, koka arhitektūru un kultūrainavu.

Zvārtes iezis ir viens no ainaviskākajiem Latvijas sārtajiem devona smilšakmens atsegumiem, kas atrodas Amatas upes krastā, mežu un pļavu ielokā. Tā dienvidaustrumos atrodas līdz 44 metrus augsta puslokā izliekta nobrukuma krauja, bet ziemeļrietumos – Amatas apskalots līdz 19 metrus augsts klints izcilnis. Kopējais kraujas garums apēram 200 metri. Nedaudz lejpus Zvārtes iezim Amatas otrā krastā atrodas Miglas iezis, saukts arī par Čūsku iezi, kura augstums ir 25 metri.

Izcils skats paveras gan no upes, gan arī no ieža virsotnes, kurp ved kāpnes, savukārt no ieža tālāk var doties tuvākos vai tālākos pārgājienos pa Amatas taku, kur upes ieleja no Melturiem līdz tās ietekai Gaujā ir bagāta ar dolomīta un smilšakmens atsegumiem, skaistām ainavām un daudzveidīgu augu un dzīvnieku valsti.

Strīķupītes krastos pie Strīķu–Lenču ceļa atrodas Kalējala jeb Vaidavas ala, kas pirms apmēram 20 gadiem bija garākā ala (49 metri). Tā kā ala izveidojusies īpaši mīkstā smilšakmenī, tās griesti ir nenoturīgi un sevišķi strauji iebrūk alas ieeja. Pēdējos gados tā pavirzījusies uz iekšu par vairākiem metriem, ir sabrukuši vairāki alas pīlāri, aizbiris un pazudis alas avots, tādēļ savu rekordistes statusu zaudējusi. Tā kā uzturēšanās alā ir bīstama, tad Kalējala apskatāma no pretējā krasta. Reizi pa reizei alā parādoties strauts. Netālu no alas ir izveidota atpūtas vieta.

Kalējala un atsegums ir valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis kopš 1974. gada, kā arī Eiropas Savienības nozīmes aizsargājams biotops.

Baznīca Rubenē ir no 13. gadsimta sākuma, kad šeit ticību sludināja hronists Latviešu Indriķis jeb Indriķis no Rubenes, kurš sarakstīja pirmo bagātīgāko hroniku no vēsturiskajiem pirmavotiem par tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju – Indriķa Livonijas hroniku. Viņš par priesteri draudzē kalpoja no 1208. gada līdz pat savai nāvei, tādēļ Rubenes luterāņu baznīca – vieta, kur pirms vairāk nekā 800 gadiem tika likti latviskās kristietības pirmsākumi – noteikti ir apskates vērta. Pēc vēstures liecībām viņš senajā Imeras novadā 1208. gadā sāka vadīt pirmo draudzi Latvijas vēsturē, kuras locekļi bija tikai latvieši.

Sākotnēji baznīca bijusi koka ēka, taču tagadējo izskatu ieguva 1739. gadā un 19. gadsimtā tika ievērojami pārbūvēta. Baznīcā atrodas vairāki valsts nozīmes mākslas pieminekļi: kancele ar gleznojumiem, oblatu kārbiņa un kauss. Rubenes baznīcas grīdas atjaunošanas laikā 2000. gadā tika atrastas unikālas, senas kapenes, par kurām iepriekš nebija nekādu ziņu. Nostāsti vēsta, ka tur apglabāts Latviešu Indriķis, taču ir arī versija, ka tās visticamāk ir senās vecbaltiešu dzimtas – Patkulu – kapenes. Būtiska baznīcas interjera sastāvdaļa ir Ķieģeļu muižas mantinieces Barbaras Helēnas fon Budbergas 1762. gadā dāvinātais kroņlukturis ar Krievijas impērijas divgalvaino ērgli un zaru ornamentiem uz bumbas. Baznīcā redzama arī zīme, kas veltīta pusgadsimtam kopš dzimtbūšanas atcelšanas.

Tagad baznīcā apskatāma ekspozīcija, kas stāsta par apkārtnes vēsturi no 13. gadsimta līdz mūsdienām, īpaši akcentējot Latviešu Indriķa ieguldījumu.

Vaidavas ezers ir viena no iecienītākajām atpūtas vietām vietējiem iedzīvotājiem un viesiem, un tā krastā atrodas skaista un ērta labiekārtota atpūtas un piknika vieta, labierīcības, volejbola laukums un bērniem speciāli iekārtots rotaļu laukums. Ezera vidējais dziļums ir 5,3 metri, bet maksimālais dziļums – deviņi metri. Ezers atrodas īpaši aizsargājamā "Natura 2000" teritorijā Gaujas Nacionālajā parkā. Blakus ezeram atrodas disku golfa laukums, Valmiermuižas vasarnīca un SUP noma "VaidavEŽI", tādēļ ezera apmeklējumu vari apvienot ar vēl citām aktivitātēm.

Rakstā izmantota informācija no Dabas aizsardzības pārvaldes, Cēsu novada tūrisma, Valmieras novada tūrisma, Historia un Zudusī Latvija mājaslapas.