Foto: Shutterstock

"Pastāv kļūdains uzskats, ka, bērniem kļūstot vecākiem, ir nepieciešama
stingrāka audzināšana. Es bieži lasu komentārus no tiem, kuri noraida
Cieņpilnus bērnu audzināšanas modeļus. Viņi raksta: "Bet pasaule ir skarba. Bērniem nenāks par labu, ja jūs viņus pārāk sargāsit. Labāk ir sagatavot viņus īstajai pasaulei." Manuprāt, doma ir tāda – kamēr bērni ir zīdaiņi un mazuļi, ir labi būt laipniem pret viņiem, bet, kad viņi izaug lielāki, mums viņi jāgatavo neatkarīgai dzīvei, izturoties mazāk gādīgi. Tā ir muļķīga teorija, tomēr tā šķiet visnotaļ izplatīta," tā grāmatā "Pa vidu starp bērnību un pieaugušanu" raksta tās autore Sāra Okvela-Smita.

Viņa četru bērnu mamma un studējusi psiholoģiju.

Ar izdevniecības "Ģimenes centrs "Līna"" atļauju publicējam fragmentu no grāmatas.

Vecāku loma ir būt saviem bērniem kā drošai ostai – vietai, kurā viņi var būt paši, nebaidoties no pārmetumiem, lai iegūtu pārliecību par sevi un spētu izturēt jebkādu negatīvu attieksmi no apkārtējiem, kad būs paaugušies. Ja bērnam jau agrā vecumā atņem šo pārliecību, viņš jutīsies nedrošs un nepārliecināts par savu taisnību.

Vislabākais veids, kā sagatavot bērnus īstajai pasaulei, ir savās mājās iedot viņiem nepieciešamās prasmes un noturību, un to var izdarīt tikai tad, ja bērnus audzina ar empātiju un cieņu.

Radot vietu, kur viņi var dalīties ar visām savām emocijām, nebaidoties tapt izsmieti vai sodīti, un kur viņi saņems atbalstu, mēs vislabāk varēsim sagatavot bērnus, lai tie aizietu pasaulē, apguvuši paškontroli un noturību. Iespējams, šādi mēs varam cerēt viņus izaudzināt tādus, ka pasaule kļūs labāka arī citiem.

Pētījumi par bērnu audzināšanas stila ietekmi ir populāri jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad tos aizsāka attīstības psiholoģe Diāna Baumrinda, izstrādājot "Bērnu audzināšanas tipoloģiju" (Diana Baumrind, Parenting Typology). Baumrinda aprakstīja četrus izteiktus bērnu audzināšanas stilus. Papētīsim visus pēc kārtas.

Autoritārais / disciplinārais stils


Bieži to apraksta kā bērnu audzināšanu Viktorijas laikmeta stilā un raksturo ar frāzi: "Bīsties Dieva!", bet to var apzīmēt arī ar frāzi: "Dari, kā es tev lieku, nevis tā, kā es daru!" No bērniem sagaida, ka viņi akli pildīs pieaugušo komandas un klausīs, lai vai ko no viņiem prasītu. Tiek pieprasīts, lai bērni ciena pieaugušos, bet bērniem cieņu izrāda reti un konkrētie pieaugušie pavisam noteikti cieņu nav pelnījuši.

Autoritārā bērnu audzināšanas stila galvenās iezīmes:

  • Ļoti augstas prasības pret bērniem; vecāki no bērniem sagaida izturēšanos, uz kādu viņi attīstības ziņā vēl nav spējīgi.
  • Tiek noteiktas pārāk stingras robežas, un to ir pārāk daudz.
  • Problemātisku uzvedību parasti kaut kādā veidā soda, lielākoties neņemot vērā soda atbilstību bērna vecumam.
  • Bieži vien trūkst empātijas pret bērniem, un pieaugušie neveltī laiku, lai noskaidrotu, kādas intensīvas emocijas slēpjas aiz problemātiskās uzvedības.
  • Pieejas centrā ir vecāki: pieaugušie zina labāk. Pieaugušie visnotaļ maz ciena bērnus, bet prasa no viņiem daudz.
  • Bērniem ir ierobežota autonomija. Visu kontroli uzņemas pieaugušie.
  • Pieaugušie mēģina izmainīt bērnu uzvedību, bet reti pamana, kā izturas paši.
  • Tieksme izrādīt mazāk mīļuma un gādības.

Liberālais / lutināšanas stils


Foto: Shutterstock

Par liberāliem vecākiem bieži saka, ka viņi savus bērnus pārmērīgi lutina. Viņiem ir grūtības ar bērnu disciplinēšanu, noteikumu ir maz, un tie noteikumi, kas ir ieviesti, bieži netiek ievēroti. Liberāliem vecākiem ir raksturīgi ļaut saviem bērniem darīt visu, ko tie vēlas un kad vien viņi to vēlas, un bieži vien liekas, ka šie vecāki "baidās disciplinēt" vai arī "cenšas būt savu bērnu draugi, nevis vecāki".

Liberālā bērnu audzināšanas stila galvenās iezīmes:

  • Vecākiem ir zemas prasības attiecībā uz savu bērnu uzvedību, problemātiska uzvedība bieži vien tiek attaisnota ar to, ka "tas jau tāds vecums".
  • Bērns bieži vien ir spējīgs uzvesties labāk, bet vecāki nekādā veidā to neveicina ar mācīšanu vai disciplinēšanu.
  • Maz vai vispār nekādu robežu un ierobežojumu. Ja ģimenē pastāv kaut kādi noteikumi, tie bieži vien netiek ievēroti.
  • Bērni var darīt, ko vien vēlas un kad vien vēlas, – viņiem ir piešķirta milzīga autonomija un kontrole pat tad, kad tas nav piemēroti.
  • Vecāki bieži vien cīnās paši ar savām emocijām, un var gadīties, ka viņi nedisciplinē savus bērnus, jo baidās viņus apbēdināt tādēļ, ka netiek galā ar savu bērnu bēdām vai dusmām.
  • Vecāki parasti ir ļoti mīļi un gādīgi.
  • Vecāki ir ārkārtīgi atsaucīgi bērnu vajadzībām, bet viņi bieži tās pārprot vai arī reaģē tādos veidos, kas ilgtermiņā nenāk par labu (piemēram, vienmēr piekāpjas).

Visatļaujošais / vienaldzīgais stils


Foto: Shutterstock

Visatļaujošie vecāki ir līdzīgi liberālajiem vecākiem, taču viņi neizrāda maigumu, mīļumu un gādību. Liberālie vecāki ir kūtri uz disciplinēšanu, jo nevēlas savu bērnu apbēdināt, savukārt vienaldzīgie vecāki bērnus nedisciplinē, jo viņiem ir vienalga vai arī viņiem ir labākas lietas, ar ko nodarboties.

Visatļaujošā bērnu audzināšanas stila galvenās iezīmes:

  • Bērniem ir dota liela autonomija, viņi var darīt, ko grib, un vecāki viņus liek mierā.
  • Vecākiem ir tieksme maz izrādīt sirsnību un gādību pret saviem bērniem.
  • Vecāki neko daudz negaida no saviem bērniem un viņu uzvedības un ļauj viņiem darīt to, ko viņi grib, lai arī cik neadekvāti viņi uzvestos.
  • Vecāki nemeklē problemātiskas uzvedības cēloņus un nepalīdz bērniem risināt viņu problēmas.
  • Disciplīnas līmenis ir zems, un ir maz robežu, jo vecākiem nav svarīgi, ar ko viņu bērni nodarbojas.
  • Pamešana novārtā.

Autoritatīvais stils


Foto: Shutterstock

Autoritatīvi vecāki apvieno autoritārā un liberālā bērnu audzināšanas stila labākās iezīmes un neizmanto negatīvās. Viņi ir sirsnīgi un gādīgi, viņiem ir reālistiskas gaidas attiecībā uz saviem bērniem, un viņi tos efektīvi disciplinē, vienlaikus paliekot empātiski un saprotoši. Šis audzināšanas veids balstās uz sadarbību, kurā tiek ņemtas vērā visu iesaistīto vajadzības.

Autoritatīvā bērnu audzināšanas stila galvenās iezīmes:

  • Vecāku gaidas attiecībā uz bērnu uzvedību ir viņu vecumam atbilstošas. Vecāki saprot, ko bērns katrā vecumā spēj paveikt, un atbilstoši pielāgo savas prasības. Viņu bērnu audzināšanas stils balstās uz informāciju un apzinātību.
  • Vecāki nosaka reāli izpildāmus noteikumus un robežas, ņemot vērā bērna vecumu un vidi. Viņi prot ieviest pareizu noteikumu daudzumu – ne par daudz, ne par maz.
  • Noteikumi un robežas vienmēr tiek ievēroti, bet to dara ar cieņu un laipni.
  • Līdzsvarota kontrole starp vecākiem un bērniem: bērniem dod autonomiju un brīvību atbilstoši viņu vecumam un situācijai, un, kad nepieciešams, pieaugušie pārņem kontroli savā ziņā.
  • Disciplinēšana vienmēr ir apzināta (nevis vienkārša bērnībā uz savas ādas piedzīvotās audzināšanas atkārtošana), un to izmanto tādā veidā, lai iemācītu bērnus uzvesties labāk.
  • Vecāki atvēl laiku, lai saprastu problemātiskas uzvedības cēloņus un strādātu ar bērnu, cenšoties jebkuras problēmas atrisināt.
  • Vecāki saprot, ka cieņa ir jānopelna, un izturas tā, lai uz to iedvesmotu. Bērnu ciena tāpat kā vecākus.
  • Vecāki apzinās savu emociju ietekmi un saprot, ka viņiem ir jābūt labam piemēram saviem bērniem. Vajadzības gadījumā viņi savu uzvedību cenšas mainīt tikpat bieži, cik bērna uzvedību.
  • Vecāki ir ļoti sirsnīgi un gādīgi, un viņus ar bērnu vieno spēcīga piesaiste.
  • Vecāki ir ļoti atsaucīgi savu bērnu mainīgajām vajadzībām un cenšas tās apmierināt, kad vien tas ir iespējams un piemēroti.
  • Vecāki nebaidās apbēdināt savus bērnus, nosakot robežas un disciplinējot, taču viņi vienmēr cenšas bērniem palīdzēt tikt galā ar jebkādām smagām emocijām, kas varētu sekot.


Šajā brīdī jūs droši vien jau nojaušat, ka autoritatīvais bērnu audzināšanas stils tiek uzskatīts par visefektīvāko un mazāk kaitīgo, lai gan man patīk to dēvēt par "iejūtīgo audzināšanu", jo daudzi vecāki nosaukumu "autoritatīvs" jauc ar "autoritārs" (turklāt to ir arī grūtāk izrunāt).

Ja domājam, kurš audzināšanas stils mūsu mazajiem pusaudžiem no mums ir visvairāk vajadzīgs, tad pareizā atbilde vienmēr būs – autoritatīvais. Tomēr vecākiem varētu būt grūti censties būt autoritatīviem un iejūtīgiem, it īpaši tiem, kuri paši ir audzināti citādā stilā.

Ja jūs esat auguši autoritārās mājās, varētu būt sevišķi grūti ignorēt uzvedību, kas uz jums iedarbojas kā palaidējmehānisms, jo jūs par tādu uzvedību būtu kārtīgi nostrostēti.

Daudzi vecāki, kurus audzināja šādā stilā, var arī sliekties uz daudz liberālāku audzināšanas veidu, izmisīgi mēģinot izvairīties no tādas izturēšanās, kādu saņēma kā bērni. Tas bieži vien var novest pie tā, ka viņi baidās disciplinēt vai pārņemt kontroli, kad tas ir nepieciešams, bīstoties sabojāt attiecības ar bērnu. Šeit nav vieglu atbilžu. Drīzāk ir jācenšas apzināties savas dabiskās reakcijas un to, kas aiz tām slēpjas, un jācenšas mainīties.

Vēl es domāju, ka ir svarīgi autoritatīvo audzināšanu uzskatīt par mērķi, uz kuru tiekties, nevis jāuzskata tā par īpašību un darbību sarakstu, kas jāizpilda katru dienu. Pretējā gadījumā jums draud neveiksme. Pat visiejūtīgākie vecāki kaut kādos brīžos rīkosies citā stilā, un tas tā var būt, galvenais ir to apzināties un mēģināt nākamreiz mainīt savu rīcību. Es patiešām vēlos uzsvērt, ka mēs visi esam procesā.

Neviens vecāks nav ideāls, un nav reālistiski tiekties būt tādam.

Apzinieties, kāds ir jūsu dominējošais bērnu audzināšanas stils, bet pārāk nešaustiet sevi, ja šad un tad gadās kļūdīties. Mēs visi esam cilvēki, un daudzējādā ziņā jūsu mazajam pusaudzim ir svarīgi redzēt, ka jūs dažreiz mēdzat kļūdīties. Svarīgākais, ko darīt, ja jūtat, ka tomēr esat kļūdījušies, ir, pirmkārt, palūgt piedošanu (ir pilnīgi normāli mainīt savu viedokli par to, ko esat pateikuši savam mazajam pusaudzim, pēc tam kad jums ir bijusi iespēja par to padomāt) un, otrkārt, mācīties no savas pieredzes. Ceļš, kurā atrodas jūsu mazais pusaudzis, ir tikpat daudz arī jūsu ceļš: jūs abi mācāties kopā.

Kas ir satvars


Foto: Shutterstock

Autoritatīviem vecākiem parasti lieliski izdodas atbalstīt savus mazos pusaudžus spēcīgu jūtu un emociju laikā, lai vai cik neērti tas varētu būt abām pusēm. Šis atbalsts, piederības izjūta un pieņemšana, vienalga, kā viņi jūtas vai uzvedas, ir viens no soļiem, lai sasniegtu pašrealizācijas līmeni Maslova piramīdā. Problēma ir tāda, ka tad, kad mazos pusaudžus ir pārņēmušas intensīvas emocijas un viņi uzvedas sevišķi briesmīgi un nemīlami, var būt ārkārtīgi grūti būt pieaugušajam un sniegt atbalstu, ja neapzinātais palaidējmehānisms ir nostrādājis un jums piemīt tendence sodīt vai kliegt un pievienoties viņiem šajās no sliedēm noskrējušajās emocijās. Lai vai kāda būtu uzvedība vai problēma, kas aiz tās slēpjas, jūsu mazajam pusaudzim no jums vienmēr ir vajadzīgs viens un tas pats: iejūtība un atbalsts. Tas nozīmē, ka jums ir jāievelk elpa – fiziski un pārnestā nozīmē – un tikai tad kā pieaugušajam jāreaģē uz situāciju. Un šai reakcijai ir jābūt tādai, lai jūs būtu pietiekami mierīgi un pietiekami nobrieduši saturēt sava bērna lielās emocijas un palīdzēt tās izkliedēt, vienlaikus "turot telpu", lai palīdzētu viņiem izdomāt, kā tikt galā ar konkrēto problēmu.

Ideju par telpas turēšanu savā satvara teorijā aprakstījis psihoanalītiķis Vilfrēds Bions (Wilfred Bion). Bions definē satvaru kā cilvēka spēju saturēt kāda cita cilvēka sarežģītās emocijas, transformēt tās un pēc tam nodot tās atpakaļ jau izkliedētā veidā.

Runājot par vecākiem vai aprūpētājiem un mazajiem pusaudžiem, Bions vecākus vai aprūpētājus raksturo kā cilvēkus, kas satur bērna emocijas un atdod atpakaļ miera un sapratnes izjūtu.

Tā vecāki palīdz mazajam pusaudzim izkliedēt un pārvaldīt savas emocijas un atrast risinājumus, dažkārt pat ļaujot ieraudzīt patieso problēmu, kas mazajam pusaudzim sākotnēji ne vienmēr ir acīmredzama.

Kad es vadu seminārus vecākiem, es vienmēr izmantoju līdzību ar uzglabāšanas traukiem, lai vieglāk izskaidrotu Biona darbu un tā saistību uz bērnu audzināšanu. Es aprakstu zīmola "Tupperware" trauku komplekta iegādi brokastu pārslu uzglabāšanai. Es aicinu vecākus iztēloties pamatīgu kukurūzas pārslu paku un divus "Tupperware" traukus – vienu mazu (daudz par mazu, lai tajā iebērtu visu pakas saturu) un otru lielu (pietiekami lielu, lai tajā sabērtu visas pārslas). Pēc tam es viņus aicinu iztēloties, kā būtu bērt visas pārslas mazajā traukā. Ja viņi turpinātu bērt pārslas, lai gan mazais trauks jau būtu pilns, pārslas birtu uz visām pusēm un rastos liela nekārtība. Es paskaidroju, ka tā ir metafora par mazo pusaudžu smadzenēm. Mazais trauks reprezentē mazā pusaudža smadzeņu attīstības līmeni un spēju regulēt emocijas. Kukurūzas pārslas ir ikdienas stress un jūtas, ko viņi šajā pasaulē piedzīvo. Kad stresa avotu kļūst vairāk, nekā mazā pusaudža smadzenes spēj izregulēt, notiek liels sprādziens – pa gaisu iet nevis kukurūzas pārslas, bet gan emocijas, asaras, lamāšanās, durvju ciršana, pretī runāšana, nejauki un sāpinoši vārdi. Un tad talkā nāk lielais trauks – vecāks vai aprūpētājs. Kā pieaugušie viņi spēj saturēt daudz vairāk. Tieši tāpat kā lielajā "Tupperware" traukā saiet vesela lielā paka kukurūzas pārslu, mums ir nobriedušas smadzenes, kas spēj regulēt mūsu emocijas un palīdzēt mums izregulēt arī citu cilvēku emocijas. Vienkārši sakot, kad mūsu mazo pusaudžu trauciņi ir pilni, mums vēl ir vieta un briedums, lai palīdzētu viņiem šo nastu panest un nedaudz atvieglot.

Tas viss darbotos ideāli, ja vien mēs kā pieaugušie nekad neizsmeltu savas iespējas. Taču – kas notiek, ja mēs jau esam pārpildīti paši ar savām kukurūzas pārslām un vēl cenšamies paņemt pretī arī sava mazā pusaudža kukurūzas pārslas? Šeit es domāju tās lietas, kas mums liek justies "pārpildītiem", piemēram, stress darbā, likstas romantiskajās attiecībās un ar draugiem, naudas problēmas, ķibeles ar veselību un visi citi pieauguša cilvēka dzīves izaicinājumi. Kad jūs pēdējo reizi teicāt: "Es vairs nevaru izturēt", "Man viss ir līdz kaklam", vai: "Man tas viss ir jau šitik te tālu"? Mēs bieži izmantojam frāzes, kas liecina, ka mēs esam pārpildīti. Taču, ja mēs esam pārpildīti, tad mums vairs nav vietas, kur saturēt sava bērna emocijas. Mēs ne tikai nepalīdzam viņiem, kad viņi ir pārpildīti ar emocijām, bet mēs bieži varam situāciju pasliktināt, jo arī mēs mēdzam uzsprāgt.
Izpratne par satvaru un sekām, ja mēs ļaujam sev pārpildīties tik ļoti, ka vairs nespējam saturēt savu mazo pusaudžu emocijas, ir pamats, lai bērnus audzinātu autoritatīvi jeb iejūtīgi un efektīvi.

Kā vecākiem un aprūpētājiem mums ir nemitīgi jācenšas atbrīvoties no nastas, kas aizpilda mūsu emociju traukus, lai tie nepārpildītos.

Tad mēs spēsim palikt mierīgi un palīdzēt saviem mazajiem pusaudžiem tikt galā ar grūtībām. Ja mēs to nedarīsim, mēs viņu uzvedību tikai pasliktināsim, piemetot klāt vēl paši savas slikti izregulētās emocijas.

Foto: Publicitātes foto

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!