Raitis Logins: 20 gadi ES – Latvija pieder pie bagātajām vai nabadzīgajām Eiropas valstīm?

"Grant Thornton Baltic" tirgus analīzes apskatā norāda, ka Latvijā ir mazākā ekonomika starp Baltijas valstīm, kas pēc IKP uz viena iedzīvotāja ir piektā zemākā Eiropas Savienībā. Vēl pirms padsmit gadiem Latvijas un Lietuvas ekonomiku tendences bija līdzīgas, tomēr tagad Lietuva un Igaunija ir līdzīgā attīstības līmenī, kamēr Latvijas ekonomikas izaugsme būtiski atpaliek. Mūsu kaimiņvalstis ir pietuvojušās ES vidējam līmenim – Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju veido 74% no ES vidējā rādītāja, bet Lietuvā tas ir 90% un Igaunijā tas ir 87%. Ko valsts var darīt citādāk, lai izlīdzinātu šo attīstības plaisu?

Jāiemācās ātri īstenot valsts mēroga projektus

Gandrīz katrs valsts mēroga īstenotais projekts tiek ierauts skandālos un krīzēs, un galu galā pat labākā ideja kļūst neefektīva. Nav tālu jāmeklē piemēri - teju 15 gadu epopeja ar jauno pasažieru vilcienu iepirkumu, banku kapitālais remonts, žoga izbūve uz robežas un citi.

Publiskajai pārvaldei jāmaina projektu īstenošanas pieeja, lai mēs no projektu ieviešanas procesa čempioniem kļūtu par ātru un uz rezultātiem mērķētu valsti.

Eksportējam daudz, bet pieklibo inovācijas

Mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) dominē Baltijas ekonomikā, taču to inovācijas un digitalizācijas potenciāls, īpaši Latvijā, saglabājas zem ES vidējā līmeņa. Uzņēmumi Baltijā, īpaši Latvijā, nepietiekami investē un ievieš inovācijas, lai atbalstītu pāreju uz ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību. Nelielām valstīm kā Latvijai, Igaunijai un Lietuvai ar ierobežotu darbaspēku tas ir būtiski. Strukturālas izmaiņas ir veicinājušas produktivitātes pieaugumu, taču mūsu valstu ekonomiskās struktūras joprojām ir mazāk attīstītas nekā vidēji ES. Eksporta īpatsvars ir augsts – vairāk nekā 40%, bet preču eksportā saglabājas samērā zems augstas pievienotās vērtības īpatsvars. Ir aprēķināts, ka Latvijā eksportspējīgos uzņēmumos strādā vairāk nekā 220 tūkstoši darbaspējīgo iedzīvotāju, bet lielākoties tie ir vidējas kvalifikācijas darbinieki.

Viens procentpunkts ēnu ekonomikas samazināšanai nav ambīcija

Ēnu ekonomika Latvijā joprojām ir ievērojama un tālu atpaliek no Eiropas valstu vidējā līmeņa, tāpēc ar mērķi samazināt trīs gadu laikā ēnu ekonomiku par vienu procentpunktu nav ambīcija. Finanšu ministrijas ēnu ekonomikas apjomus valstī ir noteikusi 19,9% apmērā no IKP. Turpretī SSE Riga pērn veidotais Baltijas ēnu ekonomikas indekss uzrāda, ka ēnu ekonomika Latvijā veido 26,5% no kopējās ekonomikas, Lietuvā – 25,8% un Igaunijā – 18 procentus. Latvija kopš finanšu krīzes 2009.gadā ir sasniegusi ievērojamu progresu, lai gan rādītājs ir nedaudz pieaudzis kopš zemākā līmeņa 21 procenta 2016. gadā. Tās augsto īpatsvaru Latvijā tāpat kā Igaunijā un Lietuvā galvenokārt nosaka "aplokšņu algas", nedeklarēti ieņēmumi un oficiāli neuzrādītie darbinieki. Efektīvāka ēnu ekonomikas samazināšana dotu būtisku ieņēmumu pienesumu valsts budžetam – Finanšu ministrijas aprēķini norāda, ka viena procentpunkta samazināšana ļautu papildus iegūt 120 miljonus eiro gadā. Svarīgi, ka vienlaikus ar represīvām metodēm tiek domāts par uzņēmējdarbību veicinošu nodokļu politiku, piemēram, samazinot darbaspēka nodokļu īpatsvaru, kas ir augstākais starp Baltijas valstīm un viens no augstākajiem Eiropā.

Igaunijā un Lietuvā jau trešdaļa publiskā sektora uzņēmumu tiek kotēti biržās - Latvijā neviens

Igaunijā akciju tirgū kapitālu piesaistījuši 38% valsts un pašvaldību uzņēmumi, bet Lietuvā – 36%. Publiskā sektora uzņēmumu akciju kotēšana biržās ir jaudīgs instruments kapitāla tirgus attīstības veicināšanai, kas ir viens no ekonomikas izaugsmi sildošiem elementiem. Latvijā, salīdzinot ne tikai ar Eiropas Savienību kopumā, bet arī ar kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju, kapitāla tirgus ir ļoti vāji attīstīts: akciju tirgus kapitalizācija 2022.gadā Latvijā sasniedza tikai 737 miljoni eiro, kamēr Lietuvā un Igaunijā – virs 4,7 miljardi euro. Rēķinot procentos no IKP, Latvijā akciju tirgus kapitalizācija sasniedza 3%, kamēr Lietuvā – 9,3%, Igaunijā – 17,4% (vidēji ES – 54%).

Darbaspēka trūkums un vairāk pakļauti nabadzības riskam

Vienlaikus arvien jūtamāks kļūst darba roku trūkumus, par ko liecina vakanču skaita un darbavietu noslodzes pieaugums. Nākotnē darba tirgū varētu saasināties darbaspēka nepietiekamības problēma. Būtiski ir stiprināt pieaugušo izglītības sistēmu, lai nodrošinātu darbaspēka pāreju no neproduktīvām jomām uz augošām nozarēm. Lai arī depopulācija un darbaspēka novecošanās skar visas Eiropas Savienības valstis, no visām Baltijas valstīm Latvijā samazinājums ir bijis viskrasākais – salīdzinot ar 1990.gadu mīnus 28%, Lietuvai – 25% un Igaunijai – 16% (Eurostat dati). Tas ietekmē arī investīciju piesaisti, jo darbaspēka trūkums vienmēr ir ierobežojošs faktors uzņēmējdarbības attīstībai. Risinājums – svarīgi ir valsts līmenī ar atbalstu uzņēmējdarbībai un vidējās un augstākās izglītības programmām veicināt virzību augsto tehnoloģiju jomā, darba tirgū ražojot augsti kvalificētus speciālistus un tādējādi arī piesaistot atbilstošas jomas investorus un investīcijas.

Vienlaikus pēc Eurostat aplēsēm 28% Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam, kamēr Lietuvā un Igaunijā šis īpatsvars ir nedaudz zemāks. Salīdzinājumam vidēji Eiropas valstīs šis īpatsvars ir 21%.

Vairāk jāģenerē jaunuzņēmumu potenciāls

Lai gan riska kapitāla investīcijas Igaunijā ir bijušas ievērojamas un pēdējos gados ir pieaugušas arī Lietuvā, investīcijas Latvijas jaunuzņēmumos joprojām ir salīdzinoši zemas. Turklāt Latvijas jauno uzņēmēju kultūra atšķiras ar kaimiņvalstīm ar zemāku uzņēmību riskēt. Pēc Startup Blink starptautiska jaunuzņēmumu reitinga (2023.gads) Igaunija ieņem 14.vietu, Lietuva – 17.vietu, kamēr Latvija – 39.vietu. Savukārt jaunuzņēmumi ir svarīga daļa valsts ekosistēmā un spēlē būtisku lomu ekonomikas attīstībā, jo no tiem rodas jauni veiksmes stāsti – pasaules līmeņa kompānijas, kā arī tie spēj ātrāk reaģēt uz globāla pieprasīja izmaiņām mazo valstu ekonomikās.

Eiropas Savienības fondu līdzekļi koncentrējas ministriju un pašvaldību rokās

Prognozēts, ka laika pomsā no 2021.līdz 2027.gadam Latvijai ir jāapgūst vismaz 5 miljardi eiro ES fondu un Atveseļošanās un noturības mehānisma finansējuma. Ja analizējam mērķus un programmas, tad šīs investīcijas ir ar īstermiņa ieguldījuma efektu Latvijas tautsaimniecībā – atsevišķu valsts līmeņa mērķu sasniegšanai, piemēram, ekoloģijā. Fondu apguvē uzraugošās iestādes izceļas ar savu represīvo pieeju, kā rezultātā jau šobrīd nevedas ar līdzekļu apguvi.

Turklāt naudas dalīšana notiek nevis mērķtiecīgi uzņēmējdarbības un tās vides attīstībā, bet gan pastarpināti, īstenojot ministriju un pašvaldību projektus, kas bieži vien vairāk atgādina "helikoptera naudas" projektus. Tādas valsts politikas pieejas rezultātu mēs redzam jau šobrīd – daudzviet mazapdzīvotās pašvaldībās ir izbūvēti kultūras, sporta, izglītības un tūrisma objekti, kuru nākotne šobrīd ir neskaidra un kuru uzturēšana prasa papildus līdzekļus. Respektīvi, daudz efektīvāka stratēģija būtu no katra ieguldītā centa ģenerēt eiro un to darīt ilgtermiņā. Iepriekšējā plānošanas periodā tika investēti vairāki miljardi eiro infrastruktūras objektos, bet tas deva īstermiņa ieguldījumu tautsaimniecībā – lielā pieprasījuma dēļ būtiski pieauga būvniecības izmaksas pat pirms vēl ģeopolitiskajiem notikumiem, tai pat laikā īstenotajiem projektiem ir īstermiņa ietekme uz tautsaimniecības izaugsmi.

Nobeigumā varam secināt, ka Latvija ir piedzīvojusi būtisku dzīves kvalitātes izaugsmi divdesmit gadu laikā. Vienlaikus redzam, ka, salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm – Igauniju un Lietuvu, esam nepietiekami realizējuši savu izaugsmes potenciālu, kā rezultātā būtiski atpaliekam no Eiropas Savienības vidējiem attīstības rādītājiem.