Ko darīt, ja bērns tā arī nespēj iejusties bērnudārzā
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Pagājuši vairāki mēneši kopš bērnudārza uzsākšanas, bet pielāgošanās vēl turpinās? Jā, tā var būt un tas ir normāli, mierina Psihoterapijas un psihoanalīzes centra "Personīgā veselības klīnika" Lietuvā medicīnas psiholoģe Karolīna Kančiauskīte-Beige. Pirmā adaptēšanās mazam bērnam pirmsskolā ideālā gadījumā aizņem dažas nedēļas, parasti – vienu līdz trīs mēnešus, bet dažos gadījumos var ilgt pusgadu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Asaras atvadoties ir pilnīgi normālas un "likumīgas", raksta "Delfi.lt". Kā arī tas, ka adaptācija, gan rutīnas maiņas nozīmē, gan emocionāli, notiek gan bērnam, gan vecākiem. Katra atvase, vecāki un situācijas ir ļoti atšķirīgas, tāpēc nav universālu laika rāmju vai noteikumu adaptācijai. Taču speciāliste sniedz iespējamo adaptācijas plānu un konkrētus padomus, kā šo norisi atvieglot vai vismaz labāk izprast un pieņemt.

"Saprotams, ir ļoti grūti un sāpīgi redzēt bērnu raudam, bet tas ir dabiski, ka bērnam rit asaras, viņš negrib ne īsti iet grupiņā, ne palikt. Praksē bieži ievēroju šādas divas adaptācijas iespējas. Pirmajā gadījumā bērnam no sākuma ir grūti atdalīties, viņš ir bēdīgs, raud, negrib iet grupiņā. Konsekventi pagarinot laiku bērnudārzā, bērns pamazām tam pielāgojas. Otrajā gadījumā bērns pirmajās dienās labprāt un bez grūtībām uzturas bērnudārzā, pēta rotaļlietas, šķiet, ka viņam ir ļoti jautri, bet pēc dažām tik vieglām dienām vai nedēļām pēkšņi sākas periods, kad viņš rītu bērnudārzā sāk ar raudāšanu, negrib iet grupiņā, nevēlas šķirties u.t.t. Tad mēs konsekventi ievērojam rutīnu bērnudārzā un mājās un jebkurā gadījumā adaptācija notiek. Protams, var būt daudz citu pielāgošanās veidu, tos īpaši ietekmē negaidītas saslimšanas, svētki vai citi notikumi, min Kančiauskīte-Beige.

Vēl viens svarīgs moments, pēc speciālistes domām, ir tas, ka mēs maldīgi domājam – adaptācija ir tikai bērnam. Tā notiek visai ģimenei. Arī vecākiem ir dažādas sajūtas, piemēram, par to, ka uz ilgāku laiku jāšķiras no mazā, mainās rutīna, jāsāk apvienot iepriekš skaidrie dienas vai nedēļas plāni ar došanos uz bērnudārzu un, iespējams, jāatgriežas profesionālajā vidē. Pārmaiņas var piedzīvot arī brāļi un māsas – vecākie var sākt justies atbildīgi par jaunākajiem, ja ir vienā pirmsskolas iestādē.

Adaptācijas soļus var veikt gan pirms bērnudārza uzsākšanas, gan tā sākumā un vēlāk.

Kas jādara pirms bērnudārza uzsākšanas

Ko darīt, ja bērns tā arī nespēj iejusties bērnudārzā
Foto: LETA

Pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas, ir svarīgi izveidotu mājās līdzīgu rutīnu kā bērnudārzā. Ir lietderīgi ievērot vienu dienasvidu mājās (ideālā gadījumā līdzīgā laikā kā bērnudārzā). Dažādās izglītības iestādēs dienas režīms var būt atšķirīgs, tāpēc to pirms tam jāizrunā ar bērnudārzu.

Ar lielākām atvasēm (ap trim gadiem) var būt vairāk sarunu par nākotni bērnudārzā nekā ar mazajiem, jo ​​viņiem pašiem var rasties dažādi jautājumi, bailes u.t.t. Ir ļoti svarīgi mēģināt atbildēt uz visiem šiem jautājumiem, nenovērtējiet tos par zemu. Pat ja bērns daudzkārt uzdod vienu un to pašu jautājumu, ir svarīgi atbildēt mierīgi. Tas var liecināt, ka bērns ir noraizējies par aspektu, ko klāsta un grib nomierināties, pārliecināties, ka viss ir kārtībā.

Var jau iepriekš apskatīt bērnudārzu no ārpuses, vairākas reizes paiet tam garām, varbūt no attāluma pavērot, kā bērni spēlējas ārā, pastāstīt atvasei, kas tur notiek. Var arī ar vecākiem izveidot atraktīvu kalendāru, kurā izsvītro dienas līdz bērnudārza sākumam, lai bērns vizuāli varētu redzēt, cik dienas ir atlikušas līdz bērnudārzam. Tā arī tiks radīta gaidīšanas sajūta. Ar mazākiem bērniem (īpaši tiem, kuri vēl nerunā) šādas sarunas var būt minimālas, bet tomēr var lietot tādus vārdus kā "bērnudārzs", "audzinātāja", "auklīte" u.t.t. Tiesa, par bērnudārzu svarīgi ir sākt runāt tad, kad jau ir zināma konkrētā vieta, pirmsskolas apmeklēšanas sākuma datums u.t.t. Nav arī jāsāk to darīt pārāk agri – var pietikt ar nedēļu pirms, īsi pieminot to.

Izveido adaptācijas plānu. Parasti bērna adaptācijas plānu nodrošina pati izglītības iestāde, un katrā iestādē tas var būt atšķirīgs. Vecākiem svarīgi zināt, kāds ir plāns: cik ilgi tas turpinās, kā tiek pagarināta bērna uzturēšanās bērnudārzā u.t.t. Ir svarīgi, lai tas būtu piemērots vecākiem un lai viņi šajā periodā justos pēc iespējas mierīgāk. Tāpat ļoti svarīgi adaptācijas laikā neplānot garus pārtraukumus vai atvaļinājumus, jo tas var sarežģīt adaptācijas norisi. Tad atgriežoties var nākties saskarties ar vēl spēcīgākām bērna emocijām nekā adaptācijas sākumā vai saskarties ar citām grūtībām.

Vecākiem jāsagatavojas, ka tā būs adaptācija arī viņiem – būs jāpielāgojas tam, ka viņu bērnu pilnu vai pusi dienas pieskatīs citi pieaugušie, ka viņi būs atsevišķi no bērna, ka pašreizējā grafikā ir iekļauti braucieni uz un no bērnudārza, iespējamās bērnu saslimšanas un citas nianses. Bieži gadās, ka bērni saslimst, tiklīdz viņi sāk apmeklēt bērnudārzu. Tas ir ļoti dabiski un tā notiek bieži. Ir svarīgi sagatavoties, kurš varēs aprūpēt bērnu, kad viņš būs slims, un, visbeidzot, pieņemt pašu domu, ka tas var notikt.

Ir iespējama veiksmīga adaptācija


Ko darīt, ja bērns tā arī nespēj iejusties bērnudārzā
Foto: Shutterstock

"Haotisks ģimenes rīts mājās vai "rājiens" izglītības iestādē bērnam dzirdot, pieaugušajam var šķist nenozīmīgi sīkumi, bet tie var izrādīties iemesli, kāpēc bērns nevēlas iet uz bērnudārzu. Tas sarežģī adaptāciju. Un otrādi – vecāku miers un konsekvence, pozitīva attieksme un vēl daži "sīkumi" pēc būtības var palīdzēt gan bērnam, gan vecākiem adaptācijā," skaidro medicīnas psiholoģe.

Kas palīdz adaptācijas laikā?

  • Pakāpeniski un konsektventi palielināts laiks bērnudārzā un konsekvents bērnudārza apmeklējums.
  • Īsas, pozitīvas un strukturētas atvadas pie durvīm.
  • Komunikācija un sadarbība ar bērna grupas audzinātāju. Jo vairāk vecāki un pieaugušie, kas strādā ar bērnu, zina par viņu, jo labāk var reaģēt uz bērna vajadzībām un justies brīvi. Tāpat daļā mācību iestāžu ir psihologs, pie kura var vērsties pēc padoma.
  • Pašu vecāku miers. Ir dabiski izjust gūzmu dažādu emociju, taču tavs miers palīdz arī bērnam nomierināties.
  • Pozitīva attieksme pret bērnudārzu un skaļa atsaukšanās par to, piemēram, bērnam sakot: "Šodien uzzināsiet daudz interesanta!" vai "Oho, es dzirdēju, ka tu šodien krāsosi ar pirkstiem!", vai "Pēc nedēļas nogales pārējie bērni un audzinātāj tev ļoti pietrūkst!"
  • Mierīgs, strukturēts dienas sākums un daudz kvalitatīvas uzmanības un spēļu vakaros.
  • Likumsakarīgi, ka, īpaši adaptācijas sākumā, bērnam var šķist, ka viņš vēl vairāk vēlas vecāku uzmanību, grib "pieķerties". Tādā veidā bērns kompensē kopā ar vecākiem pavadīto laiku, jo vecāki viņam ir vissvarīgākie cilvēki pasaulē.
  • Citu izmaiņu ieviešana bērna dzīvē pirms vai pēc pielāgošanās bērnudārzam, bet ne adaptācijas laikā. Teiksim, sākt atteikties no autiņbiksītēm labāk pirms bērnudārza sākšanas (jau iestājoties tajā, nelietojot autiņbiksītes) vai pēc adaptācijas bērnudārzā (ja runājam par jaunāku bērnu pirmsskolā).


Kas kavē adaptācijas procesu?

  • Atvaļinājumi vai cita ilga prombūtne adaptācijas laikā. No atvaļinājumiem vai citiem gariem pārtraukumiem ieteicams atturēties vismaz pirmos trīs mēnešus (slimība, protams, ir izņēmums).
  • Garas un emocionālas atvadas pie durvīm, piemēram, kad jau saka "čau", bet pēc atvadīšanās atkal viens otru apskauj, un tas notiek atkal un atkal.
  • Neuzticība bērnudārza grupā strādājošajiem pieaugušajiem.
  • Bērnā trauksmi un nedrošību rada arī skumju, satraukuma un līdzīgu emociju demonstrēšana.
  • Negatīvā attieksme un atsauksmes par bērna apmeklēto izglītības iestādi, bērnam dzirdot, piemēram: "Man nepatīk...", "Te nav labi...", "Es neuzticos.. .". Tev ir tiesības šīs domas paust atbildīgajām personām izglītības iestādē, taču svarīgi, lai tavs bērns to nedzird, jo viņšs pārņem arī vecāku redzējumu, un negatīva attieksme var radīt adaptācijas grūtības, var stiprināt nevēlēšanos iet uz bērnudārzu.
  • Haotiska rīta rutīna, bērna steidzināšana var radīt lielu sarūgtinājumu, tāpēc viņam var būt grūtāk pie durvīm šķirties no vecākiem un ieiet bērnudārza grupiņā.
  • Uzreiz ir pārāk daudz pārmaiņu: bērns sāk iet bērnudārzā, sāk atteikties no autiņbiksītēm, pāriet gulēt atsevišķā istabā u.t.t. Tas uzjauc daudz no pazīstamās kārtības un raisa nedrošības sajūtu, kas izpaužas skumjās, dusmās, trauksmē.


"Dažkārt adaptācija bērnudārzā sakrīt ar citām būtiskām pārmaiņām vai notikumiem bērna dzīvē, pat ja no tām ieteicams izvairīties: pārvākšanās uz māju, brāļa vai māsas piedzimšana, vecāku šķiršanās u.c. Pat tādas izmaiņas kā atradināšana no autiņbiksītēm vai knupīša, zīdīšanas pārtraukšana arī ir svarīgas izmaiņas bērnam. Ja vienlaikus ir pārāk daudz izmaiņu, var saskarties ar spēcīgākām emocijām bērnā, izaicinošāku uzvedību, miega traucējumiem u.t.t. Pārāk daudz izmaiņu rada nestabilitāti, nenoteiktību, kas bērnam rada nedrošību, kas izpaužas skumjās, dusmās. Tas viss, protams, apgrūtina pielāgošanos. Vēlams, lai pielāgošanās bērnudārzam notiktu pēc iespējas mazāk kopā ar citām izmaiņām. Būtu svarīgi plānot citas izmaiņas pirms bērnudārza vai pēc tam, kad adaptācija bērnudārzā jau ir notikusi."

Viena no svarīgākajām lietām ir konstruktīva atvadīšanās


Atvadīšanās ir viens no sāpīgākajiem un grūtākajiem brīžiem adaptācijas laikā. Gan vecāki, gan bērni šajā brīdī var piedzīvot dažādu emociju buķeti. Kā norāda psiholoģe, konstruktīva atvadīšanās ir viens no būtiskākajiem veiksmīgas adaptācijas elementiem.

Kādām jābūt atvadām pie durvīm? Īsām un strukturētām. Piemēram, mamma vai tētis bērnam uz plaukstas uzzīmē sirsniņu, apskauj, novēl labu dienu un pasmaida, ardievas sakot. Svarīgi, lai pēc šī rituāla bērns un pieaugušais, kurš atvedis bērnu, šķirtos, un bērns paliktu pie audzinātājas vai auklītes, kas viņu satiktu. Ir dabiski un saprotami, ka atstāt bērnu raudam ir ārkārtīgi sāpīgi, bet struktūra dod viņam drošību, un drošība ir nomierinoša. Tāpēc pēc vairākkārtējas skumjas pārdzīvošanas, ar katru reizi atvadīšanās kļūst emocionāli mierīgāka. To palīdz veidot viena un tā pati persona. Kad atvadas ir emocionālas, bērnu ieteicams atvest cilvēkam, no kura bērns parasti var vieglāk šķiras. Reizēm dzirdu, ka atvadoties paši vecāki knapi valda asaras, tāpēc bērnam būtu vieglāk šķirties no kāda, kurš parāda, ka bērnudārzs ir droša viet un viss ir kārtībā. Kamēr atvadīšanās process tiek veidots, ieteicams, lai bērnu uz pirmsskolu vestu viena un tā pati persona.

Dažkārt gadās, ka bērnu traucē citu cilvēku atvadas, tādēļ viņš sāk uztraukties jau pirms šķiršanās un var jutīgi reaģēt uz citu bērnu raudāšanu vai troksni u.t.t. Šādā gadījumā ieteicams konsultēties ar audzinātāju, kad bērnu plūsma ir mazāka, un vecāki var mierīgāk atvadīties. Sazinies ar audzinātāju. Ja tevi uztrauc, kā tavs bērns uzvedas bērnudārzā, ieteicams par to runāt ar skolotāju. Iestādēm ir savi veidi, kā veidot saziņu ar vecākiem. Bieži gadās, ka bērns beidz raudāt, tiklīdz vecāki aizbrauc un viņš paliek kopā ar audzinātāju un citiem bērniem, iesaistās spēlēs u.tml. Vecāks, kurš neko nejautā, to nezina un uztraucas, vai bērns ir pārstājis raudāt. Likumsakarīgi, ka dienas laikā bērnam nemitīgi ir "skumjas", par kurām viņš dalās ar audzinātāju vai auklīti, to, ka vēlas sev blakus mammu vai tēti. Tā ir adaptācijas neatņemama sastāvdaļa. Parasti pedagogi spēj uz to reaģēt atbilstoši un iejūtīgi. Doties pie bērna, kad viņš dienas laikā kļūst bēdīgs vai raud, nav ieteicams (izņemot izņēmuma gadījumus, kad bērnu patiešām nevar nomierināt), jo tā var kļūt par iemācītu uzvedību.

Svarīgi turēt solījumus


Speciāliste uzskata, ka bērni daudz jutīgāk nekā pieaugušie reaģē, ja netiek turēti solījumi, īpaši viņiem tik jūtīgā laikā, kad viņi pielāgojas bērnudārzam. Viņi jāizņem solītajā laikā.

Kā un kad bērnu izņemt no grupiņas? Bērnudārzā pavadīto laiku ieteicams palielināt pakāpeniski. Teiksim, sākumā bērns vienkārši draiskojas ar bērniem un audzinātāju, tad iet iekšā uz stundu. Arī vēlāk uzturēšanās tiek pagarināta līdz dažām stundām, pēc tam tiek pievienota maltīte un pēc tam palikšana uz guļamlaiku. Šis process dažādās iestādēs var atšķirties. Parasti, ja nav īpaši spēcīgu emocionālu reakciju, šis process var ilgt vienu divas nedēļas, dažreiz mazāk. Tas tiešām ir atkarīgs no bērna un apstākļiem. Procesu nevajadzētu ievilkt pārāk ilgi, jo, ja mērķis ir, lai bērns būtu bērnudārzā no rīta līdz vakaram, bet vispirms jāpierod pie laika tikai līdz pēcpusdienas snaudai, tad pēcpusdienas guļamlaika pievienošana var izraisīt sekundāru adaptāciju (būtībā tā ir emocionāli vājāka adaptācija). Svarīgi: šī pāreja nav adaptācija, bet tikai "ieiešana" bērnudārza rutīnā.

Vienmēr informē bērnu, kad viņu izņemsiet. Bērnudārza bērni vēl nevar saprast laiku, tāpēc var pateikt, kuras aktivitātes laikā viņu izņems, piemēram, kad visi bērni ies gulēt vai kad būs paēstas vakariņas, vai kad būs pienācis spēļu laiks u.tml. Var arī atgādināt bērnam iepriekšējā dienā, ka iepriekš ieradāties saskaņotajā laikā. Tā tu nomierināsi bērnu un mācīsi ikdienas rutīnu.

Ja bērns netiek izņemts solītajā laikā, tas var viņu padarīt nedrošu. Nākamreiz viņam var būt grūtāk palikt.

Dažreiz var būt nepieciešama speciālistu palīdzība


"Par veiksmīgu adaptāciju var uzskatīt to, ka bērns jau mierīgi var atdalīties no mammas vai tēta, ir izveidojis attiecības ar vismaz vienu pieaugušo bērnudārza grupiņā, var mierīgi piedalīties aktivitātēs (vairs nav skumju, ilgas pēc vecākiem), ir pieradis un pieņēmis ikdienas rutīnu, zina, kādi ir noteikumi un ko sagaidīt no bērnudārza. Adaptācijas laiku parasti paildzina tas, ka iejušanās laikā bērni slimo un, uzsākot pirmsskolas gaitas atkārtoti, atkal sasirgst. Adaptāciju paildzina atvaļinājumi un citi izbraukumi. Ļoti svarīgi ir bērnam veltīt daudz kvalitatīvas uzmanības, laika kopā, empātiski pieņemt viņa pārdzīvojumus adaptācijas laikā. Tas ir ļoti dabiski, ja bērns adaptācijas laikā ir uzbudināmāks, dusmīgāks, sliktāk guļ mājās. Lielākoties tas notiek, jo bērnudārzā ir daudz iespaidu, pieredzes, un bērns savas emocijas "atbrīvo" tur, kur jūtas visdrošāk – mājās," skaidro psiholoģe.

Pēc speciālistes domām, atsevišķos gadījumos var būt nepieciešama speciālista konsultācija. Tā ļoti ieteicama, ja bērna uzvedība un emocijas ir ārkārtīgi intensīvas, ja uzvedība vai noskaņojums ir pilnīgi viņam neraksturīgs un tas nemainās vairākas nedēļas. Dažkārt pedagogi pauž bažas arī par atsevišķiem attīstības, uzvedības, emociju vai izglītības aspektiem. Ar speciālistu labāk runāt tad, kad vecāki ir noraizējušies un trūkst informācijas. Saruna ar speciālistu var "ienest" skaidrību, mieru, jaunas idejas un metodes, kā arī var būt nozīmīgs atbalsts grūtībās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.