Pašā darba nedēļas vidus pievakarē kinoteātra "Splendid Palace" lielā zāle ir pilna no apakšas līdz pat balkonam. "Lielais Kristaps" uzsit kārtējo vilni. Tikai par ziņkāres objekts nav kļuvusi kādas jaunas latviešu mākslas filmas pirmizrāde. Šoreiz iemesls ir cits – kinorežisors Ivars Zviedris, kurš 2009.gadā saņēma godalgu par pilnmetrāžas dokumentālo filmu "Bēgums", nu ir atkal zirgā – ir tapusi jauna pilnmetrāžas dokumentālā filma, kura šogad mērķē pat uz diviem "Kristapiem" – kā viena no labākajām pilnmetrāžas dokumentālajām filmām, bet amata brāļi viņu nominējuši titulam - labākais dokumentālās filmas režisors.
Interese par to, vai Zviedris šogad atkal dokumentālistiem "nosmels krējumu", ir pietiekami liela, tāpēc pirmizrādes vakarā zālē var ieraudzīt gandrīz visu Latvijas dokumentālā kino profesionāļu ziedu. Starp viņiem kā sārta Spānijas roze garā vakarkleitā gozējas filmas "Dokumentālists" galvenā varone Inta. Viņai pievērsti visu fotogrāfu objektīvi, bet blakus sēdošais "dokumentālists" Zviedris uz viņas fona izskatās "maziņš un melns". Tā to arī bija iecerējis pats filmas režisors, scenārists, operators un producents – filma nebeidzas ar pēdējiem titriem, tā vēl joprojām turpinās reālajā telpā.
Nav jēgas atstāstīt filmas saturu, vēl jo vairāk tāpēc, ka ap galveno varoni Intu – Ķemeru purva raganu, dziednieci, kapu kopēju, zāļu sievu, "prastu bābu ar nepieklājīgu muti", pustraku un ar nerviem slimu veceni – katrs var izvēlēties jebkuru apzīmējumu atbilstoši savai gaumei - visas filmas garumā nekādi dramatiski notikumi nevijas. Šajā purvā dzīve ir apstājusies un pati filmas varone tajā ir iestigusi līdz kaklam.
Uzdrošinos apgalvot, ka tāda filmas varone kā Inta ir katra dokumentālā kino režisora sapnis. Viņas personības šķautnes, kuras pa brīžam atklājas uz ārprāta robežas, ir gards kumoss katram dokumentālistam. Un intuitīvi Zviedris nojauš, ka šī "purva būtne" spēs garantēt panākumus filmai. Arī filmas varone to saprot, viņa pat ļaujas visām Zviedra "provokācijām" un ļoti viltīgi iemanās spēlēt kameras priekšā, jo kameras klātbūtne šajā filmā tiek īpaši izcelta. Šajā brīdī notiek pilnīgi pretējs process iecerētajam - filmas varone pārtop par "dzimtļaužu aktrisi" un sāk spēlēt savu lomu tā, kā Zviedrim vajag. Un tikai vienā mirklī viņa "izkrīt no lomas", kad viņas acīs parādās asaras, jo Zviedris viņasprāt ir nodevis uzticību grūtā dzīves brīdī.
Ar filmu it kā viss ir kārtībā – zālē nemitīgi skan smiekli, skatītāji filmas laikā aplaudē, sajūsminās par filmas galvenās varones "trekno" bezbremžu leksiku un spēju "izģērbt" Zviedri kā otro filmas varoni līdz pēdējai vīlītei. Tikai paliek neatbildēts viens vienīgs jautājums – vai dokumentālistam ir jābūt atbildīgam par to, ko viņš pieradina, vai arī uz šo profesijas klanu neattiecas šī Ekziperī doma. Kas notiks ar filmas varoni tad, kad pirmizrādes vīns būs izdzerts, kliņģeris apēsts, dārgais puķu pušķis novītis un sarkanā kleita uz neaizmirstamiem laikiem nolikta skapī?
Mums jau nav laika, jo jātop jaunai filmai, un tās varone jau būs cita Inta. Un šis nav pirmais gadījums, kad "Lielā Kristapa" balvas cenu dokumentālisti nosaka cietsirdīgi augstu. Bet tāda nu esot tā dokumentālistu profesija, kuru bija centies skatītājiem atklāt Ivars Zviedris.
P.S. Uzskatu, ka filmas žanrs ir "dokumentāla fikcija", un pretēji filmas autoriem, nosaukums ir maldinošs un paštīksminošs attiecībā pret filmas galveno varoni. Te der atcerēties pašas Intas teikto – "Nevar būt vinegrets un borščs vienā katlā".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
