Pirms 11 gadiem itāļu ģimenē adoptētā lietuviete Līna: tētis iemācījās gatavot lietuviešu ēdienus

"Tētis cep lieliskas kartupeļu pankūkas, joprojām mani ar tām bieži cienā, tās ir manas mīļākās. Viņi vāra cepelīnus, gatavo auksto zupu," raksta 22 gadus vecā Lina Vitali Lietuvas Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienesta nosūtītajā vēstījumā. Viņa joprojām dzīvo Milānā kopā ar adoptētājiem.

Šādas it kā ikdienišķas saiknes ar Lietuvu saglabāšana palīdzēja bērniem vieglāk iekļauties jaunā zemē. Jau pēc diviem mēnešiem abi prata runāt itāliski. Bet lietuviešu valodu zina joprojām.

Pēc vienpadsmit gadiem Lina pagājušajā vasarā pirmo reizi viesojās dzimtajā pilsētā. Septembra sākumā, kad notika saruna ar "Delfi.lt", tā bija viņas otrā vizīte šogad. Lina sevi uzskata gan par lietuvieti, gan itālieti. Tāda ir viņas sirds sajūta un pase rāda to pašu – adopcijas gadījumā dubultpilsonība parasti tiek saglabāta. Lina joprojām mācās pieņemt savu dubulto identitāti, kas viņu atkal atveda uz Lietuvu. "Īrisu" garša man atgādina bērnību – Lina par savu bērnību stāsta ar smaidu: "Varbūt varētu domāt, ka bērnība bijusi sāpīga, bet man tā bija skaista, ar mīļiem brīžiem, labiem cilvēkiem un pat līdz šai dienai neaizmirstamām garšām."

Jauniete stāsta, ka viņai ir daudz siltu atmiņu no Kretingas bērnu namā pavadītā laika. Līdz adopcijai viņa tur kopā ar brāli dzīvoja četrus gadus. Viņa sirsnīgi atceras sievieti, kura veda māsu un brāli savās mājās uz nedēļas nogalēm vai vasarā – ilgāku laiku, viņas dārzu, viņas komfortablās mājas. Lina sievieti sauc par "aizbildni". Arī nesen satikušās – saikne ir ir saglabājusies. Sirsnīgie mirkļi, "Īrisu" unikālā garša dziļi iespiedušies atmiņā. Tiklīdz viņa dabūja nedaudz naudiņu, tā skrēja uz veikalu tos nopirkt. Arī tagad, kad bija ieradusies, meklēja "Īrisus", jautāja visiem, ko pazina, izmeklēja veikalus un – atrada. Lai arī ne gluži tādus pašus kā bērnībā, bet – ar līdzīgu garšu.

Lina bieži atceras dzīves posmu kopā ar vecākiem. Viņa lepojas, ka pārvarēja grūtības un kļuva par to, kas ir tagad.

"Vecākiem bija lielas problēmas ar alkoholu. Bet ne jau tas man visvairāk iesēdies atmiņās, bet gan nemitīgās rūpes par to, kā parūpēties par četrus gadus jaunāko brāli, kur dabūt pārtiku, drēbes, ko darīt, kad viņš raud vai ir slims. Man, bērnam, bija jāuzņemas šādas rūpes. Tas bija ļoti grūti," stāsta jauniete. Lina atceras, ka tobrīd jutusies kā pieaugusi, kuras pienākums ir uzņemties pilnu atbildību par sevi un brāli. Meitenes dzīvē nebija ne noteikumu, ne robežu, svarīgākais bija izdzīvot.

Par to, ka jāievēro kādi noteikumi, Lina uzzināja bērnunamā un bērnam, kurš līdz tam bija dzīvojis pavisam citu dzīvi, to nebija viegli pieņemt. Savukārt noteikumi, kas ir pašsaprotami visiem ģimenes locekļiem, kļuva par pārbaudījumu Linai pēc ierašanās Milānā. "Ilgi pretojāmies "ierobežojumiem", vecākiem tiešām nebija viegli. Taču pamazām mums sāka patikt kopā būšana ģimenē, sapratām, cik svarīgi ir uzticēties vienam otram, turēt doto vārdu," atceras jauniete. Lina pasmaida, ka tagad, atskatoties, saprot, ka adoptētāji neko īpašu neprasīja, tikai ievērot elementārāko kārtību: laicīgi atgriezties no skolas, norunātajā laikā pulcēties pie galda vakariņās u.t.t. Jauniete stāsta, ka adaptācija nepazīstamā valstī, lai arī sākotnēji to šķīra valodas barjera, noritējusi diezgan raiti, un viņai asociējas tikai ar jaunu pieredzi. Viņa vienmēr bijusi zinātkāra.

"Vecāki mums radīja drošības sajūtu jau no pirmās iepazīšanās dienas. Uzticību viņiem sajutu tikai pēc viņu ieraudzīšanas. Atceros, ka adoptētāji izskatījās pavisam citādāk nekā cilvēki, kurus biju satikusi iepriekš. Viņi bija atturīgi, mierīgi, uzmanīgi pret mums. Tagad ir tāpat," stāsta Lina.

Viņa atceras, ka abus labi uzņēma visa vecāku, radu un kaimiņu saime. Itāļi ir ļoti ģimeniski, atvērti, atklāti pauž savas emocijas, tāpēc bērni vienmēr saņēma daudz mīlestības un siltuma. Šodien jaunietes attiecības ar adoptētājiem raksturo kā lieliskas, ārkārtīgi tuvas attiecības ir ar tēvu, viņus vieno mīlestība pret grāmatām, ģimenei ir milzīga bibliotēka. Izlasītās grāmatas pamodināja Linā zinātkāri par valodām, no rudens viņa turpinās angļu un spāņu valodas studijas Milānas Universitātē.

Lina vienmēr domājusi par atgriešanos Lietuvā. Šeit dzīvo trīs daudz vecāki brāļi, tante un māsīca. Visus gadus pēc adopcijas viņa uzturēja saikni ar tuviniekiem, bet tikai pērn nolēma tikties klātienē. Daudziem pat par ierašanos iepriekš nepaziņoja, gribēja sagādāt pārsteigumu.

Pirmais ceļojums uz dzimteni raisīja daudz pārdomu un jautājumu, un mudināja viņu doties nākamajā braucienā uz dzimteni ar vēl četriem Itālijā augušiem lietuviešiem. Jauniešus interesēja iniciatīva "Aizbrauc, lai atgrieztos". Lina konsultējās ar adoptētājiem un saņēma viņu atbalstu.

Lietuvā grupa sešas dienas ceļoja uz vietām, kas atgādināja bērnību, un ik vakaru dalījās pieredzē un sajūtās – it kā kopā dotos emocionālā ceļojumā. Viņus saistīja kopīga pagātne, līdzīgi pārdzīvojumi. Saikne saglabājās arī pēc atgriešanās Milānā, un viena no grupas, Marija, tagad ir viena no Linas labākajām draudzenēm, viņas bieži pavada laiku kopā. Starp citu, veikals Kretingā, kurā viņa bērnībā iegādājies saldumus, joprojām darbojas, bet bērnu nama vairs nav. Palikusi tikai ēka. "Zinu, ka Lietuvā viss mainās, lielās iestādes tiek slēgtas, bez vecākiem palikušie bērni arvien biežāk atrod ģimeni. Par pārmaiņām zināju, kad braucu uz Kretingu, bet klusībā ticēju, ka tur satikšu mazus bērnus, apskaušu. Es nevaru izskaidrot šo vēlmi – it kā es zinu, ka viņiem tas ir ļoti vajadzīgs un es varu viņiem to dot. Laikam atceros sevi..." aizdomājas Lina.

Tikai tad, kad tika uzņemta beznosacījumu mīlošā ģimenē, viņa sapratusi, cik bērnam ir svarīga ģimene.

Lina intervijas laikā ne reizi vien atkārto, ka ir laimīga. Taču dubultā identitāte viņā radīja jautājumus, tāpēc viņa atsaucās iniciatīvai. Viena no iniciatīvas autorēm, ārvalstu adopcijas organizācijas darbiniece Lina Pazikaite, stāsta – zinot par ārzemēs adoptēto bērnu individuālajām vizītēm uz viņu izcelsmes valsti, tika izdomāts, kā piedāvāt strukturētāku atgriešanos. Šī ideja ieinteresēja daudzus lietuviešus, kuri uzauguši adoptēti Itālijā. "Tā kā tas nav tūrisma brauciens, bet pastaiga pa bērnības takām, brīžiem sāpīgām, reizēm vieglākām, izdomājām, ka būtu vērts tam nopietni gatavoties," par projektu stāsta Pazikaite. Sagatavošanās ietver astoņu attālinātu tikšanās ciklu ar psihologu un tiešraides grupas tikšanos Milānā. Šim posmam seko nedēļa Lietuvā. "Šie jaunieši ir lietuvieši un itāļi. Apmācībās un ciemošanās laikā Lietuvā, mudinājām uz pieredzi raudzīties kā uz vērtību, dāvanu, iespēju iegūt vairāk. Pat ja pagātnē bija negatīva pieredze, nereti dzīvē notika arī daudz laba," emocionāli stāsta Pazikaite, atceroties daudzo jauniešu ceļojumus.

Pirmās grupas vizīte noritēja veiksmīgi, otrai kompānija gatavojas. Projekts turpinās.

Linas brālis par atgriešanos Lietuvā pagaidām nedomā. Cilvēki, kas strādā adopcijas jomā, ir pārliecināti, ka ikviens bērns sirdī nes savu vēsturi, dzimto zemi, bet ļoti individuāla ir izvēle – atgriezties dzimtenē vai nē.

Lietuvas Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienesta pārstāve Agne Marčiukaitiene stāsta, ka ārvalstu pilsoņu ģimenes, kuras adoptējušas lietuviešus, tiek aicinātas palīdzēt bērniem uzturēt kontaktu ar savu izcelsmes valsti. "Kad ārvalstu adopcijas organizācijas strādā ar ģimenēm, kuras vēlas veikt adopciju un sagatavo tās adopcijai, gandrīz visos gadījumos tiek apspriesta bērna izcelsmes valsts. Ģimenes iepazīst mūsu kultūru, pat ēdienu, pirms tikšanās ar bērnu iemācās lietuviešu valodas vārdus, kas nepieciešami sarunas uzsākšanai, nereti jau mēģinājuši gatavot lietuviešu ēdienus mājās," stāsta Marčiukaitiene.

Dienesta pārstāve stāsta, ka ģimenes tiek aicinātas patstāvīgi interesēties par Lietuvas kultūru, vēsturi, tradīcijām, jo ​​tas viss palīdz veidot saikni ar bērnu. Adoptētās ārvalstu ģimenes četrus gadus dalās ar dienestu informācijā par bērnu stāvokli, adaptāciju jaunajā ģimenē, sociālo vidi, veselību, pievieno bērnu fotogrāfijas.